Kaspara Bankovska maizes darbs ir programmēšana, bet pirms trim gadiem (30 gadu vecumā) viņš uzsāka arī studijas Lutera akadēmijā, tādējādi piepildīdams savu aicinājumu jau kopš pusaudža gadiem.
Ar Kasparu Bankovski Latvijas Radio kādā darbdienas rītā tiekas pie Lutera akadēmijas Vecrīgā. Tieši šī vide sarunai šķiet ļoti svarīga gan Kaspara šī brīža dzīves, gan visas reformācijas kontekstā. Akadēmija rīta pusē ir tukša, jo mācības notiek vakaros, bet Kaspars sarunājis, ka mācību procesa vadītājs ielaidīs iekšā.
Rektorātā tiek aizdegtas sveces Adventa vainagā, un, vēl pirms sarunas uzmanību pievērš telpā pie sienas redzamā gleznas reprodukcija, Kaspars skaidro, ka tajā redzams Luters Vormsas reihstāgā imperatora priekšā, un būtībā tas ir mirklis, kad viņu pasludina par ķeceri.
„Tur nolika Lutera priekšā viņa sarakstītos darbus un pieprasīja, lai viņš atsakās no tā visa, ko viņš ir sarakstījis. Viņš pateica, ka viņa darbi ir dažāda rakstura, viņš nevar tā visu „pār vienu kārti mest”, un tur bija tā slavenā frāze – te es stāvu citādi nevaru,” stāsta Kaspars Bankovskis.
Vairākus gadus pirms gleznā redzamā brīža jau bijušas Vitenbergā publiskotās Lutera 95 tēzes, ko uzskata par reformācijas sākumu.
Latvijā līdz šim tās pazinām tulkojumā no vācu valodas, bet Kaspars Bankovskis ir pirmais, kas tas iztulkojis no pirmavota – latīņu valodas. Viņš atzīst – par šīm tēzēm ir izplatīti daudz un dažādi mīti, un tās uzskata gandrīz vai par reformācijas manifestu, bet tas tā nebūt nav, daudz svarīgāki ir Lutera darbi, kas tapa pēc tam, to vidū Heidelbergas disputa tēzes.
„95 tēzēs Luters pievēršas tikai problēmu augļiem, kamēr Heidelbergas disputā viņš ķeras pie problēmas pašām saknēm, tur ir tiešām ļoti svarīgi teoloģiski jautājumi, kamēr 95 tēzēs indulgences, teiksim tā, tas ir diezgan mazsvarīgs jautājums. Vienkārši apstākļu rezultātā izveidojās situācija, ka šo tēžu publicēšana izraisīja tālākus, nopietnākus notikumus,” stāsta Kaspars Bankovskis.
Vaicāts, kas tad īsti ir reformācijas manifests, tās idejiskais kodols – Kaspars Bankovskis to raksturo kā aicinājumu uz pilnīgu paļāvību uz Dievu un Viņa žēlastību.
„Doma varētu būt tāda, ka cilvēks ar saviem paša centieniem, ar savu paša gribu un darbiem nespēj neko paveikt savas pestīšanas labad. Visi mūsu darbi ir tikai šķietami labi, vislabākie mūsu centieni ir grēka caurausti, un paši savā labā mēs neko nevaram darīt. Visa mūsu cerība ir jābalsta uz Kristu un viņa paveikto. Tā ir reformācijas pamatjēga,” saka Bankovskis.
Kaspars arī uzsver – reformācija nav aicinājums uz pārmaiņām pārmaiņu pēc, bet tās ir pārmaiņas uz atgriešanos pie sākotnējās būtības, kas gadu gaitā bija apaugusi ar māņticības un citiem uzslāņojumiem.
„Reformācija nav transformācija. Tas ir tas, ar ko mēs saskaramies šodienas konservatīvo un liberālo kristiešu diskusijās, ka, teiksim, liberālie kristieši aicina Baznīcu uz pārmaiņām būtībā pārmaiņu pēc. Tur tas sauklis apmēram, kā klasiķim sakot – pastāvēs, kas pārmainīsies, bet tādā luteriskās reformācijas gaismā – pastāvēs tas, kurš atgriezīsies, nevis pārmainīsies. Īstā reformācija ir atgriešanās atpakaļ pie tā, kas jau ir aizmirsts,” klāsta Kaspars.
Kaspars Bankovskis arī pats ir praktizējošs luterānis, piederīgs Rīgas Mārtiņa baznīcas draudzei, par kristieti kļuvis 15 gadu vecumā, kad dažādu apstākļu rezultātā pievērsās garīgiem meklējumiem.
Jau toreiz viņam radās lielas alkas pēc iespējas dziļāk izzināt dažādus reliģiskus jautājumus, iepazīt Bībeli oriģinālvalodās, lai būtu pēc iespējas tuvāk pirmavotiem, un viņš sajuta aicinājumu studēt teoloģiju.
Saprotot, ka ar to nevarēs sevi materiāli nodrošināt, viņš sāka strādāt par programmētāju, līdz pirms trim gadiem, 30 gadu vecumā, saprata – ir pienācis brīdis atsaukties arī savam īstajam aicinājumam, un viņš sāka studijas Lutera akadēmijā.
„Pavisam noteikti tas, ko es sagaidīju no studijām, tas arī šajā procesā piepildās, un piepildās vēl vairāk, nekā sākotnēji cerēts, jo man, uzsākot šīs studijas, pat sapņos nerādījās tas, ka jau otrajā gadā pēc to uzsākšanas es būšu jau iztulkojis grāmatu un tā būs nopublicēta, proti, runa ir par Rīgas reformatora Andreasa Knopkena darbu. Un šo Reformācijas gadu esmu pabeidzis ar trim teoloģiskiem tulkojumiem, un es redzu, ka tie darbi nāk tikai vēl klāt un krājas rindā, un nezinu, vai man pietiks laika, lai ar to visu tiktu galā,” atzīst Kaspars Bankovskis.
Lielākā problēma Kasparam ir laika trūkums, jo viņa ģimenē aug divi bērni – dēlam ir pieci, meitai – trīs gadi, viņi prasa savas rūpes un uzmanību, viņa maizes darbs joprojām ir programmētājs, bet darbdienu vakaros viņš arī mācās un tulko.
„Es, pārzinādams informācijas tehnoloģijas, pats uz tām skatos diezgan skeptiski. Es apzinos, ka ir paliekošākas lietas un pārejošākas lietas, un tas, kas šodien notiek internetā, ir ļoti pārejošs un īslaicīgs. Tāpēc arī savās studijās un tajā, ko es daru šeit teoloģijas jomā, es cenšos pievērsties tām lietām, kas ir izturējušas laika pārbaudi, un cenšos nepieķerties mirkļa ilūzijām,” stāsta Kaspars Bankovskis.
„Šajā mirklī šķiet, ka internets un tehnoloģijas tik ilgi jau ar mums ir bijušas un vēl ilgāk būs un ka tas viss ir tik reāls un saprotams, bet, strādājot šajā jomā, es redzu to, cik ātri tas viss mainās, tehnoloģijas, ko mēs lietojām pirms pāris mēnešiem, šodien tiek atzītas par vecām, un es redzu, ka mēs paši tam netiekam līdzi, ko mēs esam uz sevis uzkrāvuši. Tāpēc es uzskatu, ka daudz vērtīgāk ir nedaudz atkāpties un paskatīties uz laiku pirms 500, pirms 1000 gadiem, lai saprastu, kas ir tas, kas ir tiešām palicis un kas ir tikai šī brīža pārejoša ilūzija,” uzskata Kaspars.
Reformācijas 500.gadadienu pieminējām 2017. gadā, bet – kā saka Kaspars Bankovskis – ar šo gadu nekas nebeidzas, jo reformācija bija ilgstošs process, un būtībā dažādus tai ļoti svarīgus notikumus varēsim pieminēt vēl gadsimta garumā.
Viens no tulkojumiem, pie kā viņš pats šobrīd strādā, ir luteriskā teologa Johana Gerharda „Meditācijas”, kas piedāvā vēl vienu variantu, kas īsti ir kristīgā meditācija, par ko pēdējā laikā tiek lauzts tik daudz šķēpu.
