“Pilsētnieki sāka domāt, ko vēl varētu darīt, kaimiņš redzēja, ka rudzi neizauga, iekārtoja briežu dārzus,” stāstīja Mores muzeja saimniece Anta Brača.
Anta un Antons Brači atguva vectēva īpašumu un no Olaines ieradās Morē, lai sāktu nodarboties ar lauksaimniecību.
“Doma bija - sēsim, pļausim, bija govis, pīles, vistas. Bet dzīve rāda ko citu. Ar saimniecību nevarēja tikt uz priekšu,” atzina muzeja saimnieks Antons Bračs.
“Vienu gadu iestādījām kartupeļus, bizness pirmo gadu labi gāja, otrā gadā visi jau to domāja, sastādīja, nu ir par daudz, tas pielika punktu saimniecībai,” stāstīja Antons.
Pašvaldība un arī vietējie iedzīvotāji lauzīja galvas - ko pasākt šajā ušņu valstībā, kur nekas lāgā neaug. Izpētījuši iespējas, pievienojās Siguldai un nolēma nodarboties ar tūrismu, jo Siguldā tūrisms plaukst un zeļ.
Vēsturiski Morē Otrā pasaules kara laikā notika vissīvākā kauja, lai atvairītu Sarkanās armijas iebrukumu Rīgā, tāpēc Morē bieži pulcējās leģionāri.
“Man bija 14 gadu, un visu laiku nodzīvoju mājas pagrabā, no Sudas purva nepilnu kilometru krievs bija uz austrumiem, vācietis pāri purvam tepat,” atcerējās Uldis Birziņš, kurš piedzīvojis Mores kauju.
Leģionāri Morē vēlējās pārapbedīt kritušos karavīrus un izveidot piemiņas plāksni. Tā kā Antai un Antonam ar saimniekošanu nevedās, viņi atvēlēja leģionāriem saimniecības ēkā vienu telpu, lai izveidotu piemiņas stūrīti.
“Es iedevu vienu telpiņu, [..] viņi atveda pāris ieročus. Nu jau 16 gadi ar mantu apaudzis, brauc no visas pasaules, tik no Āfrikas nav bijuši,” stāstīja Antons.
Tā Antona un Antas saimniecības ēka kļuva par Mores kara muzeju, dažādi priekšmeti ekspozīcijai tiek piedāvāti no malu malām, un interesentu apskatīt muzeju netrūkst.
Antons ir arī rotkalis, tā nu apvienojis divus vienā - izrāda apmeklētājiem gan kara relikvijas, gan rotaslietas.
Pagastā šobrīd dzīvo aptuveni 600 iedzīvotāju, prom dodas tikai retais, un pēc tam atgriežas dzimtajā novadā. Darba vietu Morē un tuvējā apkārtnē netrūkstot, bezdarba neesot, bet bezdarbnieku gan esot gana. Ja galva strādā, izdzīvot visos laikos varot, nobeigumā saka muzeja īpašnieks Antons.