Visdrīzākais, tā ir koķetērija, ko var atļauties cilvēks, kas bijis labākais skolnieks klasē jau Marokas franču skolā un turpinājis gūt panākumus turpmākajās dzīves gaitās Kanādā, galu galā nonākot Latvijas prezidenta amatā. Taču nevar noliegt, ka zināmā mērā prezidentei piemīt kaut kas no aktrises spējas iejusties dažādās lomās un prasmīgi pielietot runāto vārdu, gan arī kas no selekcionāra mākas būt ļoti precīzam, neatlaidīgam un pārzināt katra auga īpatnības līdz sīkākajām detaļām.
No vienas puses, Vīķes-Freibergas ceļš uz prezidentūru, gūstot vienu sasniegumu pēc otra, ir likumsakarīgs un loģisks. No otras – tas nebūtu noticis bez Latvijas politikai raksturīgās ķīvēšanās un neprognozējamības, kad pēdējā brīdī tiek pieņemti pārsteidzoši lēmumi.
Ne čiku, ne grabu
Gan pati prezidente, gan viņas līdzgaitnieki un draugi mēdz atmiņā atsaukt virkni gadījumu par to, kad pirmo reizi sapratuši, ka viņas spēju dēļ būtu iespējams ieņemt augstus amatus. Tas noticis vēl laikos, kad par drīzu Latvijas neatkarības atgūšanu uzdrošinājies sapņot tikai retais.
Vaira Vīķe-Freiberga atgriezās uz dzīvi Latvijā gadu pirms ievēlēšanas amatā. Tas lielā mērā notika pēc dzejnieka Imanta Ziedoņa iniciatīvas, viņš tolaik bija premjera Guntara Krasta padomnieks un pārliecināja valdības vadītāju par to, ka nepieciešams izveidot struktūru, kas nodarbotos ar Latvijas vārda popularizēšanu ārzemēs. Viņš arī bija noskatījis Vīķi-Freibergu kā potenciālo jaundibināmā Latvijas Institūta vadītāju.
Vīķe-Freiberga tikko bija pieņēmusi izdevīgu agrīnās pensionēšanās piedāvājumu Kanādā un bija gatava iesaistīties institūta veidošanā.
Ziedonis, tāpat kā citi latviešu radošās inteliģences pārstāvji, bija iepazinis Vīķi-Freibergu jau padomju laikos, kad viņa regulāri viesojās Rīgā un pēcāk aicināja latviešu zinātniekus, literātus un mūziķus viesoties pie sevis Kanādā. Viena no tām bija arī dzejniece Māra Zālīte, kuru, tāpat kā daudzu citus, fascinēja Vīķes-Freibergas laikmetīgā pieeja latviešu folklorai un mitoloģijai, kā arī lielie intelekta apvāršņi un spēja iedvesmojoši uzrunāt auditoriju.
Zālīte intervijā stāsta, ka tieši Ziedonim ilgus gadus galvā briedusi ideja – Vīķei-Freibergai jākļūst par Latvijas prezidenti.
Piemērots brīdis tam bijis deviņdesmito gadu beigas. Prezidenta Gunta Ulmaņa prezidentūras termiņš gāja uz beigām, pirmā neatkarības jūsma bija pagājusi, auga neapmierinātība ar politiķiem, kuru laiku aizvien vairāk aizņēma Latvijas saimniecisko jautājumu “sakārtošana” savtīgu interešu vārdā.
Runas par Vīķes-Freibergas iespējamo kandidēšanu gan bija parādījušās jau vismaz gadu pirms viņas ievēlēšanas un, kā viņa pati atminas, šis bija viens no jautājumiem, ko regulāri žurnālisti mēdza uzdot jaunajai Latvijas Institūta direktorei. Jāsaka, ka iespēju kandidēt viņa neapsprieda tikai ar medijiem.
Pāris gadus pirms vēlēšanām pie Zālītes bija vērsies TB/LNNK pārstāvis Māris Grīnblats, jautājot, vai viņa nebūtu gatava kandidēt.
“Es ļoti labi apzinājos savus trūkumus, un vispār mani tas pilnīgi neinteresēja, jo, kā es vēlāk kādā dzejolī rakstīju, es gribu muzikantu galā,” atminas Zālīte. Dzejniece sacījusi, ka viņai ir kāda cita, daudz labāka kandidatūra - Vīķa-Freiberga.
“Jā, mēs abas gājām pie Grīnblata, Vaira jau bija sagatavojusies, un viņa teica: jā, es to varētu,” atminas Zālīte.
Trijotne vienojusies, ka par šo sarunu publiski nerunās. Tiesa, kad pienāca vēlēšanu laiks, Grīnblata vairs nebija lielāko atbalstītāju sarakstā. Vīķe-Freiberga, šoruden iztaujāta par šo epizodi, negribēja runāt par Grīnblatu.
Viņa gan atzina, ka šāda saruna ar “kādu no nacionālā spārna politiķiem” bijusi, taču pēc tam: “Ne čiku, ne grabu, saprotiet, ja?”
Jūtot, ka iespējas Vīķei-Freibergai tikt ievēlētai rūk un tās var izčākstēt latviešu politiķu tirgošanās rezultātā, Zālīte un.Ziedonis spēra vēl vienu soli, publicējot laikrakstā “Diena” inteliģences pārstāvju parakstītu vēstuli.
“Tā doma bija ļoti vienkārša - mēs redzam, kas notiek, ka pašlaik partijas nav spējīgas nevienu tiešām cienīgu kandidātu izvirzīt, ka mēs neredzam arī nekādas viņu iekšējās rezerves, un ka tas, nu, ka tur ir strupceļš. Bet mums ir, ko piedāvāt. Partijām nav, ko piedāvāt, bet mums ir, ko piedāvāt,” stāsta dzejniece, kura bija šīs vēstules autore.
Prezidenta vēlēšanu dienā – 1999.gada 17.jūnijā Vīķes-Freibergas vārda gan nebija kandidātu sarakstā. "Latvijas ceļš" (LC) bija izvirzījis Anatoliju Gorbunovu, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) – Arni Kalniņu, Tautas partija (TP) – Vairu Paegli, TB/LNNK – Jāni Priedkalnu, Jaunā partija (JP) – Raimondu Paulu. Sekoja nogurdinoši balsojumi, kuros pamazām šie kandidāti krita ārā, taču izskatījās, ka nevienam nebija iespējams iegūt vairākumu – partijas nebija gatavas balsot par citu kandidātiem.
Vīķi-Freibergu prezidentes amatā zināmā mērā ienesa konkurentu vēlme neitralizēt tolaik vēl ietekmīgo "Latvijas ceļu" un atrast kompromisa kandidātu. Šīs partijas bija – TP, LSDSP un TB/LNNK, kas balsošanas pārtraukuma laikā vienojās par vienota kandidāta izvirzīšanu. Tika apspriestas divas kandidatūras – bijušais diplomāts Ojārs Kalniņš un Vīķe-Freiberga, beigās palika pie pēdējās. Otrajā kārtā līdzās Vīķei-Freibergai kandidēja Valdis Birkavs (LC) un Ingrīda Ūdre (JP). Vīķe-Freiberga vēlā vakara stundā tika ievēlēta prezidenta amatā ar 53 deputātu balsīm.
Prezidentes pirmā preses konference:
Palīdz Bojārs un Lielvārdes josta
Ja rūpīgi vēro prezidentes ievēlēšanas kadrus, tad redzams, ka pa labi no viņas sēž kāda gaišmataina kundze, bet kreisajā pusē LSDSP pārstāvis Juris Bojārs. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas brīdī Bojārs neslēpj savas emocijas, pieceļas kājas un ar žestiem rāda, ka ir uzvarējis.
Tieši Bojārs arī atveda nākamo prezidenti uz Saeimu un bija viens no trīs partiju vienošanās iniciatoriem.
Tiesa, tas vairāk jāskata kā sakritība, ne fakts, ka tieši viņam bija vislielākā loma Vīķes-Freibergas ievēlēšanā. Tikpat labi nākamo prezidenti uz parlamentu varēja atvest kāds TP vai TB/LNNK pārstāvis.
Tajos pašos ievēlēšanas kadros redzams, ka blakus redzamā sieviete, jaunievēlētajai prezidentei ceļoties kājās, paņem no viņas klēpja tumšu audekla maisiņu. Tajā, kā izrādās, bijusi ielikta Lielvārdes josta, ko Vīķei-Freibergai iedevusi kāda trimdas latviete, uzskatot, ka prezidentei būs nepieciešams spēks balsošanas laikā.
No partiju tirgošanās viedokļa raugoties, vēlēšanu rezultāts bija nejaušība, prezidentes ieskatā - tur meklējamas arī likumsakarības. Skatoties uz šiem notikumiem no teju 20 gadu attāluma, Vīķe-Freiberga atzīst, ka domājusi par iespēju kandidēt krietni iepriekš:
“Nu, nejaušība ne tik daudz, tāpēc ka tās domas ritēja vairāku gadu garumā, bet visi īsti nevarēja saskatīt, kā tas varētu realizēties.”
Jāpiebilst, ka šīs vēlēšanas beidzās ar Satversmes aizsardzības biroja sāktu pārbaudi par iespējamu balsu pirkšanu. Neviens pie atbildības netika saukts, taču izmeklētāji pārbaudīja gan iespējamo balsu pirkšanu par labu LC, gan pret Vīķi-Freibergu.
To, ka balsu pirkšana tolaik pastāvēja, tagad netieši atzīst arī prezidente.
“Tās runas bija tādas, ka jau tai piektdienā notika ļoti aktīva balsu pirkšana un, ja tiktu līdz tai pirmdienai [balsojums atlikts], tad tur būtu nopirkts…nopirkta tā prezidentūra un nebūtu vairs man nekādu izredžu,” atzīst Vīķe-Freiberga.