Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Austrumu pierobežā plašumā vēršas marihuānas audzēšanas kriminālais rūpals

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latvijas simtgades «lielākie svinētāji» - bērni un jaunieši

Rīgas zoodārzam 105: «Vīksnes laiks» – kad pārmaiņu vējus slāpē cilvēcība un sirsnība

Rīgas zoodārzam 105: «Vīksnes laiks» – kad pārmaiņu vējus slāpē cilvēcība un sirsnība

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Rīgas Zooloģiskam dārzam šajā gadā apritēs 105 gadi, un šo gadu laikā pārvarēts ne viens vien pārbaudījums – zoodārzs pārcietis divus pasaules karus, kā arī dažādu varu maiņas. 

Taču pašiem zoodārza darbiniekiem visspilgtākais liekas laikposms kopš 1941.gada jeb laiks, kad Rīgas zooloģiskā dārza direktora amatā nonāca zoodārza veterinārārsts Arvīds Vīksne. Laiks, ko zoodārza darbinieki lepni dēvē par “Vīksnes laiku”, atmiņās palicis ar cilvēcību, profesionalitāti un komandas darbu.

Interese par zvēriem no bērnības

Par labiem cilvēkiem saka tā – par viņiem runā viņu darbi. Tā ir arī ar bijušo zoodārza direktoru Arvīdu Vīksni. Par viņa veikumu zoodārzā liecina arī daudzās fotogrāfijas. Vienā attēlā staltais kungs redzams tumšā uzvalkā, stāvot aiz muguras guļošam nīlzirgam un uzlicis rokas tam uz kakla. Fotogrāfija uzņemta 1946.gada vasarā, un tajā redzamais dzīvnieks ir zoodārza pirmais nīlzirgs – Augusts.

"Lūk, šādi ir jāstrādā veterinārstam, redziet, kas par buktēm," saka Arvīda Vīksnes mazmeita, ornitologa Jāņa Vīksnes meita, ornitoloģe Antra Stīpniece,

rādot līdzīgu foto no tās pašas vasaras. Viņa stāsta, ka vectēvam interese par zvēriem bijusi jau no bērnības.

Arvīda tēvs – Jēkabs Švāģeris, lai gan bijis zemnieks, pašmācības ceļā apguvis lopu dakterēšanu, un pie viņa pēc padoma nākuši arī kaimiņi. Savukārt Arvīds veterināriju apguvis Latvijas Universitātē – paralēli strādājis universitātes serumstacijā, bijis studentu korporācijas "Latvia" biedrs, tai laikā saticis sievu Annu un aprecējoties pieņēmis viņas uzvārdu. Taču drīz pēc diploma saņemšanas iesaukts obligātajā karadienestā.

Pārņem grožus pārmaiņu laikos

"Un jau diezgan drīz pēc tam viņš nonāk Zooloģiskajā dārzā, sāk strādāt 1940.gadā par veterinārstu. Jūs jau zināt, kas ir 1940.gads – pārmaiņu laiki, ne visai patīkami Latvijai. Viņš tomēr pieņem šo lēmumu, ka viņš sāks strādāt zoodārzā," stāsta zoodārza vēstures pētniece Daiga Leimane-Eglīte.

Sludinājumu uz brīvo vietu – Rīgas zooloģiskā dārza veterinārsta amatu – Arvīds Vīksne ieraudzījis avīzē. Dienu esot domājis, jo šāda veida speciālistus augstskolās nesagatavoja un savvaļas dzīvnieku ārstēšanai rokasgrāmatu nebija. Tomēr darbam pieteicās, lasāms Rīgas Zooloģiskā dārza grāmatā “Mans mīļais zooloģiskais dārzs”.

"Jau 1941.gada jūlijā viņš faktiski ar tādu Rīgas pilsētas pilnvarnieka pavēli tiek iecelts par Rīgas Zooloģiskā dārza direktoru. Sākotnēji par pagaidu vietas izpildītāju, bet vēlāk kļūst par pilntiesīgu direktoru," stātsta Leimane-Eglīte.

Un tā Arvīds Vīksne kopā ar savu ģimeni – sievu Annu un bērniem  dēlu Jāni un meitu Annu – pārcēlās dzīvot uz Rīgas Zooloģisko dārza kantora ēku.

Tur tai laikā bija apartamenti dārza direktoram.

Šķirstot ģimenes fotoalbumu, atmiņas atstāsta mazmeita Antra: "Viņi dzīvoja tai mājā, kur tagad ir akvārijs. Lūk, tas ir tas laiks, kad viņi dzīvoja. Tātad mans tēvs ir 1936.gadā dzimis, viņa māsa daktere Raibarte 1940., te jau viņi paaugušies. Tas, protams, bija kara laiks, kad viss zoodārzs bija kā viena liela ģimene. Anniņas tante stāstīja, kā mazu tūtiņu ar auzu pārslām saimniecības vadītāja bērnam iedevusi. Visiem bērniem kopīgas eglītes un tā. Mans tēvs jau tajā zoodāza dzīvē [..], tā interese viņam par dzīvo dabu visu mūžu turpinājusies.

Viņš stāstīja, kā krokodilu mājā paceplītis [putns] ziemojis. Protams, ka to paceplīti vajag noķert un apgredzenot, bet, lai tiktu klāt pie tā paceplīša, vajag lēkt pāri krokodilam. Nu, tēvs jau bija tāds - ja dara, tad dara."

Atmiņās kā sirsnīgs profesionālis

Kāds tēvs, tāds dēls. Arī Arvīds Vīksne toreizējo zoodārza darbinieku un apmeklētāju atmiņās ir kā sirsnīgs un profesionāls cilvēks. Par to liecina ne vien bagātīgie ieraksti viesu grāmatā, bet arī mutiskie atmiņu stāsti, skaidro zooloģiskā dārza vēstures pētniece Leimane-Eglīte.

"Viens ir tā reālā darbība, bet otrs ir tas, kā cilvēki saglabājas līdzgaitnieku atmiņās.

Un ļoti daudzi zoodārza darbinieki vai viņu bērni ir teikuši:  jā, Vīksnes laikā - viņš katru rītu apstaigāja visu zoodārzu un katru rītu ar katru cilvēku personīgi parunājās.

Ja mēs tā loģiski domājam, tad tas nav iespējams, jo cilvēku, protams, ir dārzā daudz un  katru dienu ar katru parunāties, protams, nav iespējams. Bet cilvēki jutās ievēroti, viņu vēlmes, vajadzības bija uzklasītas," stāsta Leimane-Eglīte.

Laikabiedri Arvīdu Vīksni raksturo arī kā lielisku diplomātu. Tieši šī īpašība lieti noderēja, vadot Rīgas Zooloģisko dārzu Otrā pasaules kara laikā. Pirmā pasaules kara laikā zoodārzam neklājās tik labi. Tā laika zoodārza direktors bija miris, un nebija cilvēka, kas varētu parūpēties par zoodārza likteni, - Rīgas zoodārza dzīvniekus evakuēja uz dārziem citās valstīs vai nošāva. Un vēlāk dārzu uz laiku slēdza. Savukārt Otrā pasaules kara laikā dārza darbība, pateicoties Arvīdam Vīksnem un viņa komandai, netika traucēta.

"Jā, var tikai apbrīnot šī cilvēka gan tādu diplomātisko talantu, gan tādas saimnieciskās spējas, jo viņam izdodas to dārzu noturēt. Dažnedažādos veidos notiek darbošanās. Lai gan ir karš, tiek domāts par dažādu sugu uzturēšanu, piemēram, individuālam turētājam ir sava baložu kolekcij, to ļoti grūti uztuēt, tad to vai nu uzdāvina vai pārdod zooloģiskam dārzam. Tāpat dārzs izveido siltumnīcas, audzē dārzeņus paši, apsaimnieko pļavas, pļauj snienu," klāsta Leimane-Eglīte.

Paglābj no aizvešanas uz Ulmu

Rīgas zoodārzam, pretēji citiem Eiropas zoodārziem, tiešas kara briesmas gāja secen. Rīgas Zooloģiskā dārza grāmatā "Mans mīļais zooloģiskais dārzs" teikts – "aculiecinieki stāstījuši, ka 1939. gada septembrī, kad Varšavas zooloģisko dārzu vācu bumbvedēji izvēlējās par vienu no uzlidojuma mērķiem, papagaiļi apsvilušiem spārniem situšies pret sprostu griestiem, krituši zemē un mokās nobeigušies". Arī Rīgas zoodārzs saņēma varasiestāžu pavēli evakuēt dzīvniekus uz Ulmas zoodārzu Vācijā. 

"Traki jau patiesībā bija un, karam tuvojoties beigām, tā izvairīšanās no evakuācijas bija jāveic ar diezgan lielu viltību. Viņš izdomā visādus iemeslus, lai novilcinātu dzīvnieku aizvešanu un beigās vienkārši paslēpjas," stāstīja zoodārza vēstures pētniece.

Arvīda Vīksnes vadībā dārzs slepeni gatavojās palikšanai un ievāca barību ziemai – kviešus un kaltētu rupjmaizi. Par šo soli zināja zoodārza darbinieki virtuvē un latviešu sagādes organizācijas, taču neviens Vīksni nenodeva.

Kad direktoram atņēma atbrīvojumu no iesaukuma, viņš pārvācās uz dzīvi slēptuvē zem izbāzeņu postamenta muzejā. Visdrīzāk, to viņam ierosināja Bernhards Gržimeks, armijas vetārsts, kas ciemojās zoodārzā. 

"Un gan jau no kāda viņš bija uztvēris šo te niansi, ka vācu armijas clilvēki ir ļoti punktuāli, ja direktors nebūs uz vietas, tad nekāda evakuācija nenotiks. Vīksnes kungs vienkārši noslēpās, viņš nebija atrodams. (..) Izdevās to laiku novilkt tiktāl, ka armijai bija jāatkāpjas un jāglābj sava āda, un par zoodārza dzīvniekiem vairs nebija laika domāt. 

Tai pašā laikā zoodārza darbinieki nostiprinājuši sprostus, izvietojuši dzīvniekus tā, ja nu pēkšņi ir kāds uzlidojums un bumbas krīt  – lai būtu pēc iespējas drošāk, lai dzīvnieki neciestu un ēku sabumbošanas dēļ nesāktu klīst pa Rīgas ielām. 

Galvenais, lai zoodārzā labi darbinieki

"Par pēckara gadiem runājot, ir jāuzsver tas, ka Arvīds Vīksne ļoti raudzījās, lai viņam būtu labi darbinieki, un viņš neskatījās uz viņu politisko piederību. Šeit patvērumu atrada gan lauku saimnieki, kas bija izdzīti no savām mājām, gan tepat Mežaparka ļaudis, kuru mājās ienāca augstas militārpersonas un paziņoja, ka ir jāpazūd jums dažu stundu laikā; tāpat vai nu no leģiona pamukuši vai kādos partizānos pabijuši ļaudis, - galvenais kritērijs bija mīlēt dzīvniekus un labi strādāt," stāsta Leimane-Eglīte.

Arī padomju laikā direktora jau iepriekš minētā īpašība – diplomātija – lieti noderēja. Atsauksmes no dārza apmeklētāju un valdības vīriem viesu grāmatās nebija mazums. Taču ap 20.gadsimta. 50. gadiem sākās dažāds politiskās varas spiediens. Galvenokārt varu neapmierināja tas, ka lielas iestādes vadītājs bija apolitisks.

Līdz 1952. gadā viņu pazemināja amatā par direktora vietnieku un 1960.gadā Arvīds Vīksne pats aiziet no zoodārza un darbojas zinātnē.

"Viņš vienmēr ļoti nosvērti apsvēra jebkuru savu rīcību. Acīmredzot tas bija tas, kas palīdzēja viņam izdzīvot, palīdzēja zvēriem izdzīvot šajā gadījumā, ģimenei izdzīvot gan pirmajā krievu okupācijā, gan vācu okupācijā," teica Arvīda Vīksnes mazdēls Jānis.

Viņš uzskata, ka vectēva apdomīgums un profesionālisms ir tas, kas viņu visās dzīves situācijās raksturo vislabāk. Atmiņās dalās arī Jāņa māsa Aija:

"Mūsu ģimenē mēs savu vecotēvu saucām par “vecotiņu”.

Ja jānoraksturo vienā teikumā, tad cilvēks ar tādu stingru stāju, stingriem uzskatiem par dzīvi, un man laikam atmiņā palicis kā tāds goda cilvēks."

Stingrs goda cilvēks ar sirsnīgu un profesionālu attieksmi pret darbu un saviem padotajiem.

Arvīda Vīksnes laikā zoodārzā izveidots akvārijs, radīta Izglītības un informācijas nodaļa, kuru darbinieki vadā interesentus ekskursijās, un veikti vēl daudzi citi darbi, kas zoodārzā redzami līdz šodienai. Un, kā lasāms zoodārza grāmatā, Arvīdu Vīksni ar lielu pietāti par direktoru dēvēja līdz pat viņa mūža pēdējām dienām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti