„Latvijas klusie varoņi”
Katrā no grāmatas „Latvijas klusie varoņi” nodaļām ir savs stāsts un katrā savs varonis, reizēm pat vairāki. Viņiem visiem bija ģimenes, darbabiedri, kaimiņi, līdzīgi domājošie līdzzinātāji, kuru vārdi bieži pazuduši pagātnes miglājos. Viņi visi izglāba vai vismaz centās izglābt citus no represijām vai nāves.
Latvijas Radio ielūkojas vairākos stāstos par līdz šim noklusētiem varoņiem, kuri grūtos, vēsturiskos apstākļos mēģinājuši glābt savus līdzcilvēkus.
Pati Lilija vēlāk – 90.gados – šo stāstu stāstīja Stīvena Spilberga vizuālās vēstures fondam videointervijā. Un tajā viņa minēja tikai vārdu Ričards, iespējams, latviski Rihards. Šobrīd Lilija ir aizgājusi aizsaulē un vairs nav kam pajautāt, kāds tad bija šī kaimiņa uzvārds.
Lilijas meita un māsa domā, ka tas ir bijis kaimiņš Kancis. Taču līdz šim nav izdevies identificēt šo cilvēku, ne arī atrast kādu papildu informāciju.
Šis stāsts ir ļoti raksturīgs daudziem glābējstāstiem, kad pazīstami cilvēki, kaimiņi mēģina glābt savējos situācijās, kurās viņi to var izdarīt.
Par bēgšanu pat nesapņoja
13 gadus veco Liliju aizturēja uz ielas pie Āgenskalna tirgus kādus mēnešus vēlāk. Viņa izskatījās vecāka, nekā bija patiesībā, tumsnēja ar garu bizi un drīzāk atgādināja ebrejieti. Čigāniem nekādas atšķirības zīmes nebija jāvalkā, bet, ja varas pārstāvjiem likās aizdomīgi, tad varēja arestēt.
Lilija toreiz nav baidījusies, jo paļāvusies uz Dievu: „Ja Dievs nav lēmis, tad nemiršu.” Visi ģimenes locekļi bija katoļticīgi.
Lilija stāstījusi, ka tolaik daudziem palīdzējis tuvējās Sv. Alberta baznīcas priesteris. Viņš staigājis sandalēs un bijis ļoti labsirdīgs un izpalīdzīgs. Sv. Alberta baznīcā tolaik kalpoja Kapucīnu brāļu ordenis. 1938.gadā par draudzes vikāru kļuva Tēvs Andrejs (Jānis Pavlovskis), un savu pienākumu viņš pildījis līdz 1944.gadam, kad kļuvis par šīs pašas draudzes prāvestu. Iespējams, ka viņš bijis izpalīdzīgais priesteris.
Vispirms Lilija nonāca Salaspilī, bet pēc kāda pusotra vai pat diviem mēnešiem tika pārvesta uz nometni Mežaparkā. Tā bija nožogota koncentrācijas nometne ar barakām.
Ieslodzītajiem deva maizi un putru, bet Lilijai ēst negribējās. Par bēgšanu viņa pat nesapņoja, domāja tikai par savējiem un to, cik ļoti viņu pietrūkst. Pāris reizes viņu līdz ar citiem izveda strādāt – vajadzēja stādīt kociņus.
Reiz nometnes teritorijā kāds piebraucis ar smago mašīnu un ievilcis viņu kabīnē. Sākumā meitene izbijusies, bet tad atpazinusi brāļa klasesbiedru Ričardu, kurš strādājis par nometnes apsargu. Viņa taujājusi par brāli, taču Ričards neko nav zinājis pateikt. Viņš apsedzis meiteni ar kādu pārklāju un izvedis no nometnes teritorijas.
