LNB koncertprogrammu projektu vadītāja Egila Štāla izvēlētā humoreska — Žaņa Ezīša stāsts "Platmale".
Sajutis, ka tuvojas pavasaris, nolēmu iegādāties platmali. — Kad būsi veikalā, nekļūsti lepns, - mani pamācīja. — Uzliec platmali, pagrozies pie spoguļa un paklausies, ko runā ļaudis. Ar platmali tu staigāsi pa ielām, tāpēc būtu ieteicams jau laikus noskaidrot, kādu iespaidu tavs pirkums atstāj uz sabiedrību.
Aizgāju uz veikalu, un man apkārt tūdaļ sapulcējās bariņš ziņkārīgo. — Re, re, šis pilsonis tūdaļ pirks platmali, - kāds teica. — Saderam, ka viņš ņems, lūk, to, zaļo.
Es uzliku galvā zaļo. — Ko viņš dara? — vairākas balsis iesaucās. Za|a krāsa viņam nepiestāv! Mēs gan izvēlētos zilo.
Paņēmu zilo. — Redzi, bērniņ, kas notiek, ja cilvēkam nav ne kripatiņas gaumes! Pie brūna mēteļa zila platmale! Nekad nemācies no tādiem onkuļiem. Pie brūna mēteļa, bērns, jāņem brūna platmale.
Es paņēmu brūno. — Labi vien ir, ka nenopirkām šo draņķi, — jauna sieviete bikstīja savu pavadoni. Tagad tu pats vari pārliecināties, pēc kāda putnu biedēkļa izskatītos...
Uz labu laimi paņēmu pelēko. — Savāds cilvēks! — publika smīkņāja. Neņem vis to jauko zaļgano, bet pagrābj, kas tuvāk. Uzreiz var manīt pelēcību.
Paklausīgi uzspīlēju galvā zaļgano platmali. — Pareizi! Prātīgi darīts! Bet kāpēc viņš izvēlējās tik mazu izmēru?
Paņēmu lielāku. — Vai biedri kaut reizi ir redzējuši tārpainu beku? - kāds iespurdzās.
— Ko te dod? - painteresējās daži jaunpienācēji.
— Lūk, tas pilsonis vēlas nopirkt platmali, viņiem paskaidroja.
— Platmali? - pienācēji brīnījās. — Viņa ģīmim taču platmale nepiestāv. Biedram jāvalkā berete.
Paņēmu bereti.
— Man reiz bija kaimiņš, kas berešu valkātājus uzskatīja par potenciāliem noziedzniekiem, — ierunājās pavecāks vīrs. Pareizi vien būs — šitāds ģīmis!
Steidzīgi noņēmu bereti. — Redz, redz, viņš droši vien pirks žokejcepuri.
Paņēmu žokejcepuri. — Ko viņš dara? - kāds jauneklis iesaucās. - "Žoķejenes" jau sen nav modē. Brīnums, kā tās vispār ražo.
Noliku žokejcepuri atpakaļ. - Ir gan cilvēks! Grābstās ka akls pa tumsu. Droši vien pats nezina, ko grib. Ja nezināt, ņemiet auseni!
Paņēmu auseni. — Vasaras laikā! - iesprauslojas meičas. — Tam nu gan smadzenes ir izkaltušas!
Noliku auseni. — Viņam nav naudas! - ļaudis čukstēja. - Zinām tādus tipus. Tikmēr pielaiko, līdz paķer pirmo, kas pagadās pie rokas, un bāž kabatā.
Paķēru kādu platmali un iebāzu kabatā. — Vai mēs neteicām? Tas jau bija sagaidāms. Tagad viņš solīti pa solītim lavīsies prom...
Solīti pa solītim sāku lavīties prom. - Aizmukt diez vai izdosies, - publikā šaubījās. Pārdevēja tūdaļ pamanīs un sacels brēku. Lai atbrīvotos no pierādījumiem, prātīgākais būtu platmali apēst.
Es platmali apēdu. Tā bija ļoti negaršīga. — Apēst platmali! — visi šausminājās. — Vai tā rīkojas apzinīgi pilsoņi? Būtu vismaz samaksājis.
Aizgāju pie kases un samaksāju. — Paldies! - pārdevēja teica. — Priecājos, ka jums te patika. Apciemojiet mūs biežāk...
Publika izklīda.
