Mācītājs par mazā Ivana nāvi: Tikai traģēdijās saprotam, ka esam cilvēki

Šādi brīži parāda, ka esam cilvēki, - tā par mazā Ivana meklēšanu šī gada vasaras vidū Liepājā saka Kuldīgas Sv. Annas draudzes mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics. Viņš bija viens no vairākiem tūkstošiem cilvēku, kurš palīdzēja meklēt mazo zēnu. Sarunas laikā mācītājs uzsver cilvēka faktoru, kas saistīts ar to, ka zēnu neatrada laikus un dzīvu, taču pats pazušanas fakts rosina pārdomas par to, kas notiek sabiedrībā.

Saruna ar Mārtiņu Burki-Burkevicu notiek Kuldīgas Sv. Annas draudzes mājā. Viņš kurina kamīnu un stāsta, ka bijis Zemessardzē un tur tīrījis ieroci. Viņam nepārtraukti zvana telefons - tāds nu ir tas mācītāja darbs, te bēres, te sarunas par laulībām. Kāds zvanītājs izmisīgi vēlas, lai tieši Mārtiņš laulātu jauno pāri. Mārtiņš strādā arī skolā, kur reizēm nākas bravurīgākiem jauniešiem palīdzēt nostāties uz sliedēm.

Mācītājs no Kuldīgas bija viens no tiem brīvprātīgajiem, kurš meklēja pazudušo Ivanu.

Es īsti vairs neatceros, kas tā bija par dienu, bet atceros, ka man bija brīvs laiks un varēju aizbraukt uz Liepāju, lai piedalītos zēna meklēšanā, - saka Mārtiņš, bet viņa atbilde uz jautājumu, kāpēc tā rīkojies, ir skaidra un saprotama daudziem:

„Bērni - tā ir ļoti jūtīga tēma jebkuram cilvēkam. Tiklīdz ir pazudis kāds bērns, tas ir signāls, ka tu nedrīksti palikt malā. Tas arī pierādījās.

Cilvēki brauca no Rīgas, no Daugavpils, vēlāk tika organizēti autobusi utt. Bērns, tas vienmēr ir ļoti jūtīgi. Bērniem tā baiļu sajūta var būt daudz izteiktāka, spēcīgāka. Tu neskaties, cik vēls ir, vai cik tu esi noguris, tu esi klātesošs. Tā bija reize, domājot par Ivanu...''

Policijas darbinieki, kuri bija aktīvi iesaistīti meklēšanā, paveica visu, ko vien tajā brīdī varēja izdarīt, saka mācītājs. Viņi tāpat ir dzīvi cilvēki, kuriem mājās ir bērni. Par to, ka neizdevās atrast Ivanu dzīvu, jāatceras būtiskākais, saka Mārtiņš, - vienmēr pastāv cilvēka faktors:

„Atskatoties uz šo notikumu jau no lielākas attāluma, ir daudzas lietas, kas ir skaidras šobrīd. Bet, ejot līdz tam brīdim, kad bērnu atrod tajā video ierakstā... Es vairs neatceros, vai tas bija jakas vai kurpes stūris, nu, mazs fragmentiņš pēc tām pazīmēm. Lai līdz tam nonāktu, tas mežonīgi lielais darbs, tās mežonīgās stundas, kas bija jāizskata cauri, kur bija jāvaktē šī uzmanība, ko policisti arī izdarīja. Gods un slava viņiem. Protams, būtu forši, ja tas būtu noticis ātrāk. Jāatceras, ka tas ir cilvēka faktors, mēs neesam pārcilvēki.''

Pārdomājot notikumus, svarīgāk ir nevis aktualizēt pašu meklēšanas gaitu, ko un kā varēja izdarīt labāk, bet domāt par to, kāpēc tā notika, uzsver mācītājs:

„Es ar to nedomāju pārmetumus Ivana mammai vai tētim,vai brālim, ar kuriem man sanāca runāt. Tur nav neviena pārmetuma.

Tas ir jautājums sabiedrībai, kāpēc mēs esam tādi, kuri dzīvo šādās attiecībās, kur cilvēks par pazust, kur bērns var pazust, kur kādreiz varam paiet garām nokritušam cilvēkam, jau uzliekot viņam stereotipu pilnu skatienu – viņš ir piedzēries. Mēs kā cilvēki esam kļuvuši ļoti vienaldzīgi pret notikumiem.

Tad ir kaut kādi brīži, kuros mēs saņemam pa ragiem tā, ka maz neliekas. Šādi brīži parāda, ka esam cilvēki.”

Šādos brīžos vairs nav svarīga tava politiskā piederība, nav svarīgi, vai tu esi krievs, latvietis vai ukrainis - jebkāda veida noslāņošanās kļūst mazsvarīga, saka Mārtiņš Burke-Burkevics:

„Ir mērķis, kas ir augstāks par jebkāda cita veida noslāņošanos. Tas man Ivana meklēšanā bija, ja tā var teikt, viens no skaistākajiem brīžiem. Ar visu šo traģismu, tas bija visskaistākais, ko es piedzīvoju.”

Mazo Ivanu atrada nosalušu Dubeņu mežā pēc desmit dienām. Viņš bija izkāpis no autobusa un iemaldījies mežā. Bērna dzīvība izdzisa brikšņos. Piecus gadus vecā zēna meklēšanā piedalījās vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku.

4 komentāri
Anonīms lietotājs 17890
Kas attiecas uz konfliktiem ģimenē - tādas famīlijas (lielākoties, diemžēl, Anonīms lietotājs 17725 - “stereotips”, kā smejies) ir un būs, un tu cilvēka dabu neizmainīsi.Jāveido atbalsta dienesti bērniem, jāuzlabo psihologu darba kvalitāte, bet domāt, ka tādi Ivani (Anonīms lietotājs 17725) vairs nekad nebūs, ir naivi. :)))
EDGE_I
"Tas ir jautājums sabiedrībai, kāpēc mēs esam tādi,...." Tas ir jautājums gudrajiem sociologiem, kuri pēta, pēta, pēta, taču jēgsaturīgas atbildes nespēj sniegt:"Pētījums, kura mērķis bijis noskaidrot iemeslus, kāpēc jaunieši uzsāk lietot atkarību izraisošas vielas, atklājis satriecošus rezultātus. "82 procenti 15 - 16 gadus veci skolēni vismaz reizi dzīvē pamēģinājuši smēķēt. 40 procenti smēķējuši pēdējā mēneša laikā. 40 un vairāk reižu šajā vecumā lietots alkohols, pēdējā mēneša laikā to darījuši aptuveni divas trešdaļas aptaujāto," šādu visai dramatisku statistiku atklājuši (..) iestāžu audzēkņi, kuri piedalījušies pētījumā, ko veikusi socioloģisko pētījumu firma,..." Mūsdienu jaunieša atkarību spogulis (TvNet.lv)
Valdis Bērziņš
Diemžēl Burke-Burkevica kungam taisnība. Jo aprobežotāks un cietsirdīgāks ir indivīds, jo vairāk viņa domāšanā dominē primitīvi un netoleranti stereotipi.
Anonīms lietotājs 17725
“uzliekot viņam stereotipu pilnu skatienu” Cienījamais mācītāj, vai jūs zināt, kā izveidojas stereotipi? Pareizi - nobpietiekami liela skaita piemēru, kas izveido paredzamu likumsakarību. Tad nu lūk - varu saderēt, ka vismaz 99 no 100 uz ielas nokritušajiem ir nodzērušies bezpajumtnieki, kas tajā situācijā nu nekādi nav nejauši, un kurus vispār vajadzētu jāatstāt dabīgās atlases ziņā. Kas attiecas uz konfliktiem ģimenē - tādas famīlijas (lielākoties, diemžēl, krievvalodīgās - “stereotips”, kā smejies) ir un būs, un tu cilvēka dabu neizmainīsi. Jāveido atbalsta dienesti bērniem, jāuzlabo psihologu darba kvalitāte, bet domāt, ka tādi Ivani vairs nekad nebūs, ir naivi.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti