Pirms 24 gadiem Kristaps piedzima priekšlaicīgi, 27. nedēļā, mediķi ilgi cīnījās par viņa dzīvību, viņš piedzīvoja arī klīnisko nāvi, tomēr izķepurojās, pierādot, ka ir liels cīnītājs. Neraugoties uz kustību traucējumiem un runas grūtībām, Kristaps ir pabeidzis Pelču speciālās internātskolas 12 klases, dzied “Nāc līdzās” korī, raksta dzeju un pirms dažiem gadiem sācis repot frīstailā, piedaloties pat “Ghetto games freestyle battlā” un uzstājoties ar pazīstamiem mūziķiem.
“Bija ļoti depresīvs laiks, vienu vakaru tētis piezvanīja, un es sāku ar viņu nevis vienkārši runāt, bet sāku repot,” stāsta Kristaps.
Jaunākais brālis Krists saka, ka viņam “ir liels prieks par to, ko brālis dara, ne katrs to var darīt, mēs arī ar draugiem esam mēģinājuši, bet mums nesanāk tik labi kā viņam, man arī pašam nesanāk, tur vajadzīga drosme, jo to, kas pateikts, tu vairs to izmainīt nevari”.
Jaunākajam brālim Kristam decembrī palika 20. Viņš ikdienā strādā Rīgā, bet vakarus un brīvdienas pavada dzimtajā Kuldīgā, kur aktīvi nododas savam lielākajam hobijam, kas nu jau pārtapis par profesionālu nodarbošanos.
“Es braucu ar BMX, “BMX freestyle”,” atklāj Krists.
Februāra sākumā Tallinā, centrālajā Saku arēnā notiks BMX pasaules līmeņa iekštelpu sacensības “Simple session”, kurās no Latvijas kvalificējušies tikai četri braucēji, un Krists ir viens no viņiem. Uz sacensībām just līdzi klātienē gatavojas doties arī Kristaps un mamma Ingūna, kura savus puišus atbalsta it visā, ko viņi dara.
“Es esmu tikai priecājusies, ka kaut kas ir atrasts, ka kaut kas patīk un to var turpināt,” saka Ingūna.
Kristapam ikdienā ir nepieciešams asistents, un mamma Ingūna ir kopā ar viņu. Ar Kuldīgas pašvaldības atbalstu no dzīvokļa izbūvēta īpaša nobrauktuve, un tagad izkļūšana no dzīvokļa vairs nav tik liela problēma.
“Sākās cita dzīve, mēs varam iziet laukā, kad gribam. Citreiz mugura tā sāpēja, ka pa kāpnēm lejā netieku, un tad ārā varēja tikt tikai tad, kad Krists var palīdzēt, bet tad es arī jutos vainīga – viņš jauns un tik smagu darbu dara, bet tā mēs izturējām,” stāsta Ingūna.
Un viņi arī cenšas nesēdēt mājās.
“Mēs ļoti atbalstām atpūtu un ballēšanos, piedalāmies pasākumos un koncertos. Tā kā Kristaps pats nekur nevar aiziet, tad es esmu visur līdzi. Man tas ļoti palīdz arī izturēt, jo es tāda mājas pele neesmu bijusi nekad,” piebilst Ingūna.
Savukārt Kristaps priecājas, ka sabiedrība Latvijā kļūst aizvien atvērtāka pret cilvēkiem ar invaliditāti, lai arī tehniski joprojām daudzas sabiedriskās vietas nav viegli pieejamas.
“Tagad ir ļoti atvērušies cilvēki, par tehnisko nezināšu teikt, bet par atvērtību – riktīgi labi,” vērtē Kristaps.
“Ar brāli arī divatā braucam uz skeitparku – es uz ričuka un viņš pie rokas ratiņos, vienmēr tur ir cilvēki, kas aiz rampas sēž, kamēr es braukājos, brālis ar viņiem tur pļāpājas,” piebilst Krists.
Kristapa un Krista tētis Kaspars jau 14 gadus dzīvo un strādā Īrijā, viņš ir liels ģimenes finansiālais balsts, kuram pēdējos gados apciemot savējos izdodas aizvien biežāk – vismaz reizi trīs četros mēnešos, un tiek lolots arī sapnis par atgriešanos dzimtenē.
Kamēr jaunākais brālis pilnveido savas velobraukšanas prasmes, arī Kristaps mājās un pie speciālistiem cenšas sevi attīstīt arī fiziski. Kristapa aizraušanās ir austrumu cīņas, pasaulē ir daudz piemēru, kad mērķtiecīgi treniņi un vingrojumi cilvēkiem ar invaliditāti ļāvuši būtiski uzlabot veselību.
“Mērķis man ir atveseļoties pilnībā, izārstēties no savas diagnozes. Es no cīņas mākslām mācos kustības, lēnām ar rokām, un lasu internetā dažādas filozofijas,” stāsta Kristaps.
Uz jauno gadu trijotne raugās ar cerībām – Krists cer lielajās sacīkstēs iekļūt vismaz finālā un nodoties sportam aizvien profesionālākā līmenī, Kristapam priekšā dalība simtgades Dziesmu svētkos kopā ar kori “Nāc līdzās” – jaunieši ar invaliditāti tajos piedalīsies pirmo reizi, savukārt mamma Ingūna gaida vasaru, kad apņēmusies vairāk laika pavadīt pie dabas, parūpējoties, lai dārza mājiņā ērti varētu uzturēties arī Kristaps, un visi šajā gadā cer doties arī kādā tālākā ceļojumā.
