Miķelis rāda apbalvojumus - kausu un bronzas medaļu, ko atvedis no Minskas, kur notika pasaules čempionāts ātrajā šahā bērniem.
Ātro šahu var salīdzināt ar sprintu vieglatlētikā. Partija jāizspēlē īsā laikā. Čempionātā tās bija 10 minūtes.
Nacionālais meistars šahā, Rīgas šaha skolas treneris Aivars Stašāns: "Kad viņš brauca uz turnīru, es domāju, ka viņš varētu par kādu 15. vietu cīnīties. Izdevās 3. vieta. Tas ir lieliski. Ka tas ir ļoti liels pārsteigums, es to neuzskatu, jo viņš ir ātrs no dabas un starp saviem vienaudžiem. Un tā kā ātrajā spēlē izcīnīja 9. vietu, var teikt, ka viņš ir pasaules topā starp pirmajiem 15 -20 bērniem. Uz šo brīdi tā tas ir."
Miķela tēvs Jānis arī labi spēlē šahu. Viņš brauca dēlam līdzi uz pasaules čempionātu. Jānis nervozējis vairāk nekā dēls pie šaha galdiņa.
Jānis Vingris: "Tuvumā nedrīkstēja atrasties pavadošie – ne treneri, ne vecāki. Es sēdēju diezgan tālu. Es redzēju, kā viņš sēž, un centos pēc kustībām noprast, kas uz galdiņa notiek. Uztraukums milzīgs. Pienāk vakars un saproti, ka tu neko neesi darījis, tikai sēdējis un uztraucies un ka tu no tā esi noguris. Kā tad ir viņam, kurš arī uztraucas un vēl domā. Tas saspringums – it sevišķi, kad rit pēdējās sekundes, kad ātri gājieni jādara. Tā spriedze ir tik milzīga, un tā uzvara ir tik tuvu, un žēl izlaist no rokām."
Jaunais šahists mācās Rīgas Franču licejā. Nupat beidza pirmo klasi. Ar šahu Miķelis aizrāvās, vērojot kā tēvs internetā izspēlē partijas.
Jānis Vingris: "Četru gadu vecumā viņš pār plecu sāka skatīties datorā, kā es spēlēju, un izrādīt interesi. Sāku mācīt. Viņam ātri viss pielēca. Tik ātri, ka man vienā brīdī palika dīvaini, un es domāju, ka ir jāpainteresējas, vai nav kādas šaha apmācības. Tad es pirmo reizi uzzināju par Rīgas šaha skolu. Piezvanīju. Viņi teica - nē, nē, piecu gadu vecumā mēs tik mazus neņemam pretī! Vēl pēc kāda laika es teicu – Miķeli, ejam! Aiziesim paši, es viņu paņēmu pie rokas un aizgājām."
Aivars Stašāns: "Šaha skolā man notika treniņš. Ienāca tētis ar tādu iespaidīgu bārdu.. tāpēc es viņu atceros un prasīja, vai var trenēties. Es domāju – lūk, četru gadu vecumā liek bērnam šahu spēlēt! Bet visādi vecāki gadās. Es viņu aizsūtīju pie treneres Rožlapas. Tagad es to nenožēloju, jo varēja jau pateikt, ka par ātru - nāciet tur vēl pēc pāris gadiem."
Uz Rīgas šaha skolu zēns nāk trenēties piecas reizes nedēļā. Šahu te apgūst ap 500 jauniešu. Miķelis spēlē ar vecākiem bērniem, kuri savukārt ir labākie savā grupā. Kā saka treneris, spēlējot ar stiprākiem pretiniekiem, straujāk pieaug meistarībā. Zēns atzīst - šahs ir sarežģīta spēle.
Miķelis Vingris: "Ja iemācās, tad viss ir tā kā kārtībā, un jāturpina mācīties. Tad neliekas, ka ir baigi grūtais. Bet, ja iemācās labi un kā es tagad, tālāk un tālāk, tad arī neliekas, ka ir baigi grūtais šahs."
Miķelim šahs patīk, "jo tur ir jādomā, tur foršas taktikas". Interesanta spēle. Tāpat, kā atzīst jaunais šahists, skolā matemātikā uzlabojušās atzīmes.
Māka spēlēt šahu ir ieguvums visam mūžam, pat ja to nespēlē profesionālā sporta līmenī - saka treneris. Šahs iemāca domāt.
Aivars Stašāns: "Šahisti māk domāt 2 -3 gājienus uz priekšu, un dzīvē tas lieliski noder. Esmu ievērojis, ka, pieņemsim, kad studentiem jāliek eksāmeni. Tā pa īstam nav iemācījies, kaut ko zina, kaut ko nezina, tad šahists daudz aukstasinīgāk visu to uztvert. Un māk izspiest no sevis visu izšķirošajā brīdī, jo viņš ir radis koncentrēties. Šahs prasa ļoti lielu koncentrēšanos."
Treņini, piedalīšanās turnīros un sacensībās. Šahs Miķelim paņem daudz laika.
Jānis Vingris: "Katru dienu pēc skolas nākam uz šaha skolu. Te viņš uzturas tik ilgi, cik grib. Ja es atnācu pakaļ un ja viņš saka - es vēl gribu palikt, es sēžu un gaidu. Piespiedu kārtā nevedu prom. Citreiz viņš te pavada 3 – 4 stundas. Tad, kad noguris un negrib, ejam mājās. Īpaši daudz brīva laika vairs nepaliek. Ir vēl mājas darbi. Divas reizes nedēļā cenšamies aiziet arī fiziskas aktivitātes padarīt. Lai nav tā, ka šķībs un greizs izaug."
Aivars Stašāns: "Viņu šahs nenogurdina. Šahs tomēr arī ir mācības. Skolā ir jāmācās. Un šahā arī tomēr ir jāmācās ar galvu. Zināšanas jāuzkrāj. Tas tomēr ir grūti. Miķelim tas nerada problēmas."
Šogad Miķelis Vingris kļuva par Latvijas čempionu bērnu grupā.
Jānis Vingris: "Tagad viņam ir pirmā sporta klase savā vecuma grupā. Pēc Baltkrievijas čempionāta viņš ir pierādījis, ka ir labāko grupā pasaulē. Atliek vien iedomāties, ko vēl četri gadi dos, kad būs 12 gadi. Kādā līmenī tad viņš spēlēs. Mums ir tāds interesants stāsts. Valmierā reizi mēnesī ir tāds blitz turnīrs - tur sanāk vietējie veči. No Cēsīm, no Rūjienas brauc šahisti gados. Vienreiz es paņēmu Miķeli līdzi. Oi, kāds puisītis, vai tu zini, kas tas tāds ir? Miķelis stāv un blenž. Vīriem bija izbrīns, ka viņš arī spēlēs. Nu puika spēlēs. Viņš tur dažu labu apspēlēja tajā pirmajā reizē. Tas bija liels pārsteigums vietējiem vīriem."
Miķelim Vingrim priekšā vēl viens nopietns turnīrs. Rudenī Rumānijā notiks Eiropas čempionāts klasiskajā šahā, kur viena partija ilgst garas stundas.
Miķelis Vingris: "Sešas, četras, piecas... Ilgāk par sešām stundām neesmu dzirdējis."
Pašam Miķelim ilgākā bijusi trīs stundu šaha spēle.
Jānis Vingris: Iedomājaties, kāds tas ir pārdzīvojums cilvēkam, it sevišķi, ja viņš ir jauns bērns, ja tu spēlē trīs stundas. Viss spēles iznākums izšķiras pēdējās sekundēs, kad ir palikuši varbūt daži kauliņi. Pēc trijām stundām spriedzes tu zaudē, kāds tas ir... iekšā var viss salūzt."
Miķelim ir nācies arī zaudēt un pārdzīvot.
Jānis Vingris: "Tas zaudējums pēc spēles ir pēc iespējas ātrāk jānorij. Ja tu ar to nespēj tikt galā, tad arī ar pārējām spēlēm netiksi galā. Viņš ir pilnībā jāaizmirst. Kaut vai ipad spēlītes paspēlēt. Tas palīdz cilvēkam atslēgties, aizmirst. Ir svarīgi, lai vecāki ir klāt. Otra lieta. Līdzi ir vajadzīgs treneris. It sevišķi klasiskā šaha čempionātos īpatnība ir tāda, ka iepriekšējā vakarā mēs zinām, kāds būs pretinieks. Lai pret šo pretinieku sagatavotos, ir jāgatavojas. Un to var izdarīt tikai kopā ar treneri. Ja trenera nav līdzi, tad startējam uz pusjaudu. Jo es Miķelim nevaru palīdzēt. Jūs s jau redzējāt, viņš mani apspēlē. Es viņam varu būt tikai kā motivators, kā atbalsts līdzi, kā sparinga partneris. Bet tādu nopietnu padomu.. Kamēr Latvijas izlase nevarēs atļauties līdzi sūtīt trenerus, tik ilgi mums lielu un labu panākumu nebūs."
Ne vecāki, ne treneris vēl neņemas spriest - vai Miķela aizraušanās un panākumi šahā pāraugs lielajā profesionālajā sportā.
Jānis Vingris: "Nekad nav bijis mērķis iet pāri līķiem un kaut ko sasniegt. Tas ir tikai tādā līmenī, kad Miķelis pats jūtas komfortabli un tas viņam nav spaidu kārtā. Visu, ko viņš dara, tas nav spaidu kārtā. Galvenais bija panākt, ka viņam patīk, ir interese, un tad viss tālāk notiek."
Miķelis Vingris: "Es gribētu būt pasaules čempions. Es varētu piedalīties ļoti daudzos turnīros. Es varētu pelnīt daudz naudu. Ja spēlē šahu, ir arī naudas balvas."
