„Vispirms rādīšu ne tik briesmīgu – zirgs Maksimuss tapa, redziet, uz veca voiloka pamata. Kode apēda voiloku, lai nesviestu ārā..." - pašdarinātas maskas, ar ko vēl šogad 27.decembrī plānots iet čigānu jeb kā te tradīcija vēsta - kaitu gājienā pa Dagdas pilsētu, izrāda Dagdas folkloras kopas "Olūteņi" vadītāja Inta Viļuma, neslēpdama arī to, ka šādu masku tapšanas mākslu iemācījusies, pētot senču tradīcijas.
"..no papīra. Papīrs, līme, te putriņā saplēsts papīrs, ar līmi un ūdeni kopā sajaukta un uzlikta uz formām visām kādas grib iegūt, bet apakšā vispirms voiloks aplīmējas ar parastu papīru, vairākās kārtās, parasta avīze, saplēsta samērcēta, ūdenī un līmē iemērcēta, PVA līme."
Zirga Maksimusa masku čigānos ejot tur kātā, taču Velna mātīte ir īsta sejas maska, kas nobiedēt spētu ikvienu: "Mazus bērnus agrāk, kad gāja maskas, dzina pagultē vai uz cepļa, lai nenobīstās. A kā nosmejies, kamēr šo visu apģērbj. Tagad būs baisa maska, ko pagājušogad taisīju pati. Velna mātīte. Nu pārspīlētas formas ir visās maskās. Lai tā īpaši ilgāk kalpotu, tā ir biezāka, vairākas kārtas papīra liktas," stāsta Inta Viļuma, piebilstot, ka - lai arī daudz papīra kārtas liktas, smaga sejas maska nav un arī nevarot būt, jo citādi galvā neturēšoties.
Lai arī maskošanās tradīcija Latvijā tiek piekopta no Mārtiņdienas līdz pat Meteņiem, katrā pusē aktīvākais šo tradicionālo izdarību laiks tomēr ir savs, Latgalē tie vairāk ir tieši Ziemassvētki. Pie Latgalē iecienītākajām Inta Viļuma min ubaga masku, izplatīti ir arī velni un raganas: "Runājot par dzīvnieku maskām, tad tie ir lāči, protams, vilki noteikti, kazas, tie tādi simboli, vilks un kaza un arī caur rotaļām tiek pateikts, ka aktualizējas tā tumšā un gaišā cīņa."
Te Inta vēlreiz uzsver, ka katrai maskai obligāti ir arī sava simboliskā nozīme, "piemēram, uzliekot nāvi, ir jārēķinās ar to, ka būs jāveic arī noteiktas darbības, piemēram, jāizdancina visi, jo pastāv uzskats - kas ar nāvi izdancojas, tas ilgi dzīvošot."
Čigānos gājēji neaprobežojas vien ar masku uzģērbšanu vai pārģērbšanos, no maskotājiem tiek sagaidītas arī dažādas izdarības. Čigānu gājiens parasti ir gana trokšņains un rībināšanas skaņu apvīts.
Čigānos iešana ir arī Rēzeknes folkloras draugu kopas "Vīteri" Ziemassvētku svinēšanas tradīcija. "Mēs parasti ejam čigānos 25.datumā, jo mums ir svarīgi, lai visi ļaudis būtu mājās, parasti viņi jau sēž pie saklātiem galdiem, visi priecīgā svētku noskaņojumā un ir priecīgi saņemt viesus," stāsta "Vīteru" vadītāja Sandra Stare, atklādama, ka tradicionāli čigānos iešana sākas ar šīs tradīcijas piekopēju sanākšanu un galvenā šīgada vadmotīva izdomāšanu: "Katru gadu tas ir citādāk, - ja vienu gadu mums mazi bērni daudzi grib nākt līdzi, tad mēs pieņemam dzemdības, i meklējam krustvecākus bērniem.,"
Čitreiz tiek svinētas kāzas vai ārstēti sasirgušie, tomēr speciālas maskas "Vīteri" čigānu gājienam iepriekš negatavojot, un saģērbts tiekot tas, kas esot pa rokai. "No sadzīvei derīgiem priekšmetiem – grozu galvā, lakatu apkārt vai kažoks uz otru pusi, vai puiši par meitām saģērbjas, karoti par degunu, vai baranku par muti."
Kā atzīst Sandra, čigānu gājiena maršrutā visbiežāk mūsdienās tiekot izvēlētas jau zināmas mājas un zināmi cilvēki, bet parasti jau ieradušos čigānus prom no mājas nedzen, tā kā maskas atnesot svētību, veicinot auglību, veselību. Tāpēc - ja šogad savās mājās vai darbā esat sagaidījuši ķekatniekus, čigānus vai kaitas, jāatceras, ka tās gaida arī kādus ziedojumus jeb cienastu, piemēram, mandarīnus vai saldumus.
