Irākiešu žurnāliste un bēgle: Mums jānojauc šī betona siena starp mums

Hanīna Džamīla ir jauna irākiešu žurnāliste. Audzināta savai sabiedrībai ļoti liberāli, nāk no turīgas ģimenes, un tomēr bijusi spiesta doties bēgļu gaitās, šķērsot jūru laivā un meklēt patvērumu Eiropā. Nu jau divus gadus viņa dzīvo Somijā un daļu laika velta, lai mēģinātu lauzt pieņēmumus, ka lielākā daļa bēgļu Eiropā ierodas nepamatoti un ka tikšana prom no dzimtās zemes ir viņu galvenais mērķis.

Ar sarunu ciklu “Kāpēc nevaicājat mums?” Hanīna šonedēļ viesojās Latvijā un intervijā LTV atzina, ka bēgļiem Eiropā ir kultūras atšķirības, bet ir jāspēj saprast un cienīt vienam otru un “jānojauc šī betona siena starp mums”.

Kādēļ nolēmāt kļūt par žurnālisti Irākā – savā dzimtenē?

Nolēmu studēt žurnālistiku, jo tas bija mans sapnis. [..] Irākā rakstīju par sieviešu un bērnu tiesībām, arī par politiku. Tā dēļ iekļuvu lielās nepatikšanās. Sieviešu tiesības ir temats, par kuru Irākas sabiedrībā daudzi negrib runāt. Taču man tas nešķita pieņemami. Mans tēvs ir ārsts, viņš mums vienmēr atgādināja – vīrieši un sievietes ir līdztiesīgi.

Jūs teicāt, ka nokļuvāt nepatikšanās, rakstot par sieviešu un bērnu tiesībām. Kā tas izpaudās?

Man draudēja, sūtīja ziņas, ka man būtu jāpārstāj par to rakstīt, ka man jāapklust. Tie bija nopietni draudi – “mēs varam pārgriezt tev rīkli, ja nepārstāsi”.

Kurā brīdī sapratāt – draudi ir pārāk nopietni un jādodas prom? Tas ir nopietns lēmums.

Mēs Irākā pārcēlāmies vairākkārt. Esmu dzimusi Bagdādē. Kad sabombardēja tēta klīniku un viņš zaudēja daļu kājas, mēs sapratām, ka jādodas prom. Pārcēlāmies uz Tikrītu. Tad es sāku saņemt draudus par saviem rakstiem un arī mans tēvs par profesionālo darbību. Pārcēlāmies uz Falūdžu. Zinājām, ka tur ir islāmistu grupējumi, bet tobrīd mums nebija citas izvēles.  

 Un tad “Islāma valsts” parādīja savu seju... Man par to nepatīk runāt, taču man tas jādara. “Islāma valsts” kareivji pieprasīja, lai kļūstam par viņu sievām. Un tā nav laulība, kurā būsi tikai ar vienu vīrieti. Tajā pašā dienā mēs nolēmām bēgt – es, mana māsa un kaimiņu meitenes.

Nakts vidū sasēdāmies mašīnā un braucām prom. “Islāma valsts” vīri neiedomājās, ka kāds uzdrošinātos bēgt. Taču mums izdevās.  Devāmies uz Turciju, kur satikām cilvēku kontrabandistus. [..] Mēs centāmies šķērsot jūru mazā laiviņā, taču cietām neveiksmi. Tā nogrima jūras vidū. Mūs pamanīja un uzņēma turku krasta apsardze.  

Ko jūs tobrīd jutāt?

Tobrīd es pat nespēju domāt par savu māsu, kas bija tajā pašā laivā. Mēģināju saprast, kā palikt dzīvai. [..] Man tās izskatījās pēc beigām. Taču man paveicās.  Mūs aizveda atpakaļ uz Turciju.  

Es devos vēlreiz – labākā laivā. Pavadījām jūrā 15 stundas. Atkal piezagās doma, ka varbūt tās ir beigas. Taču sasniedzām Grieķiju. No turienes caur Atēnām devos uz Somiju.

 Kā jūsu dzīve iegrozījās Somijā?

Uzņemšanas centrā nodzīvoju nepilnus divus mēnešus. Pēc tam viena somu ģimene bija gatava mūsu uzņemt pie sevis un ielūdza ciemos. Tur gaidīja pārsteigums – divi kaķi. Es ļoti baidos no kaķiem. Un man šķita – es nekad nedzīvošu ar kaķiem. Māsa uzstāja – mēs nedrīkstam atteikties. Bet es tiešām nespēju. Šai sievietei bija māsa, kura dzīvoja kaimiņos. Sākumā viņa nevēlējās nevienu svešinieku pie sevis, bet beigās viņa mani pieņēma. Mēs tur nodzīvojām gandrīz 10 mēnešus. Tad es ieguvu uzturēšanās atļauju, un viņi man palīdzēja atrast dzīvokli 5 minūšu attālumā.

Šis ir tiešs jautājums, bet, vai jūs nebaidāties, ka cilvēki teiks – kā var būt, ka viņai piedāvāja palīdzību, bet viņa atteicās, jo nepatīk kaķi?

Nē, šādu attieksmi neesmu izjutusi. Bet es nesatieku daudz nepazīstamu cilvēku. Par kaķiem - tas laikam ir tādēļ, ka Irākā kaķi un suņi nekad nedzīvo mājā. Man šķiet, ka cilvēki to varētu saprast. Bet nezinu...

Tieši tās mazās lietas, iespējams, traucē mums saprasties. Vai esat pamanījusi citas, par kurām Eiropieši brīnās – kā tas var nepatikt vai kā to var nesaprast?

Dzīvojot ar šo somu ģimeni, es pamanīju daudz kultūras atšķirību. Mēs tās vienmēr atklāti apspriedām. Mēs gribējām izprast viens otru. Pat tad, ja viņi nepiekrita visam, ko mēs darām un otrādi, mēs pratām cienīt viens otru, pratām sadzīvot.  

Jēdziens “bēgļi” aptver daudz dažādu cilvēku, kuri nāk no ļoti atšķirīgām vietām. Protams, viedokļi ir arī pa vidu, bet daudzi Eiropieši ir sadalījušies divās nometnēs – vieni saka, ka ikviens bēglis, visticamāk, piedzīvojis pārestību savā zemē un ir pelnījis atbalstu. Otri baidās un uzskata – mūs izstums no darba vietām, bet daļai bēgļu pat varbūt ir radikālas idejas un plāni. Kā, jūsuprāt, izlaipot starp visu šo informāciju, no kuras daļa tiešām ir patiesa, daļa ne?

Tieši tādēļ es piedalos diskusijās, kuru moto ir – kādēļ jūs nevaicājat mums? Mums jānojauc šī betona siena starp mums. Protams, mēs izskatāmies atšķirīgi, bet mēs esam ar tādām pašām sirdīm, prātiem. Jā, atšķirīgām domām, bet mums vienam otru jāiepazīst.

Bēgļu vidū ir arī tādi cilvēki, kas dara muļķīgas lietas vai kuriem tiešām ir radikāli uzskati. Un viņi iedragā vēstījumu, kuru nesat jūs – ka, lai saprastos, mums vienkārši labāk jāiepazīstas.

Jā, ja kāds patvēruma meklētājs kaut ko izdara, cilvēkiem ir tieksme uzsvērt – to izdarīja bēglis. Mums jāatceras, ka arī bēgļu vidū ir labi un slikti ļaudis, kā jebkurā cilvēku grupā.

Man arī nepatīk tie bēgļi, kuri dara trakas lietas, es pati par šādiem gadījumiem rakstīju savā blogā. Nav tā, ka varam to pilnībā novērst. Mums jāsaprot, ka viss nav tikai melns vai balts.  

Kā šo sienu sagraut? Jūs teicāt – runājot. Bet kā tieši jūs to domājat?

Es sniedzu intervijas un esmu pasākumos, lai ļautu citiem saprast, ka esam normāli cilvēki, ka nav vajadzības baidīties. Ir daudz brīvprātīgo, kuri uzņemšanas centros rīko pasākumus. Tā iespējams iepazīties.

Mums nevajag, lai mūs žēlo, jo tā ir mūsu bēda. Tas, kas mums vajadzīgs, ir neliels atbalsts un palīdzība, lai iejustos un izprastu šo sabiedrību.  

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti