Iespējams, tieši tādēļ arī daudzi iespējamie pacienti nenonāk līdz atklātai sarunai ar savu ģimenes ārstu, laikus neatklāj slimību un nesāk ārstēšanu.
HIV pacients Andrejs ir šķiries un viens pats audzina gadu veco mazuli. Tieši pateicoties gaidāmajam bērniņam, viņš arī uzzināja savu diagnozi.
“Gaidot mazuli, sievai bija jāveic analīzes. Un šajās analīzēs atklājās, ka viņai ir HIV. Tad arī man bija jāiet nodot analīzes. Un izrādījās, ka es arī esmu inficēts,” stāstīja Andrejs.
Viņš godīgi atzīst, ka pirmās dienas bija murgs.
“Kad uzzināju atbildi, ļoti satraucos. Kārtīgi piedzēros... Vairākas dienas, tādā krievu stilā. Bet pēc nedēļas jau biju ticis ar to galā,” viņš atcerējās.
Viņa dzīve neesot mainījusies. Agrāk sportojis trīs reizes nedēļā, tagad pat piecas. Ar sievu viņš izšķīries cita iemesla, ne slimības dēļ, un tagad bērniņu audzina viens.
“Visi domā, ka tikai sieviete var ar zīdainīti tikt galā. Tas ir mīts! Es lieliski tieku galā – gatavoju ēdienu, ceļos un baroju pa naktīm. Protams, man palīdz – gan bijusī sieva vairākas reizes nedēļā atbrauc, gan mana vai viņas mamma aizstāj mani, kad dodos uz darbu,” stāstīja Andrejs.
Abi ar sievu mēģinājuši saprast – kur inficējušies. Viņi nav narkomāni, abiem nav bijusi pārāk vētraina dzimumdzīve. Beigās nolēmuši – kāda jēga, ir tā, kā ir.
“Visi mani draugi, radinieki kolēģi zina, ka esmu inficēts ar HIV. Un man bija interesanti vērot viņu reakciju. Jo draugus jau iepazīst bēdās. Domāju, kāds noteikti atteiksies turpmāk ar mani tikties. Bet neviens cilvēks no manas dzīves nav pazudis, viss ir pa vecam,” stāstīja Amdrejs.
Tiesa, attālāki draugi gan sāpina ar savu nezināšanu un bailēm.
“Braucu pie drauga uz Maskavu, un bija plānots, ka nakšņošu pie viņa mājās. Bet viņš man zvana un saka: “Man pašam ar to nav nekādu problēmu, bet mans brālis no tevis baidās. Domā, ka tu viņu aplaidīsi. Es tev viesnīcu paņemšu, piedod, ka tā”. Otrs gadījums bija nesen, kad draugam piedzima dēliņš. Mums bija jābrauc raudzībās, un drauga sieva teica, ka varam nākt, bet lai neņemam mazulīti rokās. Tas gan noveda līdz asarām,” atzina Andrejs.
“Un trešā reize bija nesen, kad iepazinos ar meiteni. Pēc diviem randiņiem atzinos, ka esmu inficēts. Un viņa godīgi pateica, ka baidās. Un tādēļ arī pašķīrāmies,” viņš stāstīja.
Andrejs būtu gatavs arī rādīt savu seju, bet baidās par bērnu un to, kā ar laiku reaģēs viņa bērnudārza draugi vai klasesbiedri, kad uzzinās – abi vecāki ir HIV pozitīvi.
“Šobrīd vīrusa slodze man ir tik maza, ka es pat nevienu aplaist nevaru. Tāpēc arī piekritu šai intervijai, lai cilvēki saprastu – mēs esam tādi paši kā citi. Dzīvojam. Priecājamies. Smejamies. Nodarbojamies ar sportu,” sacīja Andrejs.
Ārsti atzīst, ka tieši šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ daudziem HIV nav atklāts. HIV pacienti dzīvo pārāk normālu dzīvi, ja tā vispār var teikt.
“Šai slimībai nav sejas, ja tā drīkst teikt. Nekas taču nemainās. Cilvēkam ir bērni, viņš brauc ar labu auto, nu kāpēc lai viņam būtu HIV.. Tie ir stereotipi,” norādīja HIV/AIDS ambulatorās nodaļas vadītāja Inga Januškēviča.
Tieši šī iemesla dēļ aicina arī ģimenes ārstus aktīvāk nozīmēt pacientam šīs analīzes. Pagaidām Latvijā HIV atklāj ļoti novēloti, lai gan terapija un ārstēšana pieejama tieši tāda pati, kā citviet un medikamentus kompensē valsts.
