Ergoterapeite Lelde Kalvāne rehabilitācijas centrā “Poga” ar Ūdrīti darbojas kopš rudens. Viņa vislabāk zina, cik daudz jau sasniegts un cik daudz vēl jāsasniedz. Tieši Ilona, Ūdrīša sieva un lielākais palīgs, izdomāja, ka viņam atkal jākļūst radošam. Un ieteica abiem ar Leldi ķerties pie dzejošanas.
Sākums bija grūts. Tie bija viens, divi vārdi stundā. Bet pēdējās rindiņas jau rakstījās raitāk, un dzejolim ir jēga.
“Es, protams, ļoti lepna! Jo dzejolis saucas Ilona Balode!”
Šis dzejolis tapis vārdu pa vārdam pērnā gada nogalē un šī gada sākumā. Bet visi, kas Ūdrīti pazīst, zina, ka šī ir patiesa augšāmcelšanās.
Ilona Balode
Ilona neko nezina un tā viņai iet
Ilona var rakstīt viņa ir gara
Ilona ir gudra
Viņa ir mīļa
Ilona runā muļķības
Ilona ...
Ilona ir manējā
Jā, Ilona neko
Jā, tev aizmirsti
Skaista, laimīga tu ej
Labi, ka tu nedomā.
Es gaidu, gaidu
Tev ēdienu olu
Es nemāku pagatavot
Kopā mēs varam daudz
Pagāja laiks un visi jaunie kļuva veci
Vienreiz es nācu pie tevis
Otrreiz es neiešu
“Viņš ir savādāks. Kodols jau tas pats Ūdris, ko es pazīstu! Dvēsele jau tā pati. Nav tik vieglprātīgs, ārišķīgs. Liekais ir nolobījies,” saka Ilona.
Kopš pērnā gada janvāra, kad Ūdris pakļuva zem auto, ģimene pieredzējusi īstu augšāmcelšanos. Jau no paša sākuma, kad ārsti ieteica nelolot cerības, Ilona tomēr ticēja. Tagad, kad Ūdris sarakstījis dzejoli, Ilona tic – viss atkal būs labi. Un kas zina, varbūt viņi abi atkal muzicēs kopā.
