SPECIĀLI no Sīrijas: Danas stāsts – jauna cilvēka dzīve valstī, kurā karo

Es esmu Sīrijas galvaspilsētā Damaskā. Valstī, kas jau sešus gadus ir karā. Agrāk sasniedzamā, atvērtā un tūristiem izcili viesmīlīgā zeme tagad ir kļuvusi par punktu pasaules kartē, kurp doties vēlas retais, kurā nokļūt ir sarežģīti gan drošības dēļ, gan arī praktiski, jo, piemēram, slēgtas ir visas lidostas. Taču neiespējami tas nav.

Šis būs mans pirmais stāsts vairāku reportāžu ciklā par pieredzēto Sīrijā. Sīrijā esmu laikā, kad daudzviet vēl notiek aktīva kara darbība. Bet ir teritorijas, kas ir samērā drošas un, kurās var pārvietoties un arī uzturēties pastāvīgi. Viena no tādām ir Sīrijas galvaspilsēta Damaska, kur tikos ar Danu al Daoudu, studenti, kura uzticēja savu stāstu par to, kā tas ir dzīvot jauna cilvēka dzīvi valstī, kurā ilgstoši karo.

Ina Strazdiņa Sīrijā

"Vai Tev patīk?" Dana uzsmidzina uz savas delnas smaržas no vienkāršas, mazas plastmasas pudelītes. Tās ir viegli saldas un tām nav nosaukuma.

Viņa skaidro, ka kopš Sīrijā ir karš, šeit īsti vairs nevar nopirkt smaržas, jo tās, ir vai nu ļoti dārgas, un to vairs nevar atļauties, vai arī to nav vispār. Tāpēc sīriešu sievietes tās iemācījušās gatavot pašas.

Ēteriskās eļļas sajauc ar, nezinu ko, un, lūk rezultāts, Dana saka un saudzīgi uzpūš uz delnas vēl mazliet.

Danai ir pāri trīsdesmit. Viņa brīvi runā franču valodā, kas starp citu Sīrijā, agrāk Francijas kontrolētā teritorijā, ir izplatīta svešvaloda. Viņa šobrīd gatavojas gan franču valodas, gan tūrisma gida eksāmenam, tāpēc ir priecīga man izrādīt Damasku, jo tā esot viņas prakse. Man ir dažas stundas laika, un es vēlos redzēt tik daudz, cik nu vien kājām staigājot  ir iespējams. Dana ir spilgta. Mazliet īsāka par mani, tumšiem gariem sīksprogainiem matiem, silta un dzīvespriecīga.

Muzejs, kas vairākus gadus slēgts

Vispirms ar Danu aizejam līdz Damaskas vēstures muzejam, kurš jau vairākus gadus ir slēgts, jo tajā nav iespējams gādāt par drošību, bet to ir iespējams apskatīt no ārpuses. Muzeja pagalmā, kur aug lieli koki un ir glīti iekārtoti apstādījumi, var apskatīt no senās semītu pilsētas Palmīras atvestos kolonnu fragmentus, milzu lauvu, mozaīkas un statujas no citām vietām valstī, kuras pēdējā brīdī paglābtas no teroristiskā grupējuma "Daīš".

Muzejā ieejas biļeti man pārdot par puscenu, faktiski uzdāvina, jo apmeklētāju ir ļoti maz, īpaši ārzemnieku, un tā ir kā pateicība par interesi.

Pie muzeja goda vārtiem ir liela Sīrijas karte, kurā atzīmētas ievērojamākās pilsētas. Dana rāda tajā orientierus un pie viena sauc, kurās vietās joprojām karo. Tagad uz Sīrijas kartēm skatās tā.

Viņa parāda vietu, kur atrodas viņas dzimtā pilsēta - Žeremana (Jaramana), kur Dana dzīvo joprojām, kur iebruka teroristi „Daīš”, un, kā viņa saka: „Slepkavoja bez apstājas.”

„Žeremana, kur es dzīvoju, atrodas Damaskas Dienvidos. Tagad tā ir droša vieta. Agrāk tur bija daudz Al Nusra" (ar starptautisko teroristu tīklu "Al Qaeda" saistīts radikāļu grupējums- I.S.) uzbrukumu. Mēs saņēmām daudz raķešu, bija ļoti daudz bojā gājušo, daudz sprādzienu.

Tagad, paldies Dievam, viss ir droši. Cilvēki ir atpakaļ, dzīve ir atpakaļ, visu tagad uzrauga Sīrijas armija.”

Karā zaudētie radinieki un draugi

Dana saka, ka kaut kur ir redzējusi statistiku, ka 2013. gada martā pilsētai mēneša laikā bija uzmestas vismaz 360 raķetes.

"Jā, protams, es to piedzīvoju. Jo pie mūsu mājām, vietā, kur dzīvojām, visur bija daudz raķešu. Tās uzmeta arī skolai, kurā bija bērni – septiņus, astoņus, deviņus gadus veci. Bojā gāja daudzi – vecis, jauni, bērni… Daudzi. Vīrieši, sievietes, zēni, meitenes.”

Jautāju Danai, vai arī viņa kādu ir zaudējusi.

„Jā, divi mani brālēni gāja bojā, un vēl divi radinieki un mani draugi. Brālēnus nogalināja eksplozijā, radiniekus - Sīrijas armijā, kad viņiem uzbruka „Daīš”, sagūstīja, nogrieza galvu un izrāva sirdi. Un arī  mani draugi gāja bojā teroristu uzbrukumos.”

Kad Dana to visu stāsta, es redzu, kā viņa meklē un izvēlas vārdus. Lēni, piesardzīgi, tā, it kā nestāstītu par sevi, bet par kādu citu. Tā, lai tas neizklausītos pārāk briesmīgi.

Bet, lai, ko arī mēs runātu, lai kā mēģinātu vismaz uz brīdi aizmirst kara tēmu, tā visu laiku ir klātesoša, arī pilsētā, kad no jaunās daļas ieplūstam vecajā Damaskā, un mazajās šaurajās senajās ieliņās, kas garāk bijušas tūristu pilnas. Dana rāda asfaltā izrautu un tagad aizdarītu bedri, kas radusies bombardēšanas laikā. Blakus tai ir restorāns, kurā bojā gāja ģimene.

„Šeit pirms diviem gadiem uzkrita raķete. Tobrīd restorānā bija kāda sieviete ar ģimeni. Es īsti neatceros, vai viņa svinēja dēliņa dzimšanas dienu vai arī kāzu jubileju, bet katrā ziņā viņa, viņas tuvinieki un draugi, kuri tobrīd piedalījās svinībās, gāja bojā.”

Spēlētāji, kas kārto rēķinus uz uz Sīrijas zemes

Seši gadi ir daudz. Tik daudz Dana, viņas ģimene, draugi vada konflikta un kara apstākļos. Un joprojām nepārejoši.

Pēc pus gada 15. martā apritēs septītā gada diena, kopš Sīrijā, Arābu pavasara iedvesmoti, sākās protesti pret prezidenta Bašara al Asada režīmu, kas pārauga vardarbībā un bruņotā konfliktā starp Sīrijas valdības spēkiem un tobrīd Sīrijas brīvo armiju.

Un vēlāk – samezglotā, sadrumstalotā, nežēlīgā karā, kurā pozīcija un opozīcija vairs nav vienīgie pretinieki, kurā ir arī "Daīš" jeb "Islāma valsts" un tagad iesaistījušies arī citi teroristiskie grupējumi, kurā ir milzum daudz interešu, un pretējos spēkus atbalsta arī ārzemju valdības.

Krievija, Irāna, Irāka – Sīrijas valdības armiju, Turcija – opozīciju, ASV, Francija, Lielbritānija, Nīderlande, Jordānija, Vācija un Norvēģija apvienojušās cīņai pret teroristiem un dažas no tām arī atbalsta opozīcijas grupas.

Un ir vēl citi, mazāki un lielāki neskaitāmi spēlētāji, kas kārto rēķinus uz Sīrijas zemes.

Damaskā, īpaši liela daļa Rietumu valstu ir slēgušas savas vēstniecības. Vienīgā, kas to nekad nav aizvērusi ir Čehija, norādot, ka tā neplūdīs pa straumei, jo tai ir nepieciešama informācija par notiekošo valstī un reģionā. Tagad Čehijas vēstniecība apkalpo arī citus konsulātus, piemēram, ASV, tā kā daudziem sīriešiem ir dubultpilsonība.

Pret Sīrijas režīmu ir vērstas dažādas sankcijas – gan politiskas, gan ekonomiskas. Eiropas Savienība tās ir pagarinājusi līdz nākamā gada 1. jūnijam, pamatojot to ar Asada režīma represijām pret cilvēkiem. Sankciju sarakstā ir 240 personas un 67 Sīrijas uzņēmumi.

Ženēvā – ANO, bet Astanā – Krievijas vadībā, turpinās mēģinājumi panākt miera sarunas starp Sīrijas valdības un opozīcijas spēkiem.

Krievija un Irāna stingri atbalsta Bašara al Asada palikšanu pie varas, Rietumi – pieprasa atkāpšanos.

Taču arvien biežāk, gan diplomātu sarunās, gan medijos pavīd ziņas, ka šobrīd Asada pozīcijas atkal ir stipras.

Sīrijā daudz runā par rekonstrukciju 

Lasu "NY Times" kolēģa Bena Hubbarda reportāžu, kurā viņš apraksta sarunu telefona īsziņās ar kādu skolotāju no kalnainās Madajas (Madaya) pilsētas, kuru tikko Sīrijas armija ilgstoši bija aplenkusi un tagad iztīrījusi no teroristiem, bet kurā aplenkuma dēļ bada nāvē un kaujās bojā gājuši civiliedzīvotāji. (Aplenkums Sīrijas karā ir plaši izmantota metode no visām karojošajām pusēm, un kurā par ķīlniekiem kļūst arī civiliedzīvotāji).

"Mēs esam pārguruši no šā kara, mēs gribam dzīvot mierā un klusumā, bet to mēs varam tikai ar režīma atbalstu. Madajā vairs nav snaiperu, ir atgriezusies elektrība, ūdens, veikalos pārtika, cilvēki sāk parādīties uz ielas. Arī līdzšinējie Bašara al Asada pretinieki sāk apzināties nenovēršamo," secina Hubbards.

Tā ir neapskaužama situācija, kurā ir saplosītā Sīrija. Bašaram al Asadam, joprojām esot pie varas, Sīrija patiešām sāk runāt par rekonstrukciju. Tajā pašā laikā, piemēram, Eiropas Savienība, ASV, Francija, Lielbritānija ir noteikušas, ka šajā ziņā palīdzēs vien pēc valdības maiņas. Sīrijas konfliktam nomierinoties un Bašaram al Asadam paliekot, tā būs diplomātijas vēsturē morāli vissarežģītākā situācija, vai un kā palīdzēt kara sapostītajai valstij, joprojām neatzīstot tās varu. Šī varas gaiteņu dilemma neizbēgami atsauksies nevis uz abstraktu ekonomiku un nevis uz varas eliti, bet vispirms un ļoti tieši uz Sīrijas vienkāršajiem un jau tā kara pārmocītajiem iedzīvotājiem.

Esot Sīrijā, es daudz dzirdēšu runājam par rekonstrukciju, par atjaunošanos. Par to uzsvērti runās medijos un arī ar mani kā žurnālisti. Tā nepārprotami ir Sīrijas valdības galvenā līnija, rādīt, ka teritorijas ir atgūtas un, ka tās var sākt atjaunot. Tomēr fiziska un politiska rekonstrukcija ir divas dažādas lietas.

Kā reiz man sacīja patlaban Briselē dzīvojoša Sīriešu dokumentālā kino režisore Mirna Nabhana: „Vienmēr ir iespējams atjaunot māju, bet ir daudz grūtāk atjaunot mājas .” Vai praktiskā atjaunošanās būs pietiekama, lai varētu atgriezties bēgļu gaitās devušies sīrieši? Pilnīgi noteikti ne tie, opozīcijā esošie, kuri aizbraukuši, baidīdamies no režīma soda, un ir drošības dienestu sarakstos, vai tie gados jaunie vīrieši, kuri bēguši no iesaukšanas kara dienestā, kas var notikt līdz pat 41 gada vecumam. Līdzšinējai valdībai esot pie varas tas būs neiespējami.

Sīrijā šobrīd nepārprotami  arvien plašākās teritorijās var uzelpot, bet par mieru runāt ir pāragri un valsts nākotne ir absolūti neskaidra.

Futbols un  režīma propaganda 

Mēs turpinām ceļu ar Danu pa Damasku tā it kā šī būtu gluži parasta diena, kādā no Tuvo Austrumu  pilsētām. Šķērsojam platās ielas taisni pa vidu, jo sīriešiem, kā Dana saka, nepatīk izmantot gājēju tiltus. Tas nekas, ka pie stilbiem kauc bremzes. Tā ir Damaska, te tas ir ierasts un tur neko nevar padarīt.

Kādā brīdī Dana man rāda māju, kur atradās viņas darba vieta, tūrisma birojs. Tur nemitīgi nav bijis elektrības. Skraidījuši no septītā stāva uz trešo, lai pieslēgtos ģeneratoram, līdz nomainījuši ēku pavisam.

Paejam garām milzīgam ielas malā noliktam plakātam, uz kura attēlota Sīrijas futbola komanda. Septembra sākumā tā satikās ar Irānu un spēlēja ar neizšķirtu rezultātu. Tagad gatavojas spēlei ar Austrāliju, un pirmo reizi vēsturē cer kvalificēties Pasaules čempionātam futbolā, kas nākamgad notiks Krievijā.

Kad Sīrija spēlēja pret Irānu, Damaskā un citās pilsētās valstī valdība izvietoja lielus āra ekrānus.

Sajūsma bija neaprakstāma, ielās karogi, bet daudzi futbola fani kritizēja, ka nacionālā komanda ir veids, kā prezidents Bašars al Asads īsteno režīma propagandu par to, ka Sīrijā viss ir kārtībā.

Tāpat kā lielākoties citās Tuvo Austrumu zemēs valdība ir arī simtprocentīga komandas finansētāja. Tā arī izvēlas spēlētājus, lielākoties sev lojālus, tiesa, daži no spēcīgākajiem futbolistiem, Omaru al Somahu un Firasu al Khatibu  ieskaitot, nav vairījušies no režīmam kritiska viedokļa.

"Katru dienu, kad es dodos gulēt, es stundu, divas domāju par šo lēmumu. Zinu, ka 12 miljoni sīriešu mani mīlēs, bet 12 miljoni gribēs mani nogalināt,” žurnālistiem atzinis Khatibu. Visus kara gadus Sīrijas nacionālā komanda ne reizi nevarēja spēlēt mājās. Visas savas spēles tā aizvadīja Malaizijā, kas uzņēmās namamātes lomu. Un tikai maza daļa Sīrijas fanu savus spēlētājus ir redzējuši klātienē.

Dana neatceras, kad pēdējo reizi ir bijusi koncertā. Viņa man stāsta, ka rītos visa Sīrija radio kanālos klausās libāniešu dziedātāju Fairu Ziad. Viņas dziesmām esot tādi vārdi, kuros varot nomierināties un atveldzēties.

Dana: "Mēs esam sīrieši, mēs novērtējam dzīvi…”

Kādā brīdī mēs nonākam jaunā, dzīvīgu ielu krustojumā, un Dana man saka, ka šeit netālu strādā viņas puisis.

"Protams. Arī kara laikos cilvēki precas. Un daudz, bet ir viena lieta, kas vairs nav kā iepriekš. Jaunajam pārim ir ļoti grūti ir atrast dzīves vietu, māju. Agrāk, pirms kara, Sīrijā bija asociācija, kas pārdeva namus uz nomaksu, bet tagad tā vairs nav. Arī automašīnu nopirkt Sīrijā tagad ir ļoti grūti. Atceries, es Tev stāstīju par saviem brālēniem, kuri gāja bojā kaujās. Pirms desmit dienām apprecējās viņu brālis, es biju kāzu ceremonijā."

Vaicāju Danai, kas visvairāk viņas dzīvē Sīrijas kara dēļ ir mainījies.

"Vispirms tā noteikti ir drošība, kad ir bail iziet no mājas un atgriezties, jo var pēkšņi lidot raķetes. Tad arī dzīves dārdzība, bezdarbs, es pati trīs gadus biju mājās bez darba, birojs bija slēgts. Un tā nebija tikai man, tā bija vairumam Sīrijas iedzīvotāju. Bet mēs turpinām, kā saka, mēs novērtējam dzīvi. Mēs esam sīrieši, mēs novērtējam dzīvi…”

Īsi pirms šķiršanās ar Danu viņa man kādā brīdī vaicā: „Vai Tev nebija bail braukt uz Sīriju?” Un es godīgi Danai atbildu, ka īsti ne bail, bet daudz ko pirms tam tiešām pārdomāju. Līdz šim ļoti daudz biju satikusi tos sīriešus, kuri bija devušies bēgļu gaitās, un tie allaž bija ārkārtīgi smagi stāsti.

Atceļā es domāju par Danas profesiju, par to, ka viņa studē franču valodu un tūrismu. Divas lietas, ar kurām šodienas Sīrijā nopelnīt ir grūti, ja ne neiespējami. Kāpēc tāda izvēle? Es apsolu Danai, atgriezties atkal. Vēl tik daudz, kas palicis neredzēts. Viņa piesakās par personisko gidu. Novēlu veiksmi eksāmenos.

Tajā vakarā Damaskā atkal tālumā bombardēs. Tas te dzirdams teju katru vakaru. Atceros, ko teica  Dana: "Mēs esam sīrieši, mēs novērtējam dzīvi…".

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti