Šajā profesijā Ingunai patīk, ka kopā ar saviem aktieriem viņi spēj atraisīties.
“Kad es redzu, ka no neglītā pīlēna uz skatuves rodas skaistais gulbis, tad es esmu gandarīta”.
Katra jauna izrāde ir jauns izaicinājums, ko Inguna raksturo ar teicienu “caur ērkšķiem uz zvaigznēm”. Un, kad darbs tiek novērtēts, prieka sajūtas ir neizmērojamas.Ingunai patīk brīdis, kad veidojas izrāde un viss aktieru ansamblis ir kā vienots pulksteņa mehānisms. Tā nenotiek katrā mēģinājumā, bet, kad tas notiek, sajūtas ir fantastiskas.
Teātris bez kurioziem nemēdz būt. Inguna atceras, ka reiz braukuši viesizrādēs ar R. Blaumaņa izrādi “Pēc pirmā mītiņa”, un pats galvenais rekvizīts – plinte – aizmirsta mājās. Ko nu? Tad nu bijusi tā reize, kad šāva pat slotas kāts.
Režisoriem ir daudz jālasa, jāskatās teātra izrādes, pašam jāspēlē kādā no amatierteātriem, lai sajustu nianses. Tad jādodas mācīties uz Latvijas Kultūras koledžu vai Latvijas Kultūras akadēmiju. Ļoti jāmīl cilvēki, jāmāk komunicēt, pārliecināt, arī ieklausīties pārējos. Jo viens teātrī nav cīnītājs, tas ir kolektīvs darbs. Jāprot dzirdēt visu domas un sajūtas, idejas. Bet galavārds tomēr paliek režisoram.
Šai darbā nekad nav rutīnas, katrs mēģinājums un izrāde atklāj daudz jauna un iespējams redzēt, cik neizsmeļamas ir cilvēku spējas, talanti. „Savos aktieros es katru reizi ieraugu ko jaunu un nezināmu,” stāsta Inguna. Iemācīt spēlēt teātri nav viegli. Amatierteātra aktieriem visgrūtākais ir saskarsme, partnerība vienam ar otru, ka jāiejūtas tēlos. Bet to visu, dodot precīzus režisora uzdevumus, var panākt, un tad jau arī rodas skatuves brīnums.
