Maijs, kad ziedu tērpus viens aiz otra uzvelk ķirši, ābeles un aprikozes ir izcilā selekcionāra Pētera Upīša mēnesis. Neiztrūkstoši viņa dzimšanas dienā plaukst arī ceriņi, kuros ierakstīts teju viss viņa dzīvesstāsts.
"Ir apmēram divdesmit ceriņu šķirnes, kurās ir gan veltījums viņa mātei, gan mīļotajām sievietēm, gan māksliniekiem slaveniem, gan dzimtajai pusei. Tur ir tādi skaisti nosaukumi kā "esības prieks" un "Dobeles sapņotājs", kas man liekas arī daudz ko pasaka par cilvēku," saka Dārzkopības institūta direktore Inese Ēbele.
Pēteris Upītis ne vien kolekcionēja un selekcionēja stādus, bet arī tos fotografēja. Lai atvestu uz Dobeli tolaik vēl nezināmas sēklas, viņš daudz ceļoja un sadarbojās ar savas jomas profesionāļiem arī ārzemēs.
Viņš bija 21. gadsimta cilvēks, kurš dzīvoja 20. gadsimtā. Tāds viņš palicis laikabiedru atmiņās, kas tagad apkopotas grāmatā.
"Pārsteidza kā tajos laikos dzīvojis tik ļoti mūsdienīgs cilvēks. Tagad ir sociālie tīkli, bet tajā laikā ar 200 dažādām valstīm sarakstīties gandrīz visā pasaule," stāsta Ēbele.
Izcilā dārzkopja un selekcionāra sirds piederēja viņa dārzam, kurā viņš loloja katru sēkliņu, bet daiļliteratūru un cilvēkus, pirms tiem atvēlēt savu laiku, ko viņš vienmēr rakstīja ar lielo burtu, vētīja stingri.
"Atceros vēl, vēlāk piecdesmitajos gados Pēteri Upīti kā liela auguma nopietnu vīru, kas bija savu domu pārņemts un par mums ar brāli nelikās ne zinis," atminās Pētera Upīša brāļadēls Ivars Upītis.
Un tikai raugoties uz Upīša paveikto ir iespējams apjaust, cik liels talants piemita šim dižajam vīram, kura vārdu cilvēku mutēs joprojām nes viņa iekoptais dārzs.
