Sarunā ar rus.lsm.lv viņa stāsta, ka mācījusies Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un to absolvējusi 1992.gadā, iegūstot grādu pirmsskolas pedagoģijā un psiholoģijā. Sākumā meklējusi darbu, taču viņai atklāti pateikts, ka krievu bērnudārzi un skolas tiek slēgtas un darba nebūs.
Pēc tam arī mācījusies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, taču pēc pusotru gadu ilgām studijām kopā ar vīru un mazo dēlu aizbrauca uz ASV. Vīrs bija dabūjis Latvijas – ASV fonda stipendiju programmā, kurā gatavoja teoloģijas pasniedzējus.
Ģimene pārcēlusies uz Čikāgu. Tur Elada apguvusi angļu valodu un 1998.gadā iestājusies Luterāņu skolā, kur maģistratūrā apguvusi teoloģiju. Viņas tagad jau bijušais vīrs tur studēja doktorantūrā. Šajā skolā pastiprināti apguva programmu „Dzimte un reliģija” un ieguva grādu, ko Latvijā un Anglijā vērtē kā maģistru. „Tur, Čikāgā, parādījās tā saucamie pārmaiņu aģenti. Tāpēc man parādījās iespēja atpazīt un pieņemt savu identitāti,” stāsta Titane.
Viņai varēja turpināt mācības doktorantūrā Čikāgā. Jau bijuši sponsori, kas bija ar mieru maksāt studiju maksu un arī pati gribējusi, taču vajadzēja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga piekrišanu. Viņš esot pieklājīgi atteicis, jo „viņam to neļauj sirdsapziņa”.
Proti, Titane ir sieviete un viņām teoloģijā nevajadzētu būt, norādījis Vanags.
Arī Latvijas luterāņu baznīca ASV politisku iemeslu dēļ atteicās Titanei palīdzēt un neiestājās par viņu sarunās ar Vanagu. Atgriezusies Latvijā, viņa 2003.gadā LU Teoloģijas fakultātē sāka pasniegt programmu „Dzimte un seksualitāte jaunajās reliģiskajās kustībās”. Lai arī studentu bijis gana, tomēr pēc viena semestra Titane saprata, ka mazo ienākumu dēļ būs grūti ar iztikšanu.
Pēc citu darbu darīšanas viņa 2008.gadā aizbrauca strādāt uz Mančestru, līdzi ņemot dēlu, meitu un draudzeni.
Titane neslēpj, ka Latviju pameta nevis krīzes, bet gan pret seksuālajām minoritātēm negatīvās attieksmes dēļ .
Nespēdama visu laiku dzīvot piesardzīgu dzīvi un secinādama, ka „to nevar saukt par pilnvērtīgu dzīvi”, viņa ar draudzeni pārcēlās uz Angliju, kur jau bija gaidāms darbs un kur viņu homoseksuālā orientācija nevienu neinteresēja. Arī tur viņa bija mācītāja vietējā luterāņu baznīcā. Anglikāņu baznīcā gan viņa nespēja strādāt, jo būtu jāslēpj sava seksuālā orientācija. „Aizbraucot no Latvijas diskriminācijas dēļ, es nevēlējos Anglijā nokļūt turpat; (..) tā nu mēs divi teoloģijas maģistri sākām stādāt par istabenēm viesnīcā,” stāsta Titane, jo ar mācītājas darbu vien pelnīt nevarēja.
Strādājot viesnīcā, viņa kā ārzemniece pret sevi izjuta neiecietību gan no kolēģu un vadības, gan viesnīcas apmeklētāju puses.
Galu galā viņas dzīvesbiedri atbrīvoja no darba – viens no pārmetumiem bijis runāšana krievu valodā darba pārtraukumā. Tiesa, drīz pēc tam Anglijā viņas saskārās ar absolūti pretēju attieksmi. Kāda brīvprātīgo organizācija bez maksas palīdzēja sagatavot juridisku iesniegumu par nepamatotu atlaišanu no darba. Viesnīca bija spiesta samaksāt draudzenei kompensāciju.
Patlaban viņa strādā labdarības organizācijā „Europia”, kas palīdz iebraucējiem no Austrumeiropas iedzīvoties un strādāt Eiropas Savienībā. Tur var saņemt juridisku palīdzību, mācīties angļu valodu, un tas viss ir par brīvu. Lai arī organizācija pastāv jau vairākus gadus par to maz kurš zināja līdz „Brexit” referendumam. Pēc tā daudzi nāk lūgt dažāda veida palīdzību.
Taujāta, kuru savas dzīves epizodi viņa uzskata par diskriminācijas sākumu, viņa min 1989.gadu, „kad Latvijā uzplauka pretkrievisks noskaņojums”.
Viņai toreiz nebija arī automātiskas tiesības uz pilsonību. Titane ir bilingvāla, un viņai nebija problēmu iegūt Latvijas pilsonību. Tomēr pilsonības iegūšanas procesu viņa sauc par pazemojošu.
