Liktenīgā iepazīšanās un nespēja nosēdēt mājās
Toreiz Lāsma no piedāvātajiem brīvprātīgā darba galamērķiem izvēlējās Nakalas pilsētu Mozambikā, un šis lēmums izrādījās liktenīgs.
Kādā pasākumā viņa iepazinās ar savu dzīvesbiedru Karlosu, un nu jau vairāk nekā trīs gadus Lāsma šo pilsētu sauc par savām mājām.
Mozambika ir bijusī Portugāles kolonija, tāpēc valsts valoda šeit ir portugāļu, savukārt biznesam un tūrismam šo valsti iecienījušas citas portugāļu valodā runājošas tautas, piemēram, brazīlieši.
Arī Lāsmas vīrs strādā kādā brazīliešu uzņēmumā, kura darbiniekiem iedalītas dzīvesvietas slēgtā teritorijā, tāpat katrai ģimenei nodrošināti palīgi mājas darbos - vietējie mozambikāņi. Kaimiņi lielākoties ir brazīlieši, kas kopā ar savām ģimenēm atbraukuši šeit strādāt no tālās Dienvidamerikas.
Pirms vairāk nekā gada kaimiņu interese par Lāsmas šūto apģērbu pamudināja viņu sākt savu mazo biznesu.
“Es nevarēju nosēdēt mājās. Baigi grūti mums, latviešiem - strādā, strādā, strādā, un te pēkšņi es atbraucu šeit un nav īsti ko darīt,” norāda Lāsma. “Mājsaimniece īsti es negribēju būt, sēdēt mājās un tikai pagatavot ēst, kaut ko iztīrīt. Jutos iesprostota. Tad sāku nodarbināt sevi ar šūšanu, parādījās pirmie klienti, jo te nebija neviena tāda, kas taisītu tūristiem kaut ko,” viņa atminas.
Pati sev - vislabākā reklāma
Kā smejas Lāsma -
vislabākā reklāma ir viņa pati, jo katru reizi, uzšujot jaunu tērpu, seko vairāki pasūtījumi ar vēlmi pēc tā paša kleitas modeļa.
Tērpi tiek šūti no dienvidaustrumu Āfrikā tradicionālajām kapulanām - tas ir katūna audums ar vaska apdruku košās krāsās, ko pirms vairākiem gadsimtiem šai reģionā ieveda indiešu tirgotāji. Kapulanas Mozambikā ir ne tikai tradicionāla vērtība, bet tās tiek plaši izmantotas arī ikdienā, un kapulanu veikali šeit sastopami biežāk nekā apģērbu veikali. Tirgū tirgotāju būdas ar krāsainajiem audumiem noklātas kārtu kārtām. “Šī ir viena no būdiņām, kur es visbiežāk pērku. Ja man vajag kaut kādu īpašo, var atnākt pasūtīt,” norāda Lāsma.
Pa ceļam uz Lāsmas veikaliņu jānopērk svaigi augļi un dāezeņi. Tos šeit uz ielām tirgo daudzi un, lai kaut ko nopirktu, nav pat jāizkāpj no mašīnas. “Šie ir ielu bērni. Viņi parasti pa dienu mācās, bet viņiem lielākoties nav tēva. Viņi tikai ar mammu dzīvo, līdz ar to viņi pēc skolas mēdz diedelēt naudiņu mācībām vai pildspalvām, vai kaut kādām tādām lietām,” norāda Lāsma.
Bizness Āfrikā? Nav tik traki - jābūt tikai uzņēmībai
Izrādās, ka Mozambikā, līdzīgi kā Latvijā, arī ieviests mazā biznesa modelis ar vienkāršotu reģistrāciju un samazinātu nodokļa likmi - pirmos divus gadus jāmaksā vien 3% no apgrozījuma. “Patiesībā es gāju un pati visu izcīnīju. Es gāju, runāju, ar visām manām mazajām portugāļu valodas zināšanām sākumā, un cilvēki ir izpalīdzīgi. Viņiem, protams, ir arī interese – “Ā, ko tu darīsi? Kas tas būs?" Un tamlīdzīgi. Nav tik traki. Nav tik traki, var iet pats un visu darīt, tikai jābūt uzņēmīgam, nenobīties,” sacīja Lāsma.
“Kases aparāti nav šeit obligāta lieta. Viss notiek ar roku, un kladītē pierakstīt – tas ir vissvarīgākais.
Man vienkārši pēc nedēļas, kā es uzliku savu nosaukumu, parādījās pie durvīm kāds inspektors, kas gribēja kaut ko iekasēt. Pats interesantākais, ka te ir cenu politika dažāda - vietējiem un ārzemniekiem. Ja vietējiem tas maksā 100 naudiņas, ārzemniekam par katru burtu tūkstoti grib paprasīt. Bet šajā valstī visu var sarunāt, arī uz tādiem nodokļu maksājumiem dažreiz ir vienošanās princips,” turpina Lāsma. “Uz papīra viņa nav rakstīta. Tas ir tā, ka viņi mutiski tev to summu pasaka lielāku, bet pie maksāšanas mēs beigās vienojamies par to vidējo, jo viņi jau gribēja par katru zīmējumu, par katru cilvēciņu naudu; logotipu viņi neuztver kā logotipu, bet katrs puisītis, meitenīte un lietussardziņš ir katra atsevišķa detaļa, par ko gribēja tiešām man paprasīt lielu naudu samaksāt. Man bija jāmēģina izskaidrot, ka logotips - tas ir viens vesels. Izpratne par lietām ir savādāka,” stāsta jaunā uzņēmēja.
“Ir jābūt šausmīgi pacietīgam. Cilvēki nesaprot. Ir valodas problēmas. Sākumā es domāju, ka tā ir manas valodas problēma, ka cilvēki nesaprot. Izskaidro vienreiz, otrreiz, okei, saprotu, varbūt es kaut kā nepareizi. Nu, esi pacietīgs,” norāda Lāsma. “Tagad, kad es, protams, runāju valodu, es saprotu, ka cilvēki nesaprot.
Viņiem vienkārši nav izpratnes, nekad neviens nav licis tā baigi domāt par problēmām, iedziļināties risinājumos, un, jā, tev visu laiku ir jāpiedāvā tas risinājums, kā darīt.
Ja tu pasaki cilvēkam, ka vajadzētu izdarīt to un to, un gadās kāda problēma, viņš vieglāk atteiksies no tās problēmas risināšanas un nedarīs tikai tāpēc, ka nezin vai negrib domāt, kā izdarīt to savādāk. Mēs atrodam alternatīvu - ok, būsim elastīgi. Bet šeit tās domāšanas tādas nav,” Lāsma salīdzina latviešu un mozambikiešu domāšanu.
Jums te kā Dienvidāfrikā!
Izglītības un zināšanu trūkums, tieksme izvairīties no darba un pat regulāri zādzību gadījumi ir iemesli, kāpēc pastāvīgus darbiniekus atrast ir grūti. Bet Lāsma ir pacietīga un saviem darbiniekiem māca ne vien veikala zinības, bet arī attieksmi pret darbu.
“Tie nav visi, nevar visus ielikt vienā maisiņā. Bet ir tādi, ko dzīve laikam ir piespiedusi kaut kā to savu labumu cilvēkiem meklēt, un ļoti daudzi domā tikai par sevi.
Šiem cilvēkiem ir tā, kad viņiem vajag naudu, tad viņi strādā. Tiklīdz viņiem nauda ir vai ir iespēja nestrādāt, tad viņi nestrādā,”
viņa atzīst.
Šobrīd Lāsma pati šuj retāk, jo veikala organizēšana aizņem daudz laika. Lai izpildītu lielo pasūtījumu skaitu, veikalā darbojas divi šuvēji. Lāsma mākslas darbus un izstrādājumus iegādājas no vietējiem māksliniekiem par augstāku cenu nekā tā, ko par preci amatnieks prasītu pircējam uz ielas. Līdz ar to arī cena veikalā pa kabatai ir vien tūristiem un vietējiem brazīļiem. Taču šādā veidā Lāsma rūpējas par to, lai amatniekiem būtu nodrošināta iztika un viņi varētu turpināt radīt mākslas darbus. Nakalā Lāsmu mēdz saukt par vietējo mākslinieku mazo mecenāti.
“Oficiāli mēs esam tagad četri. Bet man ir daudzi līgumdarbinieki, mākslinieki, dažiem pat nav dokumentu. (..) Pārsvarā viņi atrod mani. Es, protams, pie izdevības - ceļojot Maputo vai Nampulā vai kur citur - runājos ar māksliniekiem, ņemu viņu kontaktus, cenšos atrast jaunumus. Bet ļoti daudzi mākslinieki no mutes mutē ir padzirdējuši par mani un paši atrod mani. Plus man ir mākslinieki, kas ceļojot ved man jaunumus, informē par to, kas ir citos reģionos. Viņi paši zina vislabāk,” norāda Lāsma.
“Pirmo pusgadu, gadu noslēdzot, mēs bijām gandrīz pa nullēm, jo ļoti daudz ieguldījumu aiziet tieši precē, un ir jābūt precei.
Ja nav preces, nav arī klientu, un klienti vienmēr sagaida jaunumus, tādēļ šobrīd visa tā peļņa ir ieguldīta manā veikaliņā,” neslēpj uzņēmēja. “Bet, ja es skatos uz to, cik mēs esam tagad pilni un kādi mēs bijām sākumā, noteikti mēs esam nopelnījuši ļoti labi. Jo te nekur reģionā neesmu redzējusi tik pilnu veikaliņu, un arī cilvēki, kad nāk, saka – “O, jums te veikaliņš kā Dienvidāfrikā”. Dienvidāfrika mums ir pielīdzināma šur tur gan Eiropas, gan Amerikas līmenim tieši gan mākslas, gan veikalu, gan citā ziņā. Tas ir liels kompliments,” viņa atzīst.
