Nu jau mirušās Daigas stāsts par veselības aprūpes (ne)pieejamību

Šis stāsts ir par Daigu un viņai vajadzīgo preparātu – albumīnu. Daigai ir C hepatīts, arī aknu ciroze. Smagā veselības stāvokļa dēļ viņai būtu vajadzīga aknu transplantācija. Taču tas ir liels risks. Daiga pilnvērtīgākai dzīvei lietoja albumīnu, kura slimnīcās nepietiek. Tādēļ sieviete to pirka par saziedotiem līdzekļiem Lietuvā. Tomēr raidījuma izskanēšanu Daiga diemžēl nesagaidīja. Viņas tuvinieki ļāva būt raidījumam cerībā, ka tas palīdzēs citiem.

Nesa sevī 20 kilogramus

Bauskas novada Mežotnē kluss, apmācies rīts. Latvijas Radio žurnāliste Annija Petrova sēž pie Mežotnes doktorāta un gaida Daigu Liepiņu, ar kuru sarunāta tikšanās. Tas notika augustā.

Mežotnes doktorāts
Sievietei ir nedaudz virs 50. Gaiši mati, kas sapīti bizē un izveidota glīta frizūra. Zilas acis, uz tām brilles. Ģērbusies džinsu biksēs un džinsu jakā. Daiga gaida pieņemšanu pie ģimenes ārstes. „Es atnācu pēc receptes, jo man atkal ir… Vakar saņēmu analīžu rezultātus,” viņa rāda no somas izvilktās lapas un skaidro – albumīna līmenis asinīs atkal ir zemāks par normu.

Albumīns šajā gadījumā ir atslēgas vārds.

Zāles, kas vajadzīgas Daigai, satur olbaltumu, ko sauc par albumīnu. To satur asins plazma, no kuras šīs zāles arī gatavo.

Albumīns cilvēkiem vajadzīgs, kad viņi zaudējuši asinis vai šķidrumu.

Piemēram, albumīns vajadzīgs apdegumu, traumu, operāciju gadījumos. To izstrādā aknas.

Ja albumīna organismā par maz, tad vēdera dobumā un plaušās veidojas šķidrums un uztūkums. Ārsti to sauc par olbaltuma bada tūsku. Šāda tūska veidojas arī Daigai. Tās dēļ moka elpas trūkums, grūti staigāt un gulēt, strauji mainās asinsspiediens.

Viņa atceras brīdi, kad albumīna līmenis bijis viszemākais un organismā bija uzkrājies daudz šķidruma. „Tad es sevī nēsāju apmēram 20 kilogramus. Pa nedēļu aizgāja prom – bija tīrais ūdens. Tūska. Un tagad redziet – atkal. Atkal ir ļoti grūti elpot. Un no rītiem kakls ir ciet, jo viss ir pietūcis iekšpusē,” stāsta Daiga.

Kāpēc albumīns vajadzīgs Daigai?

Sākās viss ar to, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem viņa saslima ar gripu.

Tam sekoja nopietni sarežģījumi. Notika operācija galvā, un bija vajadzīga asins pārliešana. Savukārt apmēram 10 gadus vēlāk Daigai atklāja C hepatītu un, visdrīzāk, tā iemesls bija tieši pārlietās asinis. Slimību atklāja hroniskā stadijā, pēcāk attīstījās aknu ciroze, tad aknu šūnas nespēja patstāvīgi veidot albumīnu. Arī vēl barības vada vēnu varikoze.

Pēc tam, kad Daiga saņēmusi zāļu recepti, garākai sarunai viņa un Radio žurnāliste nolēma doties uz netālu esošo Mežotnes pils parku. Daiga atbraukusi uz doktorātu ar mašīnu, tāpēc brauc ar to. Pa ceļam izstāsta par šī brīža pašsajūtu. „Nakts atkal nav gulēta ar to elpas trūkumu,” pauž Daiga.

No rītiem grūti runāt. Tas ir iepriekš minētās tūskas dēļ. Daiga parāda savu vēderu, kas nedaudz sapampis. Bet Daiga nesūdzas. „Tā kā spiež un sāp. Bet nekas. Ne jau pirmo reizi,” viņa norāda.

Pie Mežotnes pils atradām nomaļu vietu pie upes, kur zem ozoliem stāv koka galds un soli  atpūtniekiem.

Daiga izstāsta, ka šajā brīdī nestrādā. Savukārt pēdējā darba vieta bijusi aptieka.

C hepatītu hroniskā stadijā viņai atklāja 2006. gadā. Tobrīd bijusi iespējama ārstēšana ar zālēm, kurām bijušas nopietnas blakus parādības.

„Bet diemžēl mana organisma alerģiju dēļ es nevarēju arī šo ārstēšanu uzsākt. Tad nu nācās izlīdzēties ar tādiem uztura bagātinātājiem," stāsta Daiga.

Taču tajā brīdī pieejamie līdzekļi nav bijuši gana efektīvi. Vīruss progresējis, sākušās tūskas, kas apgrūtināja dzīvi. C hepatīta ārstēšanu ar aknu cirozi, kurai ir tik nopietni sarežģījumi, veikt  nevar, jo līdz ar ārstēšanu pasliktinās aknu stāvoklis. „Jālieto ir ļoti dārgas zāles, kas valstī pieejamas ir, bet, nu diemžēl jāteic, ka tās ir tiešām ļoti dārgas. Ar mūsu ienākumiem mēs to atļauties nevaram,” viņa norāda.

Daiga runā par albumīnu. Te gan jāpaskaidro - aknu cirozi izārstēt nevar. „Bet ar albumīnu mēs varam palīdzēt nokompensēt dažas cirozes komplikācijas. Mēs varam pagarināt cilvēkam dzīvi,” saka  Latvijas infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane.

Lietuvā albumīns par 25 eiro lētāks

„Mēs varam uzlabot albumīna rādītājus, līdz ar to uzlabot nieru funkciju, uzlabot šķidruma izvadi no organisma," skaidro Tolmane.

Austrumu slimnīcas stacionāra "Latvijas Infektoloģijas centrs" Aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane
"Un vienlaikus arī, ja ir iekaisums, tad arī albumīns uzlabo atveseļošanos no iekaisuma šajā šķidrumā, kas tur ir sakrājies organismā. Tā ka albumīns ir tāda palīgterapija, kad jau ir cirozes komplikācijas,” norāda Tolmane.

Pirmās albumīna devas Daigai palīdzējuši iegādāties radi, meita, kas strādā Anglijā. Vēlāk to vairs nevarēja atļauties.

Latvijā vienas ampulas cena bijusi 80 eiro. Mēnesī, atkarībā no analīžu rezultātiem, tādas vajadzīgas apmēram 10.

Tātad mēnesī šīm zālēm būtu jātērē līdz pat 800 eiro. Salīdzinājumam – Daigas invaliditātes pensijas apmērs ir 104 eiro. Savukārt tuvākajam pusgadam summa sasniegtu 4800 eiro.

Šī gada maijā vērsušies pie ziedotājiem. Vajadzīgos līdzekļus drīzumā izdevās savākt. „Protams, vārdos nevar izteikt to pateicību. Katrs ziedojis no sava mazumiņa,” sacīja Daiga.

Lai ietaupītu saziedoto naudu, Daiga sazinājās ar aptiekām un centās noskaidrot albumīna cenas.

Latvijā atrada albumīnu "Saules aptiekā", kur tas bija nopērkams par 80 eiro. "Mēness aptiekās" Latvijas Radio skaidroja, ka albumīnu pārdodot ļoti reti pēc ārstu pieprasījuma. Tur savukārt cena bijusi nedaudz zem 70 eiro.

Daiga sazinājās ar aptieku Igaunijā. Viņai teikuši, ka šādas zāles nav pieejamas. Albumīnu pacientiem ievada mediķi slimnīcās. Kā Latvijas Radio apliecināja Igaunijas Sociālo lietu ministrijā – šādas zāles cilvēkiem izsniedz tikai slimnīcās un kaimiņvalsts aptiekās tās nebūs atrodamas.

Lietuvā gan šo preparātu atrast izdevās, pateicoties radiem, paziņām. Turklāt iegādājams par manāmi lētāku summu nekā Latvijā.

„Kaimiņvalstī maksā 55 eiro. Tātad 25 eiro starpība,” norāda Daiga.

Tās gan bijušas ar citu nosaukumu. Tomēr ārsti skaidro - atšķirības starp šiem preparātiem nav. Par zālēm Lietuvā uzzinājusi, pateicoties pazīstamam cilvēkam, kurš bija uz turieni devies. „Viņam bijis kontakts ar kādu cilvēku, kurš arī strādā farmācijas jomā. Tad arī viņš painteresējās un uzzināja tās cenas. Tad mēs pieņēmām lēmumu, ka mērķtiecīgi būtu tās iegādāties Lietuvā, nevis šeit, jo diemžēl ir jāekonomē, uz ko vien var ieekonomēt,” saka Daiga.

Tādā veidā par saziedoto naudu varēja iegādāties vairāk albumīna.

„Uz vienu pudelīti sanāk 25 eiro ekonomija. Tātad es varu iegādāties par to Lietuvā vēl 30 pudelītes. Šeit man tas ir uz pusi mazāk. Tas ir ļoti būtiski,” atzīmē Daiga.

Slimnīcām trūkst asins preparātu

Taču kāpēc vispār pacientiem būtu pašiem jāmeklē albumīns? „Kārtējā krīze Latvijas medicīnā. Jau no 1. jūnija Valsts asinsdonoru centrs ievērojami samazinājis plazmas preparātu – albumīna un cilvēka imūnglobulīna piegādi Latvijas slimnīcām,” šādi Latvijas Televīzija vēstīja pirms diviem gadiem – 2015. gada vasarā.

Latvijas lielākās – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Asins dienesta vadītāja Inga Dārzniece tobrīd bija satraukta - mēnesī preparātu klīnikās pietiktu tikai dažiem pacientiem. Ko darīt ar citiem? Aicināja pacientus slimot tikai mēneša sākumā. „Tas tiešām ir dramatiski, par to ir satraukušies gan ārstējošie ārsti, gan arī slimnīcu vadītāji, jo mēs nezinām, kā mums nodrošināt to medicīnisko palīdzību,” iepriekš klāstīja Dārzniece. „Visus šos pēdējos gadus pacienti slimnīcās albumīna šķīdumu saņem nepietiekošā daudzumā," viņa saka jau tagad.

Arī tagad Austrumu slimnīcas Asins dienesta vadītāja Inga Dārzniece atzīst – situācija nav uzlabojusies. Ar viņu Latvijas Radio sarunājas oktobra pēdējā dienā, un viņa saka - oktobra kvota izsmelta jau pirms nedēļas.

„Līdz ar to man arī zvanīja vakar un šodien no Biķernieku slimnīcas, jo mums ir Austrumu slimnīcā pieci stacionāri. Arī viņiem viss ir beidzies. Un mums vakar iedeva šo albumīna šķīdumu pagājušajā nedēļā, bet teica, ka tas ir no novembra normas. Bet paredzēt, ka novembrī man vajadzēs šo albumīnu, to es nevaru. Tā kā var iznākt, ka decembra vidū medikamenti visi ir beigušies. Nu, tas arī nav pareizi," stāsta Dārzniece.

VADC šogad 20% albumīnu izplatīja kopumā 18 slimnīcām

Visvairāk albumīnu patērē:

Rīgas Austrumu slimnīcā (stacionārs "Gaiļezers, stacionārs LOC, stacionārs LIC, stacionārs "Biķernieki, stacionārs Tuberkulozes un plaušu slimību centrs), kā arī Paula Stradiņa slimnīcā.

2017. gada desmit mēnešos albumīnu izsniedza 1123 pacientiem.

Avots: Valsts Asinsdonoru centrs

Albumīnu slimnīcām izdala Valsts asinsdonoru centrs. Kopumā to nodrošina 18 slimnīcām. Lielākie albumīna patērētāji ir jau pieminētā Austrumu slimnīca, kā arī Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, kurām ir daudz pacientu. Arī Stradiņa slimnīcā Latvijas Radio atzīst, ka ierobežota asins preparātu pieejamība ir nopietna problēma.

Šī problēma radās pirms dažiem gadiem. Valstī pastāv kvotas asins plazmas preparātiem. Bez maksas visām ārstniecības iestādēm var nodrošināt 400 litrus albumīna. Finansējuma esot tik, cik ir.

Ņemot vērā slimnīcas profilu, gultu skaitu un vajadzības, pieejamo albumīnu sadalīja pa slimnīcām. Uz trim gadiem bija noslēgts trīspusējs līgums starp valsti, starpnieku un ražotāju par plazmas preparātu piegādi.

„Mēs gatavojam plazmu, atdodam šo plazmu ražošanai un saņemam apmaiņas ceļā preparātus," skaidro Valsts asinsdonoru centra direktora pienākumu izpildītāja Anita Daugavvanaga.

Anita Daugavvanaga
Viņa norāda, ka šī līguma summa neesot atklājama. Līgums būs spēkā līdz nākamajam gadam.

„Tāpēc varbūt arī ir tā neapmierinātība, ka 100% diemžēl bez maksas mēs nevaram nodrošināt šajā brīdī albumīnu. Lai gan, paskatoties šī gada statistiku, ir fakts tāds, ka nevienai slimnīcai nav atteikts, ja viņi ir prasījuši šīs kvotas ietvaros,"

norāda Daugavvanaga.

„Bet mēs jau tā dalām, mēs šausmīgi taupām, teiksim tā, lai mums pietiktu, nu, maksimāli un smagākajiem pacientiem. Lai gan, ja mums būtu vairāk, mēs dotu vairāk pacientiem," saka Tolmane.

Viņa ir informējusi Valsts asinsdonoru centru, ka viņiem vajag trīs reizes vairāk albumīna nekā šobrīd ir. Taču par to, vai nākamajā gadā var gaidīt vairāk albumīna, slimnīcā pateikt nevar.

Nākamgad albumīna būs tikpat maz; ministrija par problēmām nezina

Tagad ārsti albumīnu sirgstošajiem cenšas sadalīt, kā vien var. Raugās pēc satraucošākajiem analīžu rezultātiem, jautā par pirktspēju.

„Par cik mums albumīna nav tik, cik mums vajadzētu, tad mēs vienkārši katram pacientam, kam vajag, mēs jautājam, vai viņam ir iespēja nopirkt," atzīmēja Tolmane.

Inga Dārzniece
"Ja viņam ir iespēja nopirkt, viņš kaut ko nopērk, kaut ko mēs iedodam no slimnīcas. Ir pacienti, kam nav iespēju nopirkt. Tad tik, cik mums ir, mēs kaut kā dalām, kaut kā sadalām, jo mums iedod uz mēnesi konkrētu daudzumu un mums ar to ir jāiztiek. Bet realitātē mums vajadzētu albumīnu trīs reizes vairāk, nekā mums ir," pauž Tolmane.

„Ir tā, ka mēs cenšamies katram slimniekam, kam ir pieprasījums, vai nu iedot vienu vai divas šīs pudelītes," skaidro Dārzniece. "Bet varbūt, ka viņam vajag ārstēties divas nedēļas un kopā saņemt pat 10 tās pudeles. Nu, tad mēs skatāmies katram slimniekam iedot divas vai trīs, bet mēs nevaram diviem slimniekiem neiedot nemaz un vienam iedot 10. Tad ārstējošais ārsts redz, ka vajadzētu vairāk varbūt to albumīnu, tad viņš arī izraksta recepti, un tad piederīgie nopērk aptiekā," norāda ārste.

Acīmredzot tā arī bija noticis Daigas gadījumā.

Pacienti var lūgt individuālo zāļu kompensāciju Nacionālajā veselības dienestā. Šādu iespēju pēdējo desmit gadu laikā kopumā izmantojuši pieci cilvēki. No viņiem zāļu apmaksu atteica vienam cilvēkam. Dienestā atteikumu pamatoja ar to, ka kompensējamo zāļu sarakstā bija iekļautas citas zāles konkrētās diagnozes ārstēšanai.

Salīdzinoši nelielo individuālās kompensācijas pieprasījumu ārsti skaidro ar to, ka albumīns bieži vien ir vajadzīgs uzreiz un nav laika mēnesi gaidīt iesnieguma izskatīšanu. Turklāt individuālo kompensāciju piešķirot ambulatoriem pacientiem, stacionāriem to nevarot gaidīt.

Taču nākamajā gadā uz uzlabojumiem slimnīcas cerēt nevar, atzīst Asinsdonoru centrā. Šobrīd visa plazma ir nodota, lai ražotu jau nākamā gada preparātus.

„Nākamajā gadā mēs strādājam vēl vecā līguma ietvaros. Lai sagatavotu plazmas preparātus, ir vajadzīgs gandrīz gads, lai izražotu un laistu pārdošanā. [Nākamgad] viss turpināsies vecā līguma ietvaros, viss būs pa vecam tā, kā bija šajā gadā un iepriekšējā. [Aiznākamajā gadā] plānojam zināmas izmaiņas, un ceram, ka izdosies un nodrošinājums tiks palielināts,” norāda Daugavvanaga.

Tomēr arī Asinsdonoru centrā atzīst pastāvošo problēmu. „Jā, tā ir problēma. Ir runāts arī Veselības ministrijā par šo problēmu. Par to tiek domāts,” piezīmē Daugavvanaga.

Savs skatījums ir arī Veselības ministrijai.

„Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka ministrijas rīcībā informācijas par to, ka būtiski trūktu šī preparāta pacientu ārstēšanai, nav,”

saka Veselības ministrijas runasvīrs Oskars Šneiders. Vēlāk Radio to apstiprina arī valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Daina Mūrmane-Umbraško. Ministrijā strādājot daudz darbinieku un Asinsdonoru centra teikto pārbaudīšot.

Šneiders saka - ņemot vērā ilgstošo finansējuma trūkumu veselībai, daudzās jomās situācija varēja būt labāka.

Stāsts ir par veselības aprūpes nepieejamību cilvēkiem

Tomēr Daiga smagās slimības dēļ radījumu nesagaidīja. Jau raidījuma veidošanas laikā no viņas meitas Madaras Radio saņēma ziņu:

„14. oktobrī mammītes dzīvība izdzisa Jelgavas slimnīcā.”

Viņai bijusi jau otrā iekšējā asiņošana kā hepatīta blakus parādība, viņa zaudēja daudz asiņu, tāpēc pēc četru dienu pūlēm reanimācijā ārsti bijuši bezspēcīgi un vairs palīdzēt nespēja. Madara dzīvo Anglijā, ar viņu Radio sazinās telefoniski. Madara cer - tāpat kā arī Daiga cerēja -, ka varbūt raidījums pēc tam palīdzēs kādam citam.

„Ja tā sistēma būtu savādāka, varbūt arī būtu savādāk. Bet tas jau bija tāds pēdējais brīdis, kad tas viss tika noorganizēts. Arī tad, tikai pateicoties ziedotājiem. Jo viņa kad arī gulēja slimnīcā, viņi vairāk par vienu pudeli neatļāvās ieliet. Viņiem tās kvotas vai kā, skaitās, ka nedrīkst," saka Madara.

Daigai piedāvāja arī iespēju pārstādīt aknas. Līdz šim valsts pieaugušajiem to neapmaksāja. Tomēr no nākamā gada to plāno sākt apmaksāt. Taču Daiga par to runāja kā par lielu risku.

Jāsecina, ka šis ir stāsts par veselības aprūpes nepieejamību cilvēkiem. Kamēr slimnīcās un Asinsdonoru centrā runā par nopietnām problēmām, Veselības ministrijā vadība par to nezina.

Acīmredzot nozare ir tik ilgi mērdēta badā, ka tās darbinieki pie tā vienkārši pieraduši, nolaiž rokas un cenšas izķepuroties saviem spēkiem. Nākamajā gadā kopumā veselības nozares budžetā papildu paredzēti gandrīz 200 miljoni eiro. Kopumā nozares budžets būs lielāks par miljardu eiro. Tas ir lielākais absolūtos skaitļos, kāds Latvijā jebkad ir bijis.

Šī gada desmit mēnešos albumīnu izsniedza 1123 pacientiem. Bet vai katram no viņiem pietiekamā daudzumā? Kā norāda Asinsdonoru centrā, esot grūti prognozēt konkrētu pacientu skaitu gadā. Vienlaikus atbildīgajā iestādē atzīst – pieprasījumam ir tendence pieaugt, jo pacienti ir ielaisti, nav savlaicīgi ārstēti. Tas nozīmē – albumīna nepietiek, pacientu stāvoklis pasliktinās, albumīna vajag vairāk un ārstēšana izmaksā dārgāk. Jāsecina – skopais maksā divreiz, kā tas bija ar Daigas slimības ārstēšanu.

„Kāda jēga naudu izšķiest uz to, kas nav uz doto momentu tik aktuāls kā cilvēku veselība? Tas ir pirmais, kas ir. Par savu tautu būtu valstij arī jāpadomā tomēr. Par iedzīvotājiem, kas te ir dzimuši un auguši," sacīja Daiga.

5 komentāri
Ēriks Lūriņš
1. Nežēlīgi jādrukā nauda 2.Albumīns jāmeklē varbūt Āfrikā?
Agita Geslere
Kvotas cilvēku veselībai un dzīvībai......
Dāvis Sporāns
Problēma ir tajā, ka tiek ielikti milzu līdzekļi, lai ārstētu smagos gadījumus, kamēr viegliem gadījumiem naudas nepietiek. Tikmēr vieglie gadījumi kļūst par smagiem un tā uz riņķi. Jādomā kā salauzt šo apburto loku.
Jānis Lietavietis
Diemžēl nekas jauns tas nav, valsts medicīna ir tā izveidota, ka no tās nekad nedabūsi palīdzību, ja tā būs tiešām nepieciešama. Gan mana pieredze par to liecina, vienīgajā reizē, kad es nopietni saslimu - nācās maksāt pašam, vai palīdzību vairs nevajadzētu, gan arī daudzu citu cilvēku pieredze apkārt, neskaitāmas reizes es esmu devis naudu kādam, kam valsts medicīnisko palīdzību ir atteikusi un drausmīgākais ir tas, ka es šeit runāju par gadījumiem, kad tiešām palīdzēt bija iespējams, par ārstējamām slimībām, ar kurām Latvijā var iegūt invaliditāti vai nomirt, kamēr normālā valstī to vienkārši izārstētu. Ja visu dzīvi maksā nodokļus, atdod lielāko daļu no nopelnītā valstij, bet valsts neatrod pat 200 eiro , kad esi saslimis, tas tiešām rada jautājumus par to vai šāda valsts vispār ir vajadzīga, vai tai vispār ir vērts maksāt kaut centu. Traģiskākais, protams, ir tas, ka reizēm tās izmaksas nav reāli cilvēkam segt pašam, diemžēl arī tad valsts neko nedara.
Anonīms lietotājs 17890
Spriežot pēc Jūsu regulārās un ekstrēmi stulbās trollēšanas, Jūs esat neārstējams un nekāda veselības aprūpe Jums nepalīdzēs. :)))
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti