"Lūk, šī te “elka” bija, krievu ražojums, krievu lokomotīve. Tas ir "VL-26". Lūk, "T-3", tas ir krievu ražojums, viņu sauca par “ruskaju čudu”," muzejā rāda 72 gadus vecais Eižens, kurš ieradies solīdi ģērbies, melnās biksēs un zābakos, galvā cepure ar nagu.
Staigājot gar vilcieniem, Eižens pamana, ka vienā no tiem notiek remontdarbi un vēlas tajā iekāpt. Tiekot iekšā, Eižens nodemonstrē, ka arī pēc 17 gadu pārtraukuma, būtu spējīgs vadīt vilcienu - tas jau līdz kapa malai, jo, kā nu ne, ja, vadot vilcienu, ir nobraukts vairāk nekā viens miljons kilometru.
Viņš visu savu dzīvi ir saistījis ar "Latvijas dzelzceļu" - 42 gadus strādājis par mašīnistu, vēl dažus gadus par vilciena mehāniķi, bet tagad darbojas bijušo dzelzceļa darbinieku arodbiedrībā.
Būdams tikai padsmitgadnieks, Eižens strādāja par galdnieku. Pamatskolu pabeidza Krāslavā, bet arodu ieguva turpat netālu.
"Un ikkurāt kaimiņš, viņš bija Daugavpils dzelzceļa tehnikumā, pasniedza fizkultūru. Viņš man saka: Nu, kaimiņ, negribi uz Daugavpili? Mamma arī saka, ka jāiet tālāk mācīties, ko es te šloderi dzīšu," atceras Eižens.
Tā pēc kaimiņa piedāvājuma mācīties, Eižens pabeidza Daugavpils tehnikumu. Sākumā strādājis vagonu parkā, pēc laika ieguva arī mašīnista palīga tiesības.
"Es vienu domu gribēju teikt, kas ir mašīnists? Uz mašīnistu strādā visi. Ja, piemēram, kaut kāda kļūme, viņš brauc, brauc, nepamana kaut ko un uzbrauc virsū, vai nokrīt priekšā viņam stabs, viņš apstājas. Viss, dzelzceļa transports stāv," profesiju iezīmē Eižens.
Jau pēc neilga laika Eižens no mašīnista palīga kļuva par elektrovilciena mašīnistu, kas ir krietni atbildīgāks un nozīmīgāks darbs. Īsti nav bijis laika paēst, tāpēc ēšana vienmēr notikusi vilciena kabīnē.
Eižens pat ir aprēķinājis, ka savā darba mūžā ir apēdis 5,5 kilometrus sviestmaižu un izdzēris piecas tonnas ar tēju.
Eižens Austriņš atzīst, ka darba apstākļi mašīnista amatā bijuši smagi. Visu laiku jāstrādā troksnī, garas 12 stundu darba dienas, locīšanās zem vilcieniem, lai veiktu pārbaudes un apkopes.
"Kas strādājis uz elektrovilciena, dīzeļvilciena vai uz lielajām tepēm, visiem viņiem ir arodslimības. Vakar atkal biju poliklīnikā un izrakstīja trīs zāles. Vienas, tad vēl otras un vēl trešās priekš urīna. Tās es katru dienu ņemu, kā saka, džentlmeņa zāles," par arodslimībām stāsta Eižens.
Par spīti tam Eižens uzskata, ka viņam ir paveicies. Visu mūžu bijis darbs, nekad nav to arī mainījis. Precējies, sieva arī strādājusi "Latvijas dzelzceļā", ir mazbērni. Lielu atbalstu sniedzot arī Dzelzeļa arodbiedrība, kas par saviem izbijušajiem darbiniekiem neaizmirst.
"1998.gada 29.aprīlī man bija pēdējais brauciens. Otrajā vai ceturtajā dienā aizgāju uz "Socbez", kur pensiju rēķina. Man sarēķināja 84 latus. Tas bija ļoti, ļoti maz. Pēc 10 dienām aizgāju uz Zasulauka depo strādāt par atslēdznieku," profesijas maiņu atceras Eižens.
Šobrīd gan pensija ir daudz lielāka un Eižens par to nesūdzas, jo varot gan iztikt, gan pa reizei apmeklēt kādu teātra izrādi.
Austriņu ģimenei Ogrē ir vasarnīca, kur viņi pavada savu brīvo laiku. Eiženam ir daudz plānu, kā tur visu varētu iekārtot, tikai spēka vairs neesot tik daudz. Mazdārziņam gan spēka vēl pietiekot. Tur augot gan dārzeņi, gan puķes, gan arī pāris ābelītes. Mazdārziņā izaudzētais tiekot gatavots arī ziemai.
"Sieva bietītes uztaisīja, pēc tam vēl gurķīšus. Aizgājām uz avotu, ar avotu ūdeni taisījām, sāli iekšā, visu tur salikām. Un tādi forši gurķīši sanāca, tādi kraukšķīgi," radio "pieci.lv" stāsta Eižens.
Sieva neesot vienīgā, kas gatavo, Eiženam arī esot sava īpašā ābolu džema recepte: "Es speciāli pats taisu, samizoju, sagriežu smalki, cukuru, kanēli, uz liesmas sajaucu un taisu tādu džemu - ar pankukām – cepuri nost! Un vēl kanēlis tādu smalkumu dod, brīnišķīgi, nu, brīnišķīgi."
