Linda Ozola ar vīru adoptējusi dvīņus: Apsolīju, ka būšu viņiem mamma visu mūžu

Gaidot „Dod pieci”, turpinām stāstīt par stiprām ģimenēm, kas uzņēmušas savās mājās bērnunamu bērnus. Lai dalītos ar saviem stāstiem un iedrošinātu citus, šīs ģimenes Latvijas Radio uzmeklē pašas. Nejauši sanācis tā, ka līdz šim visvairāk pieteikušies tieši adoptētāji. Linda Ozola ar vīru bērnus arī adoptēja divus dvīņu puikas, kuri četrus gadus dzīvojuši bērnunamā, pēc tam dažus mēnešus audžuģimenē, līdz nonākuši Ozolu ģimenē Rīgā.  Ozolu puikas šobrīd ir skolnieki ar lieliem sapņiem. Viens no zēniem cer kļūt par jaunsargu, bet otrs sapņo par lielu ģimeni.

"Mani sauc Linda Ozola, un mēs ar vīru, abi kopā, esam adoptējuši divus dvīņu puikas," stāsta Ozola. "Tas notika jau pirms diviem gadiem, puikas mūsu ģimenē ir jau divus gadus. Tad, kad viņi nonāca mūsu ģimenē, viņiem bija seši ar pusi gadi, un šobrīd viņi jau iet otrajā klasē.

Es pat teiktu, ka nevienu brīdi nebija tā, ka "es zinu, jā, es tieši šobrīd, te un tagad, esmu visam gatava, pieņemšu bērnus, no rītdienas audzināšu"," neslēpj Ozola.

"Kamēr mēs braucām pie viņiem ciemos, mēs bijām kā ciemiņi. Ir ļoti vienkārši būt ciemiņam un pieņemt tos cilvēkus, ar kuriem tu tajā brīdī esi kopā. Bet man pašai bija ļoti interesantas sajūtas un tāds izaicinājums tad, kad puikas atbrauca uz Rīgu, jo te viņi ienāca manā pasaulē. Pirmais posms, kad bērni ienāk ģimenē, un mūsu gadījumā viņi bija divi, ir tāds izaicinājumiem bagāts," viņa raksturo kopā pieredzēto.

Linda atzīst, ka ir bijuši arī grūtāki posmi, kad ar zēniem ir jāmeklē kopīga valoda. "Ņemot vērā viņu četru gadu pieredzi bērnunamā, protams, puikas sākumā ļoti kārtīgi un centīgi, un tad, kad viņi sāk justies droši, viņi sāk pārbaudīt visas robežas.  Protams, mums bija ļoti daudz strīdu, un dažādas histēriskas reakcijas, un durvju dauzīšanas, un kāju dauzīšanas, un sienas spārdīšanas. Ne tāpēc, ka tie bērni būtu slikti vai kā savādāk.

Tas visdrīzāk ir viņu dvēseles sāpju kliedziens par to, ko viņi ir pieredzējuši,"

norāda Ozola.

Viņai pašai šķiet, ka nonākšana ģimenē ir vieta, kur bērni atgūstas no bērnunamos pieredzētā.

"Mēs izmēžam visus netīrumus, ko valsts sistēma ir pieļāvusi.

Ir šī abstraktā, ja tā var teikt, sistēma, kas viņus sabojā, un tad mēs to [labošanu] izdarām. Es uzskatu, ka viennozīmīgi atbalstam ir jābūt visām trijām vecāku grupām, kas palīdz bērniem ārpusģimenes aprūpē," viņa saka un atminas, ka puikas daudzas reizes jautājuši, vai Linda būs mamma tikai uz laiku.

"Un vairākkārt man viņiem bija jāsaka, ka tagad mēs dzīvosim kopā.

Jūs šeit būsiet, kamēr jūs izaugsiet lieli".

"Bet cik ilgi tu būsi mūsu mamma?'' [dvīņi jautājuši] Es saku - "Es būšu jūsu mamma visu mūžu"." Arī tad, kad mēs būsim pavisam lieli?" "Jā, arī tad, kad jūs būsiet pavisam lieli, jo man arī ir mamma"," klāsta Linda.

Viņa neslēpj, ka skola un klase, kurā zēni mācās, nebija gatavi šādu bērnu ienākšanai. "Mēs dzīvojam līdzi un mēs līdzpārdzīvojam visiem šiem stāstiem un sižetiem, kas skar bērnus institūcijās. Bet tad, kad šie bērni nonāk ģimenēs, tad mēs kļūstam par daļu no sabiedrības, un, piemēram, šie bērni iet skolā.

Mūsu pašu pieredze - pirmais gads skolā, vidēja lieluma skolā, bija ārkārtīgi izaicinājumiem bagāts, ļoti grūts.

Klase un skola, viņi nebija gatavi šādiem bērniem. Viņiem nebija pieredzes, kā strādāt ar šādiem bērniem," stāsta Ozola.

Vienlaikus viņai ir secinājumi arī pašai par sevi un savu dzīvi. "Mani aktīvie skolas gadi bija 1990.gadi. Mūsu ģimenei tie bija ļoti grūti. Es atceros, es esmu redzējusi, kā mana mamma raud, jo viņai nebija, par ko maizi nopirkt bērniem. Ir bijuši sāpīgi brīži. Tas viss, tagad atskatoties, man liekas, man bija vajadzīgs," secina Linda.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti