Linda gadiem ilgi dzīvo neciešamās sāpēs un neziņā par valsts apmaksātu palīdzību

Linda uz ielas dodas pie cilvēkiem ar invaliditāti un taujā, vai zina, ka viņiem pienākas tehniskie palīglīdzekļi? Valsts apmaksāti. To viņa dara apzināti, un to sākusi, jo pati par kādu sev vajadzīgu valsts apmaksātu palīglīdzekli uzzināja tikai nesen.

Lindas Silas problēma ir nepanesamas sāpes kājā, tās iegūtas pēc autoavārijas. Ar šīm sāpēm viņa sadzīvo kopš 16 gadu vecuma nu jau 16 gadus. Sadzīvošana notiek visdažādākajos veidos, pat izmantojot miegazāles, kad pretsāpju zāles nepalīdz.

„Tas, kas nekad nav tādās sāpēs mocījies, to nevar iedomāties, neviens,” saka Linda.

Par sāpēm viņa runā tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Tās kļuvušas par ikdienu. Bet savā dzīvē viņa ir secinājusi, ka daudz ko var atrisināt vai vismaz mazliet uzlabot, zinot informāciju. Viņas gadījumā par to, kas pienākas.

Sāpju dēļ – medikamenti un miega zāles

Linda piekrīt sarunai a Latvijas Radio, bet uzreiz brīdina – prognozēt veiksmīgu dienu intervijai ir grūti.

„Šodien man ir labi, rīt varbūt man būs tā, ka es visu dienu gulēšu tikai ar miega zālēm, jo sāpes ir tik spēcīgas, ka tās pat zāles nenoņem,” skaidro Linda.

Viņa sola piezvanīt jebkurā dienā, tiklīdz jutīsies labi. Tomēr – gaidīt nākas ilgi. Izrādās, ārstēšanās ietekmējusi Lindas atmiņu. Aizmirstot pat par vizītēm pie ārsta. Sarunājam mazliet citādāk - pati zvanīšu atgādināt par sevi katru nedēļu. Un Linda  lai uzreiz zvana, tiklīdz atcerēsies.  

Visbeidzot satiekamies kādā darbadienā pēc septiņiem vakarā mēnesi pēc pirmās sazināšanās. Kopumā gandrīz mēneša garumā bija daudzi zvani un īsziņas. Piemēram, kādu vakaru Linda piezvana un izstāsta, ka vairākas dienas gulējusi lielo sāpju dēļ. Taču uzreiz satikties neizdosies, jo sakrājušās darīšanas. Citreiz uzraksta īsziņu kādā brīvdienā 5:30 no rīta. Atvainojas, ka tik agri, taču rakstot, jo atcerējusies par mani.

Ar Lindu satiekamies netālu no viņas dzīves-vietas vienā no Rīgas mikrorajoniem. Rokās kruķis uz kuru atbalstās. Dodamies meklēt kādu ērtu vietu, lai aprunātos. Linda iet ātrā solī, nedaudz šūpojoties no vienas kājas uz otru. Atrodam soliņu kādā pagalmā, kuru ieskauj pelēki daudzstāvu nami.

„Man ir diemžēl daļēji nejūtīga kāja. Var teikt, labās puses dibendaļa un tad visas kājas apakšdaļa un pašā galā kājas pēdu vispār nejūtu,” stāsta Linda.

Pirms diviem gadiem Radio stāstīja par Lindu. Kā iekļuva avārijā, kā izjutusi sāpes labās kājas pēdā un reizēm bijusi priecīga vismaz par četrām stundām miega. Kā pat ārsti domājuši, ka šīs sāpes varētu būt tikai iedomas, jo avārijā nekādi nav tikusi skarta pēda.

Taču pierādīja, ka tā nav. Kā nodarbojās ar sēdvolejbolu un ar komandu piedalījās paraolimpiskajās spēlēs 2008. gadā Pekinā. Savukārt pirms vairākiem gadiem viņai pirmajai Baltijā ievietoja muguras smadzeņu implantu, kas daļēji palīdzēja mazināt sāpes.

„Pati nezinu, kā es 11 gadus izdzīvoju bez tāda aparāta,” tagad saka Linda.

Kopš tā laika Lindai ielika otru aparātu, lai sāpes nevis vienkārši mazinātu, bet pilnībā noņemtu. Novembrī viņa bijusi Vācijā, kur lika otru aparātu.

 “Vācijas ārsti teica, ka viens vai otrs aparāts viens pats nepalīdz. Tādas sāpes kā man, lai pilnībā noņemtu, ir jānoņem ar abiem aparātiem kopā. Un tad, kad tie abi aparāti bija, piecus mēnešus pēc 16 gadu sāpēm 24 stundas diennaktī, kad visu laiku tev sāp, – tā bija vienkārši paradīze pēc 16 gadu mokām, tas bija vienkārši lieliski!” saka Linda.

Sāpes gan varēja parādīties, piemēram, parādīties, “divas trīs reizes dienā varbūt kaut kāda tāda sajūta, ka iesāpas, bet tas ir tāds sekunžu”.

Tajā periodā gandrīz pilnībā bija atbrīvojusies no miega zālēm sāpju nejušanai. Taču infekcijas dēļ vienu aparātu pavasarī nācās izņemt. Tagad viņa gaida un ļoti cer, ka to ieliks vēlreiz. Līdz ar to, ka aparāts izņemts, atgriezušās arī sāpes.

Sāpju vērtēšanas tabulu, ar kuru allaž saskaras pie ārstiem, Linda necieš. Sarunas laikā izstāsta – desmit baļļu sistēmā šobrīd sāpes izjūt uz divi – trīs.

„Diemžēl jebkurā brīdī var uzlēkt līdz tam pašam 10. Bet sāpju tabula man vienmēr ļoti riebjas. Tas ir tāds jautājums, kuru grūti izskaidrot. Un īstenībā cilvēks, kas sāpēs nemokās un kas nekad nav sāpēs, kaut gan ārsts, piemēram, vai citi cilvēki saka: „Jā, es varu iedomāties.” Bet tas, kas nekad nav tādās sāpēs mocījies, to nevar iedomāties neviens. Tāpēc, ka sāpes var būt tiešām divreiz pa 10,” skaidro Linda.

Atgriezusies pie spēcīgiem pretsāpju medikamentiem, ja tie nelīdz – vajadzīgas miega zāles. Medikamentus glabā mājās speciālā kastītē.

Aizvien vairāk cilvēku lūdz ziedot zālēm

Lai daudzdzīvokļu mājā, kurā Linda dzīvo, tiktu līdz liftam, vispirms jāpārvar grūtības – jādodas uz augšu pa kāpnēm.

„Iepriekšējā dzīvoklī, kuru īrējām, tad tur bija uzreiz pirmajā stāvā [lifts]. Nebija nekur jāiet. Bet šeit tie 20 pakāpieni…,” nosaka Linda.

Ar medikamentiem palīdz Ziedot.lv, jo mēnesī tiem jātērē ap pustūkstoti eiro. Lindai šādas naudas nav. Ir 105 eiro invaliditātes pabalsts. Palīdz vecāki, draugs. 

„Šī jau ir iztukšotā kastīte,” viņa atnes no istabas nelielu kasti ar zālēm un klāt noliek vēl šajā dienā nopirktās zāles.

Pie pamatīgā zāļu daudzuma vēl stāv lielāks iepakojums ar špricēm.

Viņa parāda arī vienu čeku no aptiekas, kurā redzams – zālēm vienā reizē iztērējusi 190 eiro. Par iepriekšējo mēnesi kopumā tie bija ap 560 eiro.   

Katru gadu palielinās cilvēku skaits, kas vēršas labdarības organizācijās dažādu medikamentu apmaksai, atzīst Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.

Piemēram, šajā brīdī palīdzība zāļu iegādei vajadzīga 53 cilvēkiem. Kopumā viņiem vajadzīgi 1,3 miljoni eiro no sabiedrības. Un tas ir daudz, vērtē Dimanta. Viena daļa, piemēram, pensionāri. Viņi lūdz salīdzinoši mazākas summas. Otrai daļai savukārt ir, piemēram, onkoloģiskas saslimšanas un viņi lūdz palīdzību ļoti dārgām zālēm, kas izmaksā, piemēram, 13 000 eiro.

„Ja mēs skatāmies, ka vidējā alga Latvijā uz rokas ir virs 600 – 650 eiro, tad tās ir summas, ko nav iespējams segt no ģimenes budžeta,” sacīja Dimanta.

Turklāt tie, kas vēršas pie ziedotājiem, esot tikai aisberga redzamā daļa. Vairums izvēlas zāles nelietot, norāda Dimanta.

Izšķiras vērsties pie ziedotājiem bieži vien cilvēki, kuriem ir mazi bērni, un kuri nevar atļauties slimot. Un vēl ļoti raksturīgi esot, ka pie sabiedrības pēc palīdzības vēršas cilvēki, kuri jau cieš lielas sāpes un bez zālēm nevar. Kā Linda.

Par valsts palīdzību uzzina pēc gadiem

Tomēr bez zālēm Lindai ir vēl arī vajadzīgas palīgierīces – tehniskie palīglīdzekļi cilvēkiem ar invaliditāti. Piemēram, viņai ir kruķis. Speciāla ortoze, kas palīdz noturēt pēdu. Un tagad arī speciāla muguras koresete.

„Ja es vienkārši staigāšu bez kruķa, tad man ļoti ātri sāks sāpēt mugura, jo man tālu ir jāiet. Jo es visu laiku tad šūpojoties eju bez tā kruķa, tad uzreiz mugura nepareizi kustas un tad, nu, ļoti ātri sāk sāpēt mugura,” skaidro Linda.

Bez kruķa iztiek mājās un agrāk darbā, kad strādāja par pārdevēju. Ortoze notur pēdu, lai tā nenokarājas.

“Ortoze man ir ļoti liels atbalsts, jo es tieši to kāju nejūtu. Un tad tā pēda visu laiku karājas. Tad, kad ir ortoze, tad tā tur kāju 90 grādu līmenī, un tad es varu normāli iet. Ja nebūtu ortozes, tad sanāk tā, ka visu laiku jāceļ kāja, jo tā karājas, un tad visu laiku jāceļ uz augšu,” saka Linda.

Ortozi neņem nost pat naktī, jo pretējā gadījumā rodas sajūta, ka sega ir smaga un it kā laužot kāju. Lindai ir arī speciāla korsete visas muguras garumā. To lielākoties lieto mājās.

„Tā kā es mājās bez kruķa, tad šūpojoties eju. Un tad korsete bišķiņ tā kā stabilizē, lai man tik šausmīgi stipra nav tā deformācija iegurnim,” saka Linda.

Tomēr iepriekš viņa zinājusi tikai par palīglīdzekli pēdas noturēšanai.

„Pienākas man, piemēram, muguras korsete bez maksas, nu, ar pacienta iemaksu 7,11 eiro. Apavi specializētie, jo tā kā es kāju nejūtu, ir ļoti maz apavu, kurus es varu uzvilkt, jo to plastmasu diemžēl nevar daudz, kur ievilkt. Un es tikai šobrīd to visu uzzinu. Par to ortozi es zināju, tas ir vienīgais, par ko es uzzinu, bet pārējo es tikai tagad uzzināju,” stāsta Linda.

Taujāju, kur tad ieguva informāciju par palīglīdzekļiem. Varbūt atbildīgajās iestādēs, pie ģimenes ārsta vai kādā nevalstiskajā organizācijā. Taču atbilde ir pavisam cita. Būtībā Linda par savām iespējām uzzināja nejauši, kad pērnruden pārvācās uz citu dzīvokli.

„Izrādās, ka tas [jaunā] dzīvokļa saimnieks strādā firmā, kurā izgatavo protēzes, korsetes, ortozes. Un tad viņš man pateica, ka ir tāda iespēja. Un tad es vērsos pie ģimenes ārsta. Ģimenes ārsts man uzraksta vienkāršu izrakstu. Es iedodu viņam, viņš aizsūta uz Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centru. Viņi man zvana un saka: „Nē, mums tāds papīrs neder.” Pat pats ģimenes ārsts nezina, ka ir vajadzīga speciāla forma,” klāsta Linda.

Ārsta atzinums ir pamats, lai iegūtu palīglīdzekli. Klāt jāpievieno arī Lindas iesniegums. Dzīvokļa saimnieks pats iedevis Lindai vajadzīgo formu, ar kuru viņa devās pie ģimenes ārsta un jau vēlāk ieguva vajadzīgo.

„Un galvenais, ka man ir invaliditāte 16 gadus. Mēs vienkārši ļoti daudz ko nezinām, kas īstenībā pienākas,” uzsver Linda.

Ārstu asociācija nav resursu informēšanai

Šis stāsts sākotnēji ļoti izbrīna. Kā tā varēja notikt? Taču tas nebūt neizbrīna nedz nevalstiskās organizācijas, nedz arī pašus ģimenes ārstus.

Lai arī Labklājības ministrijā skaidro, ka ģimenes ārstiem novada informāciju par tehniskajiem palīglīdzekļiem gana regulāri, tomēr ārsti saka, ka tā ir ļoti liela problēma.

“Mums atsūta, teiksim, Ministru kabineta noteikumus. Mums tie ir jālasa cauri,” saka valsts galvenā ģimenes ārste Ilze Aizsilniece.

 Ģimenes ārstu asociācija cenšas informēt ārstus par izmaiņām, tajā skaitā saistībā ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Tomēr arī asociācijai nav lielu resursu to darīt, vērtē Aizsilniece. Savukārt atbildīgās iestādes par izmaiņām vēstī formāli. Turklāt problēma skar ne tikai tehniskos palīglīdzekļus.

Aizsilniece izstāsta par Nīderlandes praksi: „Ir jauni noteikumi vai vēl kaut kas, un tad ir ļoti īsa vēstule visiem mediķiem. Un, ja viņi grib, tad iet un palasa, bet viņi vismaz ir lietas kursā. Jo būsim godīgi, man nav laika izlasīt visu likumdošanu, man nav naudas juristam, kas varētu mani iepazīstināt ar visu jauno likumdošanu.”

Ģimenes ārstiem pat nebūtu jāsaskaras ar palīglīdzekļu jautājumu, uzskata Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” vadītāja Gunta Anča. Būtu vajadzīga vieta, kur cilvēks varētu aiziet pie speciālista un saņemt konsultāciju kopumā.

Savukārt par informācijas pieejamību iedzīvotājiem runā gan Anča, gan Dimanta no Ziedot.lv. Abās organizācijās saskaras ar to, ka cilvēkiem regulāri jāizskaidro ceļš, kā saņemt to, kas viņiem pienākas.

Labklājības ministrijā tikmēr norāda, ka izsmeļoša informācija par tehniskajiem palīglīdzekļiem atrodama atbildīgo iestāžu, tajā skaitā ministrijas mājaslapā. Tāpat cilvēks var doties uz savas pašvaldības Sociālo dienestu. Taču arī ministrijā atzīst – acīmredzot informācijas nekad nav par daudz.

Linda tagad informē citus

Un ar šīs informācijas nodošanu tālāk tagad nodarbojas arī Linda. 

„Es tagad ļoti daudz, kad eju pa ielu, ieraugu, vai kāds klibo, vai viena tante iet un muguru tur, es varbūt pilnīgi visiem nē, bet es ļoti daudziem saku: „Vai jūs zināt, ka jums ir iespēja saņemt to bez maksas, to bez maksas”. Jā, es tagad vienkārši to speciāli daru, jo tas nav taisnīgi, ka valstij jāapmaksā tādas lietas, bet cilvēki vienkārši to nezina,” saka Linda.

Vēlas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzina par savām iespējām.

„ Cilvēks reizēm pasaka: „Jā, es to zināju.” Kāds pasaka: „O, es to nezināju!” Dažādi. Bet negatīvi, protams, nekad man neviens nav atbildējis,” stāsta Linda.

Vēl jāpiemin, ka informācijas trūkums nebūt nav vienīgā ar palīglīdzekļiem saistītā problēma. Latvijas Radio jau iepriekš vēstīja par trūkumiem, piemēram, iepirkumu sistēmā un kā garas rindas galā var sagaidīt vilšanās.

Šobrīd Labklājības ministrija vēlas īstenot reformu, solot vienkāršāku kārtību. No iepirkumu sistēmas vēlas atteikties. Cilvēkiem varētu izsniegt kuponus palīglīdzekļu saņemšanai un uz pusi samazinātu rindas.

Šobrīd palīglīdzekļus rindā gaida ap pieciem tūkstošiem cilvēku, liecina Labklājības ministrijas dati.

Savukārt informācijas trūkumu varētu risināt, vairāk iesaistot nevalstiskās organizācijas padomdošanā. Ministrijā vēlas veidot īpašu Kompetenču centru, kur varētu saņemt konsultāciju, piemēram, kādi palīglīdzekļi būtu piemēroti un vajadzīgi. Tomēr, ja iepriekš ministrijā runāja par to, ka reformu varētu īstenot nākamajā un aiznākamajā gadā, tad šobrīd prognozēt izmaiņu ieviešanas laiku atturas.

Tikmēr Linda turpina stāstīt cilvēkiem par viņu iespējām un cer, ka drīzumā viņai varētu atkārtoti ielikt sāpes mazinošo aparātu.

„Kad kaut kādas depresijas vai kaut kādi pārdzīvojumi, es visu dzīvi vienkārši cenšos tā pozitīvi dzīvot. Kaut gan es visus šos 16 gadus ļoti stipri mokos sāpēs, bet, nu, es vienalga ļoti mīlu dzīvi! Lai arī puse manas dzīves šobrīd ir lielās sāpēs, bet vienalga, es ļoti mīlu dzīvi,” uzsver Linda.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti