„Es braucu [uz nometni] ar dalītām jūtām. Es nezināju, ko es tur priekšā satikšu. Galu galā jau visu laiku raudāt negribu. Katrs jau faktu par saslimšanu uzņem savādāk. Bet es aizbraucu. Mums bija iepazīšanās, pēc kuras man šķita, ka tās dāmas esmu pazinusi ļoti ilgstoši. Protams, bija meitenes, kuras bija svaigi uzzinājušas [par slimību]. Viņas bija bēdīgākas, jo viņām bija jāpieņem viss. Bet tur bija tādas, kuras jau divas, trīs, pat 20 gadus [cīnās ar slimību] un ir pielāgojušās, un visu uztver savādāk,” atminas medicīnas māsa Ilze. Viņa pati ikdienā strādā ar onkoloģijas pacientiem. Savā ārstēšanas laikā viņa apkopa arī citus pacientus.
Ziedošana
Ziedot var jau tagad! Vairāk te.
Mēs sevi neredzam kā sievietes. Deju terapeite no mums vilka ārā to sievišķību. Galvenais, ka tur neviens nestāvēja un neskatījās – paskaties, kā tā tur izskatās! Jo tizlāk, jo labāk!
Kādas kustības! To sāpi izsāpēt. Pateikt ar deju, ka tu esi sieviete, tu esi sievišķīga, tu esi vajadzīga (..),” dejas nozīmi izceļ Ilze.
„Starp citu, es tieši pēc nometnes sapratu, ka es neesmu tikai māte un medmāsa, bet es esmu arī es, un es esmu sieviete.
Līdz tam kopš saslimšanas pagāja pusotrs gads. Es sevi jau biju norakusi. Mans ķermenis ir savādāks – viņam trūkst kaut kā. (..) Daudzie padomi… Es esmu sieviete un viss, ar savu odziņu. (..) Es vispār neklausos, ja kādam kaut kas nepatīk. Ja nepatīk, tad „forši”! Ej, prom! Es sevi tev neuzbāžu!” norāda Ilze.
„Tajā brīdī tu arī saproti, ja esi viens, tad tam nav attaisnojuma (..),” viņa uzsver. „Tas ir jāstāsta, ar to ir jādalās. Es visiem esmu stāstījusi [tiem, kam jāstāsta]. Es nestāstu saviem pacientiem. Redzēja mani ar matiem un tagad ar košu lakatu. (..) Kad mati atauga, tad visi jau bija pieraduši pie mana košā stila,” viņa iesmejas.