Latgaliešu apzināšana sākās vēlāk, savā ziņā pateicoties Sanktpēterburgas Valsts universitātes Baltistikas nodaļas entuziastiem, kuri, plānojot ekspedīciju uz Sibīriju, braucienu piedāvāja arī Latvijas Universitātes mācībspēkiem.
Latvijas Universitātes profesore Lidija Leikuma kopā ar studentiem jau kopš 2004. gada regulāri dodas ekspedīcijās uz Sibīriju un vēl aizvien nebeidz brīnīties par iespēju dzirdēt latgaliešu valodu, saklausīt izlokšņu atšķirības un sajust to pašu sirsnīgumu, kas raksturīga mūsdienu Latgalē tūkstošiem kilometru attālumā no Latvijas.
Šī gada brauciens atšķīrās gan ar to, ka braucēju bija mazāk, gan ar to, ka nebraukt nevarēja, lai arī finansiālais atbalsts esot bijis diez gan niecīgs. Tāpat Sibīrijā tika svinētas divas jubilejas – Ačinskas latgaliešu biedrības 10 gadu jubileja, kā arī 10 gadi Latvijas latgaliešu un Sibīrijas latgaliešu kopīgai Jāņu svinēšanai.
Ačinskas latgaliešu biedrībā Sibīrijā ir 60 aktīvu dalībnieku. Savukārt Jāņu svinēšanas tradīcijai atdzimt palīdzēja Latvijas ekspedīciju dalībnieki.
“Bijām atkal aizbraukuši uz Jāņiem, nelielā bariņā, četras entuziastes no Latgales – trīs folkloristes un viena valodniece. Protams, folkloras kopu vadītājām Jāņos pienākumus uzliek tepat uz vietas, bet lielāku prieku tas tomēr sagādāja cilvēkiem tur,” stāsta Leikuma.
“Man pat grūti pateikt, kura tā reize, kad mēs braucam, varbūt tā varētu būt kāda divpadsmitā reize. Svarīgākais jau bija, ka tā bija desmitā reize, kad Sibīrijas latgalieši savos kolektīvos pulcējās Jāņos. Tajā pašā reizē tā bija Sibīrijas latgaliešu biedrības – Ačinskas latgaliešu biedrības, kas ir nosaukta par Krasnojarskas novada latgaliešu kultūras centru, arī desmitā gadadiena,” par šī gada braucienu uz Sibīriju stāsta profesore Lidija Leikuma.
2006. gadā notika ceturtā ekspedīcija, kad Lidija Leikuma ar studentiem un domubiedriem devās uz Sibīriju. Lidija Leikuma atzīst, ka viņai bijis patiess prieks, ka, pateicoties šīm ekspedīcijām, Sibīrijas latgaliešiem tika atdota Jāņu svinēšanas tradīcija, kas kādu laiku bijusi pārrauta.
Līdz 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem Sibīrijas latgaliešiem Jāņi bijuši īsteni vienīgā reize, kad tuvākās apkaimes ļaudis sanākuši kopā, lai cienātos ar sieru un pītu Jāņu vainagus. Tajā naktī esot bijis jāaplīgo tuvi un tāli Jāņi, tāpēc naktī ticis noiets liels attālums. Tomēr kolhozu laikā situācija mainījusies, jo strauji mainījās tradicionālais dzīvesveids.
“Tad, kad mēs tur braucām savos pētnieciskajos nolūkos, savās etnolingvistiskajās ekspedīcijās, mēs ierakstījām arī folkloras materiālus, ne tikai stāstus par etnogrāfijas lietām vai kultūrvēsturi. Pašlaik viņiem sākusies tāda labvēlīga politiskā situācija no administrācijas puses valdības līmenī, kad tiek atbalstītas šāda veida nacionālās izpausmes. Sākumā mēs bijām Ačinskā, Ačinskas bibliotēkā bija izstāde, tur mēs uzstājāmies un tad braucām uz Bičkiem,” pirmos braucienus atceras Lidija Leikuma.
