Jette Užāne - dzīvesstāsts, kas iedvesmo

Katram dzīve ir savdabīga mācību stunda un mācīties var dažādi - skolā, no grāmatām, no saviem puniem un asarām, var mācīties arī no cilvēkiem mums apkārt. Dzīvesstāsts – naratīvais vēstījums ir 21.gs. ētikas un vēsturiskās izpētes pamatā. Dzīvesstāsti iedvesmo, dod padomu, neļauj padoties, tie dod mums apsolījumu, arī es to varu...

„Es gribu Jūs iepazīstināt ar izcila un ļoti stipra cilvēka dzīvesstāstu. Varbūt tas ļaus uzdrošināties veidot savu vienīgo dzīvi kā mākslas darbu! Jette Užāne – cimdu adītāja, filozofe, stāstniece, sieviete, kas visu savu dzīvi ir pavadījusi invalīdu ratiņos un uzvarējusi savu likteni, likusi tam smaidīt, kad bijis skumji un smieties, kad bijis grūti,” saka Cimdu Jettiņas (tā viņa pati mēdza sevi saukt) mūža gaitas un darbu zinātāja Elīna Apsīte.

„Gribu Latviju iepazīstināt ar Jetti, kādu es viņu sastapu viņas pašas dienasgrāmatās, ar trauksmainu, dzīves alku pārpilnu jaunu sievieti tai laikā, pirms viņa kļuva par sevi piepildījušu, tautā mīlētu Cimdu Jettiņu. Mana karstākā vēlēšanās ir, lai Jettes Užānes mūžs un padarītais tiktu saglabāts tautas atmiņā, lai Jettiņas unikālā cimdu adīšana – gobelēna veidošanas tehnika ­- tiktu saglabāta Latvijas cimdu adīšanas vēsturē un viņas dzīvesstāsts mums apliecinātu latvisko varēšanu.”

Cimdu Jettiņa. 1. Pirmā satikšanās

    *

    1941. gada augustā ieraksti liecina, ka Jettiņa jau vairākus gadus ir slima un ierobežota kustībās - ''Lejniekos'' var pasēdēt vien puķu dārzā, slimība liedz nokļūt tālāk. Bet rodas apņēmība izbaudīt visas iespējas, ko dod šāda dzīve, un sasniegt visu, kas vien iespējams...

    Cimdu Jettiņa. 2. Lielā apņemšanās

      *

      Vēlais pavasaris 1942. gada maijā raisa pārdomas un liek salīdzināt cilvēka mūža ritējumu ar gadalaikiem.

      Cimdu Jettiņa. 3. Cilvēka mūžs - kā gadalaiki

        *

        ''Cilvēkiem savu dzīvi vajadzētu iekārtot tā, ka viņi varētu svinēt saulrieta stundu,'' ieraksts dienasgrāmatā 1959. gada martā.

        Cimdu Jettiņa. 4. Saule - ziemeļu cilvēka lūgšana

          *

          1942. gada 29. jūnijā Jette Užāne raksta: ''Tas brīdis, kad no manas rokas zemē iekrīt sēkliņa vai ieliekas stādiņš, liekas savāda svētuma pilns; šajā brīdī es kalpoju visu aptverošajam Dievam - dzīvībai. (..) Zeme gadiem glabā saknīti un sēklu, līdz beidzot nāk tādi apstākļi, un tā izaug. Vai cilvēks tā spēj?''

          Cimdu Jettiņa. 5. Pilsētas zeme ar mani nerunā

            *

            1946. gada 28. janvāris.

            Saule silti glāsta, lauki balti, domas griežas uz pavasari.  „Kāds brīnums gan varētu likt atdzīvoties šiem apledojušiem zariņiem, sastingušai zemei. Vai zari atkal kādreiz līks no ziedu svara un zemes būs silta un zaļa? Gandrīz jāsāk ticēt leģendai par cilvēka augšāmcelšanos…”

            Cimdu Jettiņa. 6. Domas par pavasara brīnumu

              *

              1942. gada 18. oktobris.  

              Dzīvība un nāve: sējējs sastopas ar pļāvēju. Blakus nopļautai druvai dīgstošs lauks… Un, kad negribas raudzīties zemes dzīvē, pacel acis uz debesīm: uz dziļi zilo debesi, brīnumainiem mākoņiem ar spoži baltām malām. Zeme, debess vai gaiss - ar īpatnēju rudens smaržu…

              Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 7. Pacel acis uz debesīm

                *

                1941. gada 3. novembris.

                Es taču vienmēr dzirdu mūziku. Bet kur viņa skan? – vējš koku lapās šūpo melodijas, sienāzīts spēlē vijoli, lietus lāsēs skan prelūdes. Vēju mūzikā skan koku balsis, un, kad tas šalkdams nāk, liekas – tas, pāri iedams, paceļ mani līdz…

                Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 8. Mūzika skan visās lietās

                  *

                  1943. gada 3. jūnijs.

                  Man tā gribas iet… Ar katru vissīkāko muskulīti, katru matiņu – es pati esmu tikai viena gribēšana… Te nu pierādās, cik maz kādās lietās var līdzēt griba. Zinu, ka tas vairs nekad nenotiks, tomēr sirds vēl negrib ticēt un jautā: vai tiešām nekad, nekad, nekad? Tad tiešām liekas, ka sirds vai no rasas, vai lūst… Kaut tikai vienu dienu varētu iet… Ja tas par daudz, tad vienu vienīgu stundu…

                  Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 9. Man tā gribas iet…

                    *

                    Cilvēkiem vajadzētu vairāk saprast cilvēku, vairāk dvēseles, vairāk sirsnības ikdienā, lai tā būtu nepieciešamība, nevis greznuma lieta. Daudz kas būtu citādi, ja cilvēki biežāk cilvēcīgi sarunātos.

                    Cimdu Jettiņas dienasgrāmata.10. Labāks liktenis jānopelna

                      *

                      1959. gada 6. jūnijs.

                      To pašu telpu, tās pašas lietas – cik dažādi var pārveidot gaisma! … Kad saules stars skar kādu priekšmetu, tas piepeši iemirdzas. Un tad man jādomā, ka tas ir tāpat, kā kad mīlestība skar kādu cilvēku…un tas pēkšņi iemirdzas!

                      Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 11. Apgarotais mirdzums

                        *

                        "Kā es varu sevi saukt par vientuļu, ja pie manis ir saule un grāmatas? Kā es varu sevi iedomāties nabagu, ja, vakarā apgulstoties, par manu pagalvi līst sidraba mēnesgaisma? Kā es varu būt atstāta, ja pie manis ir bērns, kura dvēseli es mīlu?

                        Ja mēs dzīvojam zem vienām debesīm, tad mēs neesam tālu. Daudz skaņu var būt klusumā, gaismas tumsā un prieka vientulībā.''

                        Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 12. Zem vienām debesīm

                          *

                          Mana dvēsele plūst kā no nezināma avota, un, ka iet pāri, tad uz šim baltām lapām paliek zilpelēkas vārdu rindas. Pati sevī meklēju vainas. Atrodu, laboju… Katru rītu mostos ar cerībām – varbūt šī diena atnesīs to, pēc kā ilgojas sirds, bet kura vārdu es nezinu…

                          Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 13. Es esmu kā kokle…

                            *

                            Vai krāšana un mūžīgā rūpēšanās nāk līdzi cilvēkam kā daļa no viņas, vai tā attīstījusies pastāvīgajos eksistences draudos? Cilvēki aizraujas ar to tik tālu, ka sakrāj vairāk, kā tiem vajag. Tie visu dzīves mērķi tur par krāšanu. Savu vienreizīgo dzīvi tas ziedo kaut kādu grabažu dēļ, kurām izšķirošā brīdī nav nekādas nozīmes…

                            Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 14. Lietas ir, lai kalpotu cilvēkam

                              *

                              Reiz pasaulē dzīvojis aizmirsts cilvēks. Kādreiz Dievi to ieslēguši dziļos mūros un atslēgas pazudušas, un cilvēks aizmirsts. Saule neskatījusies viņa logā, un diena to nežēlojusi, bet nakts jūt līdzi tiem, ko diena nežēlo, un tā atsūtījusi pie aizmirstā mēnesgaismu. Tikai brīdinājusi nakti: "Tu nedrīksti palikt līdz rītam, tad tu nekad vairs nebūsi mēnesgaisma." Bet aizmirstais lūdza to palikt...

                              Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 15. Aizmirstā cilvēka mēnessgaisma

                                *

                                Arī laime var būt daudzveidīga. Tikai cilvēks muļķīgi turas pie viena veida, ko iedomājas. Nākošajā gadā vajadzētu dzīvot tā, kā liek sirds, jo sajūta precīzāka par aprēķinu, kurā bieži kļūdās...

                                Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 16. Kaut sirds justu vairāk

                                  *

                                  1962. gada novembrī/decembrī.

                                  Priecājies, kad ir prieks; raudi, kad ir asaras, un tu piepildīsi savu dzīvi. Cik labi būtu, ja cilvēks kaut kādā veidā pēc nāves vēl eksistētu – viņš daudz ko citādu ieraudzītu, ko tādu, ko tas dzīvē nebūtu domājis.

                                  Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 17. Dzīviem jādzīvo tālāk

                                    *

                                    Manī tagad tikai viena vēlēšanās, vienas ilgas – pēc garīgas gaismas. Tā gribas mācīties, zināt, dzirdēt to, kas nav dzirdēts, redzēt to, kas nav redzēts… Ja kāds ilgās varētu pacelties kā spārnos, tad tas ar mani būtu jau noticis. Vienīgi tā varu sevi apmānīt, kad vakaros vai šad tad dienā iedomājos, ka esmu skolā: es iedomājos īpašu skolu šādiem likteņa sodītiem kā es – tur tad nu māca visu to, pēc kā es kāroju…  Tās nav jaunas domas, tās esmu domājusi jau sen bet, tās tāpat kā visas citas nekad nepiepildīsies…

                                    Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 18. Ilgas pēc garīgās gaismas

                                      *

                                      Šodien lasu grāmatu, it kā būtu padarīti visi darbi. No grāmatas dvašo mūžība, un sīkajam darbam vairs nav nozīmes…

                                      Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 19. No grāmatas dvašo mūžība

                                        *

                                        1942. gada 17. novembrī.

                                        Uz zaļajām lapām, uz sārtajiem ziediem krīt sniegs. Uz rudajās zemes, uz pelēkiem jumtiem krīt sniegs. Top zeme jau balta, bet vēl bez vēja krīt sniegs. Un dvēselē manā uz vasaras sapņiem krīt sniegs…

                                        Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 20. Krīt sniegs

                                          *

                                          Kāds tas ir prieks, ja no krāsām izskan dzeja – tad viņas ir sevi atradušas. Diezin vai kāds spēj atminēt manos cimdos ieslēptos burvības vārdus?

                                          Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 21. Cimdiem jābūt kā gleznai

                                            *

                                            1944. gada 30. novembrī.

                                            Nezinu, teikt to vai neteikt – bail, ka par agru nepasaku: esmu atradusi saskaņu ar sevi, mazu cietu pamatnīti visapkārt putojošā jūrā. Varbūt nākošais vilnis mani noskalos no tās, varbūt tā radusies no lielās vientulības… Daudz, daudzreiz man vēl nāksies lūgt – paliec klusa, mana dvēsele, paliec klusa…

                                            Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 22. Patvērums domu pasaulē

                                              *

                                              1941. gada 30. septembrī.

                                              Viss ir tik kluss, un es ar savu balsi netraucēju šo klusumu. Nedreb ne lapiņa, ik krūmiņš stāv klusā mierā, un, ja saule neslīdētu uz apvāršņa pusi, tad man liktos, ka ir apstājies laiks. Man liekas, ka es tikai nupat kā esmu nokļuvusi uz zemes, nu es varu sevī uzņemt sauli.

                                              Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 23. Lai izjustu gaismu, jābūt labai

                                                *

                                                Ziemassvētki man izmainījās kara laikā – nekur neko nevarēja dabūt, dega skopa uguntiņa. Domāju – rīt būs Ziemassvētki, bet maniem brālīšiem nebūs nevienas dāvaniņas… Tā nedrīkst būt, kaut kas jādara! Pie plīts zemē gulēja daži sērkociņi un papirosu kastītes, man bija līme un dažas burtnīcu lapas, un es salīmēju divu automobiļus. No rīta tie bija zem eglītes, un maniem mazajiem brālīšiem tika tāds Ziemassvētku prieks!

                                                Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 24. Dāvināšanas prieks

                                                  *

                                                  1943. gada aprīlis.

                                                  Ak, kaut manā dzīvē būtu kaut tikai viena šāda svētdiena, kādu citi bauda katru nedēļu! Kā es vēlētos šajā mirklī iet! Vēlētos – ar šo vārdu nevar apzīmēt, cik ļoti es gribētu tagad iziet dzestrajā, tomēr pavasarīgajā vējā, likt soļus pēc soļa rudā takā vai tāpat iet bez ceļa, iet tur, kur mirkļi aicina, pieglausties alksnim, pār kuru pavasaris nometis bārkstainu ziedu lakatu, noglaudīt ievas jau piebriedušos pumpurus, kuri izdzinuši zaļus galiņus, noplūkt pašas rokām vizbulīti…

                                                  Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 25. Svētdiena

                                                    *

                                                    Visam ir savs sākums un savas beigas – gan lugai, gan mājai, gan mūžam, tādēļ mums ir jāiemācās mīlēt dzīvi un cilvēkus sev apkārt. (..) Svētīsim katru brītiņu, ko esam uz šīs zemes, lai nu kā mums katrreiz iet, jo bez tās melnās stundas mēs jau arī to balto neieraudzīsim.

                                                    Cimdu Jettiņas dienasgrāmata. 26. Svētīsim katru brītiņu

                                                      *

                                                      Ziemassvētku dienā Latvijas Radio1 raidījumā ''Kultūras Rondo'' ar Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas dzīvesstāstu, ideāliem, prasmi ieklausīties sevī un apkārtējā pasaulē iepazīstināja Jettiņas pazinēji un viņai tuvie un pazīstamie cilvēki - Elīna Apsīte, Māris Brancis, Gunārs Janaitis.

                                                       

                                                       

                                                      Īsa Jettes Užānes biogrāfija

                                                      Jette Užāne Dzimusi 1924. gada 7. maijā Dzērbenē

                                                      1950.g. – Vēstures muzejā piedalās izstādē ar cimdu pāri, turpmāk ik gadu piedalījusies izstādēs
                                                      1960.gada 6.martā piešķirts Tautas daiļamata meistares nosaukums
                                                      1980.g. pirmā izstāde, cimdu cikls "Gadalaiki"
                                                      1985.g. – izstāde J.Rozentāla un R.Blaumaņa memoriālajā dzīvoklī muzejā, Rīgā
                                                      1986.g. – LPSR Kultūras ministrijas prēmija
                                                      1995.g.– izstāde Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Rīgā
                                                      1995.g. – piešķirts V šķiras Trīszvaigžņu ordenis
                                                      1997.g. – iznāk grāmata "Cimdu Jettiņa"
                                                      1999.g. – piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mūža stipendija
                                                      2000./2001.g. – cimdu izstāde līdz ar G. Janaiša fotogrāfijām ceļo pa ASV un Kanādas latviešu centriem
                                                      Mirusi 2007. gada 21. martā, Dzērbenē.

                                                      Filmas par Jetti Užāni

                                                      1981. g. – Tautas kinostudijas Fokuss uzņemtā īsfilma "Cimdos sevi izrakstīt" Režisors A.Feldmanis
                                                      1987.g. – LTV "Adu, adu raibus cimdus". Scenārija autore S. Sīle
                                                      1991.g. – Rīgas kinostudijas dokumentālā filma "Melns, balts, pelēks". Rež. I. Brils.

                                                      Nozīmīgākie cimdi un cimdu cikli:

                                                      "Gadalaiki", cimdu cikls, 1980.g.
                                                      "Baltie cimdi jeb Tautas dziesmu cikls", cimdu cikls, 1981./ 82.g.
                                                      "Dzīves ceļš", cimdu cikls, 1981./ 82.g.
                                                      "Koki", cimdu cikls, 1982.g.
                                                      "Ziedi", cimdu cikls, 1983.g.
                                                      "Varavīksne", cimdu cikls, 1983.g.
                                                      "V. Purvīša gleznas", cimdu cikls,1983.g.
                                                      "K. Sūniņa „Ziedi”", cimdu cikls, 1985.g.
                                                      "R.Valneres „Ziedi”", cimdu cikls, 1985.g.
                                                      "L. Mūrnieka gleznas „Teiksma” motīvs", 1983.g.
                                                      "Dž. Skulmes gleznas „Dziesma” motīvs", 1985.g.
                                                      "Ģimenīte", cimdu cikls, 1985.g.
                                                      "R.Blaumaņa luga "Ugunī"", cimdu cikls, 1984.g.
                                                      "Luga četros cēlienos "Vecās mājas logi"", cimdu cikls, 1985.g.
                                                      "R.Blaumaņa "Brenča pavasara vēstneši", 1986.g.
                                                      "Zīmes", cimdu cikls ar etnogrāfiskajām zīmēm ( 3 dažādi varianti),1985., 1990., 1995.g.
                                                      "I. Ziedoņa „Krāsainās pasakas”", cimdu cikls, 1985.g.
                                                      Politiskiem procesiem veltīti cimdi: 1987./1988.g. "Pārkārtošanās", "Saeimas vēlēšanas", "Latvijas Tautas fronte"
                                                      "A.Pumpura „Lāčplēsis”", cimdu cikls, 1988.g.
                                                      „Mikrofona aptauja”, cimdu cikls 1989.g.
                                                      "Dziedamās dziesmas", cimdu cikls, 1989.g.
                                                      "Latvijas politiķi", cimdu cikls,1990
                                                      "Ķeltu raksti", cimdu cikls,. 1995.g.
                                                      "Eiropā iešana", cimdu cikls ar ķeltu, zviedru, norvēģu, Gotlandes salas, somu, igauņu un lietuviešu etnogrāfiskajiem rakstiem, 1996.g.

                                                      Saistītie raksti
                                                      0 komentāri
                                                      Pievienot komentāru
                                                      Cilvēkstāsti
                                                      Dzīve & Stils
                                                      Jaunākie

                                                      Populārākie
                                                      Interesanti