Ja ir atkusnis, daudzas slēpošanas trases savu darbu tomēr var turpināt. Piemēram, Žagarkalnā sniegs ir sapūsts 15 hektāru platībā un viena metra biezumā.
Pēc šāda principa strādā lielākā daļa slēpošanas kalnu. Kamēr laiks ir patīkams, uz kalnu steidz arī apmeklētāji, kuri jau pieraduši - ziemās ar laika apstākļiem nekas nav skaidrs, tādēļ jātver mirklis.
„Sniegs bišķiņ no manas dzīves aizgājis prom. Dzīvoju Beļģijā savu lielāko dzīves daļu. Sniega tur nav, un Latvijā arī pēdējā laikā kā ir tā ir. Jāķer tas sniegs,” stāsta Oskars.
„Cenšos reizi divās nedēļās. Dzīvoju Aizkrauklē. Mans kalns ir Mežezers, bet znots ar meitu dzīvo Cēsīs blakus Žagarkalnam, kā neatbrauksi,” saka Igors.
Tomēr slēpošanas kalnos pagaidām neņemas prognozēt, cik šī sezona būs peļņu nesoša un vai tā būs labāka par iepriekšējo.
„Atkarīgs no tā, kādas būs februāra beigas un kāds būs marts, bet droši vien būs līdzīga [sezona] kā iepriekšējā,” prognozē ”Žagarkalna” tehniskais direktors Māris Zvīnis.
SIA „Ozolkalna serviss” valdes locekle prognozē, ka šis gads nebūs lielos zaudējumos, bet arī peļņu nesošs tas nebūs.
„Jautājums, vai tā būs arī peļņa? Vai tik, lai mēs varētu uzturēt šo kalnu biznesu, hobiju un turpināt darboties arī citus gadus un investēt jaunās lietās,” pārdomas pauž Līga Rokpelne.
Uzņēmēji skaidro – šī sezona esot ļoti interesanta: sākās jau 11.novembrī, pēc tam bija garš pārrāvums, un no jaunā gada atkal kalni ir pilni ar sniegu.
„Sezona ir tāda stipri izstiepusies gara, toties ir visai kūtra. Apmeklētāju skaits, salīdzinot ar pagājušā gada intensīvajām divām nedēļām, bija tikpat, cik šajos divos mēnešos. Tas izskaidrojums arī ar to, ka Rīgā un visur apkārt nav dabiskā sniega.
Cilvēkiem liekas, ka viss ir pelēks, un psiholoģiski šķiet, ka te jau arī nekā nav, kaut arī mums ir mākslīgais sniegs sapūsts pietiekami daudz biezā slānī, un tas nenokusīs līdz pat maijam,” stāsta Rokpelne.
Tie, kuriem tīk ziemas prieki, laipni aicināti uz slēpošanas trasēm visā Latvijā.
