Rēzekniešu Arta un Helēnas pieredzes stāsti: Dzīve pēc smagas avārijas un retas slimības

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Apvienoto Nāciju Organizācija kopš 1982. gada pasludinājusi 3. decembri par Starptautisko dienu cilvēkiem ar invaliditāti. Tā ir diena, kad cilvēki visā pasaulē vienojas kopējos pasākumos, lai vēlreiz akcentētu cilvēku ar invaliditāti problēmas un to iespējamos risinājumus.

Dažus gadus atpakaļ dzīve rēzekniešiem Artim Saliniekam un Helēnai Stepulei pēkšņi mainījās, piedzīvojot būtiskas problēmas ar veselību. Artis, braucot ar motociklu, cieta avārijā, pēc kuras tagad atrodas ratiņkrēslā. Savukārt Helēna saskārās ar retu slimību, kuras rezultātā sieviete nejuta savu ķermeni, iestājās muskuļu vājums. Tagad gan Helēna, gan Artis ir atguvušies, pieņēmuši situāciju, kas viņus ierobežo un liek mainīties.

Helēnai ir 41 gads. Pirmajā acumirklī raugoties uz sievieti, nekas neliecina par viņas veselības problēmām, lai gan pirms diviem gadiem viņa saslima ar retu slimību - Gijēna-Barē sindromu -, kas izpaužas kā muskuļu vājums, refleksu zudums un jušanas traucējumi. Slimības simptomi parādījās pēkšņi kā roku un kāju tirpšana, simptomi strauji progresēja, dažu nedēļu laikā viņa gulēja gultā un neko nejuta.

“Mana ģimene līdz pēdējam brīdim nesaprata, kas ir noticis, - cilvēks staigāja, darbojās, viss bija labi, un tad cilvēks paliek gulošs. Man bija stress, kad nāca māsiņas, ģērba man pamperu, manā dzīvē tas bija nepieļaujams. Bet es sapratu, ja mani nepārģērbs, tad man arī vajadzēs gulēt tajā pamperā,” savā pieredzē dalās Helēna.

Helēnu mājās gaidīja vīrs, pusaudze meita un divgadīgs puika. Ar stipru gribasspēku, ārstniecību un rehabilitāciju atlabšanas process notika pakāpeniski: “Biju priecīga, kad paņēmu zobu birsti, kad pēc divām nedēļām varēju nostāties uz kājām. Kājas gan bija tādas ļoti vārgas, es piecēlos no gultas un aizgāju iztīrīju zobus. Šķiet, ka katrs cilvēks no rīta tīra zobus un nepiedod nozīmi, cik tas ir svarīgi. Man likās, ka es esmu vinnējusi prezidenta vēlēšanās!

Priekš manis katrs solis, katra darbība, ko apguvu, bija ļoti vērtīga.”

Tagad sievietei ir otrās grupas invaliditāte. Joprojām ir saglabājusies nejūtība. Iedurot pirkstā, sāpju nav, traumu redz vien ar acīm, turpina Helēna: “Jau divus gadus ir šie nepārejošie traucējumi - es nejūtu rokas, kājas; šogad biju salauzusi kājai pirkstu, sapratu, ka jāvēršas pie ārsta tikai tādēļ, ka kurpe nelien kājā. Es nejūtu arī daļu muguras pusi, sejas tetra pareizi vēl saglabājas, es varu mirkšķināt ar vienu aci ātrāk, ar otru lēnāk”.

Neraugoties uz veselības problēmām, Helēna strādā un mācās maģistratūrā - jo vairāk aktivitāšu, jo mazāk iespēju domāt par savām veselības problēmām. Un tā ir iespēja atgriezties normālā dzīvē. Kādu to vēlas ikviens, kurš zina, kā ir dzīvot citādāk.

Arī Artim, kuram šobrīd ir 28 gadi, dzīve vienā mirklī mainījās. Jau divus ar pusi gadus jaunietis atrodas ratiņkrēslā. Braucot ar motociklu, sadursmē ar vieglo automašīnu guva nopietnu muguras traumu: “Mašīna nogrieza pa kreisi, tur bija diezgan daudz mašīnu, tāds sastrēgums, laikam autovadītājs nepamanīja, pārāk tuvu biju pietuvojies, nepaspēju piebremzēt.”

Sākumā Artim bija psiholoģiski grūti pieņemt jaunās izmaiņas, pielāgoties jaunajam pārvietošanās veidam: “Izrādās, ka cilvēka ķermenis var visam pielāgoties, grūtākais ir tā psiholoģiskā daļa, emocionālā situācijas pieņemšana. Un

es pēc sevis sapratu, jo ilgāk es negribēju pieņemt situāciju, jo grūtāk kļuva emocionālā ziņā.''

Taču tagad Artis ir apradis ar domu, ka ir ratiņkrēslā. Šobrīd jaunietis strādā un aktīvi nodarbojas ar sportu: “Es esmu pieņēmis doto situāciju, bet tas nenozīmē, ka es esmu atteicies no saviem treniņiem, kas ir tendēti vairāk specifiski, kas domāti priekš, tā lai atgrieztu kustības kājās.”

Sākumā Artis jo īpaši pamanījis cilvēku skatienus, kas vērsti viņa virzienā, tas traucējis. Tomēr tāda ir sabiedrības būtība - pamanīt to, kas ir citādāks, neierastāks. Tāpēc

Artis ir pārliecināts, ja vairāk cilvēki ar īpašām vajadzībām izies sabiedrībā, tā gan vienai, gan otrai pusei kļūs par ikdienu un acu skatieni nebūs tik uzkrītoši.

“Iesākumā bija neērti, es arī uz cilvēkiem skatījos, vai viņi skatās uz mani, kaut kāds iekšējs uztraukums, bet tagad es vienkārši ripoju pa veikalu, ripoju - es lielāko daļu nemaz nepamanu,” stāsta Artis.

Gan Artis, gan Helēna ir piemērs, kā, pieņemot situāciju un mēģinot to risināt, dzīve vairs nešķiet melnbalta, bet gan iegūst krāsas, kas palīdz atrast spēku sevī un dod motivāciju tiekties uz pārmaiņām un tās arī sagaidīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti