Pizāne-Dilba ir dzejniece.
Nu jau viņa daudzus gadus dzīvo Rīgā, studējusi arī ārzemēs, taču ar katru gadu spilgtāk apzinās savu latgalisko patriotismu.
“Man tās ir saknes, mana piederība, jo, lai kur es gribētu ceļot vai dzīvot, manas saknes vienmēr nāks ar mani. Tās būs mans pamats, mana bērnība, mana izaugšana, izaugsme, kur dzimis mans radošums, mana domāšana,” stāsta Pizāne-Dilba.
Vaicāta, kas ir veidojis tieši viņas latgaliskuma sajūtu, dzejniece atbild: “Pirmkārt, tā ir mana bērnība un tas laika posms man saistās arī ar latgaļu valodu.
Man bija auklīte, ar kuru es runāju tikai latgaliski. Tas arī veidoja manu izjūtu – tieši nevis latviskā, bet latgaļu sevis pozicionēšana. Ar to arī viss sākās. Tikai tad nāca latviešu valoda, Latvija un vides iepazīšana,” pauž dzejniece.
Ingas dzimtā pilsēta ir Krāslava. Viņa atzīst, ne vienmēr lepnums par to, ka tā ir viņas dzimtā puse, bijis tik izteikts kā šodien. Vēl pirms laika viņa būtu piekritusi tiem, kuri saka, ka Latgale ir tāds Latvijas pabērns. Tagad tas mainījies.
“Varbūt kādreiz pirms gadiem 10 man bija mazliet kautrīgums par Latgali un savu pilsētu. Tā nebija tik ļoti sakārtota kā šobrīd - ne ceļi, ne tā pati Krāslavas pils, kas šobrīd ir atjaunota (..)
Tagad, kad tas rezultāts ir acīmredzams, tad mans personīgais lepnums ir krietni audzis par pilsētu un tāpēc es jūtu, ka līdz ar manas attieksmes maiņu mainās arī apkārtējo attieksme
[..] Viņi jūt, ka es lepojos ar to vietu, no kuras nāku un viņi jūt arī interesi un jautā man, ko viņi tur var apskatīt un viņi saka – jā, mēs gribam redzēt to vietu un pilsētu, un tad es arī iesaistos un mēģinu ieteikt vietas un aktivitātes, ko var darīt,” saka Pizāne-Dilba.
Inga atzīst, ka tuvākajā laikā neplāno atgriezties dzīvot Krāslavā. Viņā vienmēr bijušas divas puses – tā, kura prasa pilsētas kņadu, kultūras daudzveidību, un tā – kas tiecas pie dabas. Viņa mēģina šīs abas lietas sabalansēt. “Ļoti skaisti pavērot, kā Daugava aizvijas prom. Mums ir tradīcijas siet slotas pirms pašiem Jāņiem, jo ir svarīgi to izdarīt līdz Jāņiem, kamēr koki ir ļoti svaigi un veselīgi,” skaidro Inga.
Kad zāļu tējas savāktas, ogas un sēnes salasītas, Inga atgriežas Rīgā, lai piepildītu otru – kultūras dzīves pusi. Tāpēc viņai ir novēlējums Latvijas simtgades rīkotājiem.
“Varbūt varētu kādus dzejas lasījumus sarīkot tieši Latgalē un uzaicināt kādus dzejniekus no Latgales. [..] Bet kopumā es uzskatu, ka svarīgākais, ko mēs gan no Latgales, gan Latvijas varam darīt, ir lepoties ar visu, kas tiek radīts mūsu pašu rokām – gan Latgalē, gan Latvijā. Atbalstīt citam cita darbus un lepoties ar tiem!” norāda Inga.
