Daugavpils šaha kluba treneris: Izdzīvojam, kā varam, atbalsta audzēkņu vecāki

Mainās Daugavpils tēls, mainās dzīvesveids, mainās paaudzes – taču paliek vēl tādas vietas, kuras atcerēsies gan vecākā paaudze, gan bērni. Viena no tādām vietām ir šaha klubs, tam ir jau vairāk nekā pusgadsimts.

Šaurā istabā uz šaha dēļa mūžīgā cīņā satikušās divas ne pārāk lielas, bet senas armijas. Melno pusē spēlē pavisam jauns puisēns. Viņa sāncensis ir vīrs gados, kura sirmā bārda piestāv baltajam karapulkam.

Spēle turpinās šaha kluba ēkā, kuru uzcēla 1959.gadā dzelzceļnieku parkā. Šaha klubs sāka darbu 1960.gadā, bet jau 1961.gadā te sarīkoja vairākus PSRS VII čempionāta dambretē vīriešiem mačus. Bez neviena zaudējuma par čempionu toreiz kļuva Andris Andreiko – rīdzinieks.

Vieta ir laba – iepretī ir puķu dobe un divi soliņi, kurus no nepiederošām acīm slēpj koki. Braucamā daļa ir tālu – ja bērns izskries uz ielas, tad zem mašīnas nepakļūs. Sliktākajā gadījumā tikai dobi sabojās vai ceļus sasitīs. Salīdzinājumā ar citiem objektiem parkā ēka atrodas savrupi, it kā tai gribētos pabūt vienai.

Kopš uzcelšanas laikiem kluba ārējais izskats nemaz nav mainījies – tie paši divi stāvi, tā pati ovālā zāle. Nav vairs tikai divu kolonnu, kas greznoja ieeju. Vēlāk netālu uzbūvēja autoostu, ledus arēnu un dzimtsarakstu reģistrācijas nodaļu, taču šādu jaunu un daudzu cilvēku apmeklētu vietu parādīšanās netraucē cienījamajam klubam turpināt mierīgi un cieņpilni kalpot šaham.

Pilsētā savulaik spēlējuši tādi meistari kā Mihails Tāls, Vasilijs Smislovs, Anatolijs Karpovs, Garijs Kasparovs un daudzi citi.

Tagad abus pašvaldībai piederošās ēkas stāvus īrē biedrība “Daugavpils šaha-dambretes klubs”.

Tikko pretinieki nokāva viens otra dāmu. Biedrības priekšsēdētājs, bet pirmām kārtām treneris Staņislavs Aleksandrovičs Krivihs ņem rokā figūru un jautā audzēknim, cik punktu vērta tā ir. Tūlīt pat seko atbilde – desmit arbūzu. Tā ir “garšīgāk” atcerēties – zēns tikai nesen sācis nodarboties ar šahu.

Lai nespēlētu ar pilnu jaudu, Krivihs sāk stāstīt stāstu, kas turpinās nu jau 127 gadus. Tas sākas brīdī, kad 1890.gadā Vitebskas gubernatoram nolika uz galda papīru ar lūgumu apstiprināt Dinaburgas šaha cienītāju pulciņa statūtus. Dokumentus jau bija apstiprinājis policijmeistars, taču gubernators atteica – “piekasījās” uzvārdiem, kas galvenokārt bija vāciski.

“Viņi iecēla par pulciņa priekšsēdētāju atvaļināto ģenerālmajoru Vasiliju Grigorjeviču Subotinu (tolaik viņš bija Dinaburgas pilsētas galva). Taču gubernators saprata, ka viņš ir paņemts reklāmas dēļ. Bet visu komandēs šie bergi-borgi,” — paskaidro Staņislavs Aleksandrovičs.

Taču ar to lieta vēl nebeidzās. Papīri aizgāja līdz Pēterburgai, un 1891.gadā statūti tomēr tika apstiprināti.

“Šahs un mats,” zēns smaida. Baltais karalis ir sakauts, taču stāsts vēl ir tālu no beigām.

Kriviham ir ko stāstīt. Šogad viņam bija jubileja – apritēja septiņdesmit gadu. Tieši viņa entuziasms un mīlestība pret šahu palīdzēja klubam ne tikai nenodot savu sākotnējo sūtību, bet arī tikt pie sava muzeja otrajā stāvā.

Lai tur nokļūtu, jāatslēdz restotas metāla durvis un jāuzkāpj augšup pa trepēm. Tur glabājas dažādi eksponāti. Tās ir kā aizslēgtās durvis, aiz kurām ir jau sāktā stāsta turpinājums un daudzi citi stāsti. Bet Kriviha vārdi ir “atslēgas” šīm “durvīm”.

“Mani draugi no Baltkrievijas atrada lietu — par to, kā radās šis pulciņš. Mēs nokopējām un atsevišķi pārdrukājām tekstu. Daudz kas jau ir izbalējis, grūti izlasīt. Visādas rezolūcijas, Dinaburgas policijmeistara ziņojums, kurā viņš rakstījis: “Man nav iebildumu.” Staņislavs Aleksandrovičs ieiet muzeja pirmajā istabā (pavisam istabu ir trīs) un norāda uz stendu. “Ir pat zīmoga attēls. Viņiem ir attēlots laidnis, bet man – zirgs.”

Aiz stikla var izlasīt Dinaburgas pulciņa statūtu tekstu. Pulciņš tolaik atradās Andreja Pumpura skvērā. Kluba telpās bija atļauts spēlēt šahu, dambreti un biljardu. Sievietēm, bērniem, studentiem, kursantiem un zaldātiem ieeja bija aizliegta. Nedrīkstēja runāt poliski.

“Jo pirms tam notika liela poļu sacelšanās,” paskaidroja Krivihs. “Cara valdība bija nobijusies un pastiprināja policijas uzraudzību. Tāpēc arī to pierakstīja, lai neviens nepiesietos.”

Citā istabas galā atrodas XX gadsimta 30.-40.gadu priekšmeti – šaha komplekti, grāmatas un spēles mācību grāmatas, laikrakstu publikāciju kopijas. Tolaik iznāca divi vēstneši, kuros līdzās ziņām tika drukāti šaha pozīciju attēli un komentāri par tiem. Te ir arī 1908.gadā izdota grāmata, kas pārdzīvojusi karus un revolūcijas. Tā tikusi saglabāta un nodota Staņislava Aleksandroviča gādībā.

“Kā radās muzejs – par to esmu daudz domājis,” stāsta Krivihs. “Agrāk šeit, otrajā stāvā, atradās Sporta pārvalde, bet mēs pirmajā stāvā nodarbojāmies ar šahu. 2010.gadā mums bija jāizdara izvēle – vai nu nodot viņiem visu ēku, bet mūsu klubu pārcelt uz citu vietu, vai arī mēs izmantojam abus stāvus. Ko citu mums bija darīt, paņēmām.”

Bet pēc tam pilsētā notika konkurss – kurš izdomās visinteresantāko projektu. Kāds piedāvāja velosipēdu celiņus, kāds cits – volejbola laukumus, bet šaha klubs – muzeju. Un uzvarējām. Palīdzēja vecākie audzēkņi. Viņi internetā visiem saviem paziņām lūdza balsot par šaha muzeju.

Divās citās istabās izvietotas fotogrāfijas par kluba dzīvi. Pirmajā stendā ir izvietotas melnbaltās fotogrāfijas, kas tapušas no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz šā gadsimta sākumam. Visu šo fotogrāfiju autors ir Viktors Balulis, kurš 1959.gadā simultānspēles seansā kļuva par vienu no nedaudzajiem, kurš spēja uzvarēt pazīstamo vecmeistaru Mihailu Tālu. Otrajā stendā ir atainoti XXI gadsimta notikumi.

Līdzās fotogrāfijām daudz vietas atvēlēts kausiem un daudzām balvām. Dažas no tiem muzejam uzdāvinājuši Rīgas vecmeistari, bet daudzas ir kluba audzēkņu nopelns. Tās visvairāk interesē bērnus.

Uzmanību piesaista neparastas formas kauss.

“2002.gadā bija mačs uz 100 šaha galdiņiem starp Latvijas un Igaunijas izlasi,” ar prieku paskaidro Krivihs. “Un, lūk, mūsējiem  uzdāvināja šo piemiņas kausu.”

"Mēs tajā spēlē toreiz uzvarējām. Un kāds no mūsu asprāšiem sacīja:  “Paskatieties, mēs esam vinnējuši igauņu smadzenes. Iznāk, ka igauņu smadzenes tagad glabājas pie mums muzejā.” 

Koridorā, kas savieno visas trīs muzeja istabas, pie sienām ir Latvijas čempionu šahā portreti. Un par katru no šiem šahistiem Staņislavam Aleksandrovičam ir ko pastāstīt.

Vispirms ir šahisti, kuru vairs nav starp mums – Milda Lauberte, Jānis Klovāns, Hermanis Matisons, Vladimirs Petrovs, Alvis Vītoliņš. Pēc tam – tie, kuri vēl ir mūsu vidū – Anda Šafranska, pašreizējā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, Edvīns Ķeņģis, Zigurds Lanka, Daniels Fridmans, Igors Rausis. Daudzi no viņiem tagad dzīvo un strādā ārzemēs. Nopelniem bagātajiem lielmeistariem un meistariem seko ne mazāk titulētie Kriviha audzēkņi – Laura Orliņa, Deniss Dunaveckis, Oskars Marcinkevičs, Daņiils Horobijs un daudzi citi. Visi ir Latvijas čempioni un daudzu sacensību balvu ieguvēji.

Taču maz no viņiem palikuši Daugavpilī. Vieni aizbraukuši mācīties uz Rīgu un vairs neatgriezīsies, citus vecāki aizveduši līdzi uz ārzemēm.

“Māci viņus, aizved līdz pirmajai sporta klasei, bet viņi izaug un dažādu iemeslu dēļ…” bēdājas Staņislavs Aleksandrovičs.

Tomēr daži nepārtrauc mācīties – sazināšanās turpinās skaipā.

Pāvels sāka trenēties Daugavpils klubā 2001.gadā, 12 gadu vecumā. Tagad dzīvo un strādā Anglijā. Krivihu viņš joprojām atceras ar cieņu:

“Es teiktu, ka viņš ir ģeniāls skolotājs. Ne tikai šaha ziņa, bet arī kā pedagogs. Prot atrast pieeju bērnam, viņu ir patīkami klausīties. Mani klubā izaudzināja ne tikai par spēlētāju, bet arī par treneri. Es sāku pats mācīt citus.”

Līdz savai aizbraukšanai Pāvels palīdzēja Staņislavam Aleksandrovičam mācīt bērnus. Uzsver, ka viens no svarīgākajiem elementiem kluba nodarbībās ir savstarpējā palīdzība. Audzēkņi palīdz viens otram un cilvēciski kļūst tuvāki.

Savos darba gados sporta meistara kandidāts Krivihs ir mācījis šahu milzumdaudz bērniem. Pats sāka ar šo spēli aizrauties no agrīna vecuma. Dienēja armijā, ieguva augstāko tehnisko izglītību, strādāja rūpnīcā. Visu šo laiku viņš nepārtrauca nodarboties ar šahu, taču tikai 2001.gadā Staņislavs Aleksandrovičs varēja sevi pilnībā veltīt trenera darbam. Mācīja šahu skolās. Kad 2004.gadā atlaida šaha kluba direktoru, Sporta pārvaldes vadītājs izsauca pie sevis Krivihu un piedāvāja ieņemt atbrīvojušos amatu.

“Es saku, ka padomāšu, bet saņemu atbildi – nav laika domāt! Un, ja nepiekritīšu šim amatam, tad tajā ieliks nevis šahistu, bet kādu nejēgu. Kurš neko neprot, bet vienkārši saņems algu,” atceras Staņislavs Aleksandrovičs. “Jo, lai sarīkotu turnīru, ir jāzina ne tikai, kā to organizēt, bet arī tiesnešu programma. Nākamajā dienā piekritu strādāt šajā amatā. Tā arī līdz šim esmu šeit.” 

Darba bija daudz. Ne tikai viss šaha inventārs aprakstīts ar necenzētiem vārdiem, bet tas turklāt bija norakstīts.

KONTEKSTS

Nevar teikt, ka Daugavpils dome klubam nekā nepalīdz. Taču šī palīdzība ir diezgan simboliska:

  • 2010.gadā – 819 lati
  • 2012.gadā – 1762 lati
  • 2013.gadā - 564,39 lati
  • 2014.gadā - 5691 eiro
  • 2015.gadā – 1750 eiro
  • 2016.gadā – 2200 еiro
  • 2017.gadā – 1725 еiro

“Alga bija, bet maza. Es tad jau sāku saņemt pensiju. Plus biedra nauda, un nevajadzēja maksāt par komunālajiem pakalpojumiem,” Krivihs rāda profesionālo šaha elektronisko pulksteni. “Bet, ja rīko turnīru, kurā piedalās 60 cilvēku, tad tādus vajag 30 gabalus. Mēs tos pirkām Rīgā uz nomaksu.” Visus uzreiz nomainīt bija neiespējami, bija jāņem pa daļām – pa desmit, pa pieciem komplektiem. Oficiāli reģistrējām biedrību. Šaha klubs lēni, bet attīstījās.” 

2010.gadā Staņislavu Aleksandroviču atlaida (tolaik viņš bija Sporta pārvaldes darbinieks). Iemesls – viņam nebija augstākās pedagoģiskās izglītības sporta jomā.

Krivihs zaudēja algu, bet klubs – divas apkopējas un divus datorus.  Vienīgi rēķinu kļuva vairāk. Par komunālajiem pakalpojumiem (apmēram pieci tūkstoši eiro mēnesī) tagad jāmaksā pašiem. Tiesa, par telpu īri maksāt nevajag.

Bija jāpaaugstina biedra nauda un maksa par mācībām. Klubs nopirka savu stacionāro datoru un klēpjdatoru.

“Vai šaha klubs būs vai nē – bez datora te nav ko darīt! Pat vieglatlēti izmanto datorus un skatās dažādas diagrammas,” paskaidro Staņislavs Aleksandrovičs. “Bet man šajā datorā ir šaha programma. Tur ir seši miljoni partiju. Tas taču ir milzīgs daudzums. Ieslēdz – un jebkuru partiju atradīsi.”

Finanšu grūtību risināšana biedrībai vedas sarežģīti. Aizgājuši divi trenera palīgi. Daudzi izteikuši neapmierinātību par cenu palielināšanu. Kāds atstājis klubu.

 “Tas, ka tas kaut kas ir, domē nevienu neinteresē,” saka Krivihs. “Es to jautājumu esmu izvirzījis, tātad es esmu ienaidnieks. Bet man nāk rēķini. Un nebūt ne spēļu. Oficiāli rēķini. Katru mēnesi.”

Jā rīko sacensības – tas ir milzu organizatoriskais darbs. Ja 50 – 60 cilvēkiem, tad tiek galā pašu spēkiem. Lielākām sacensībām kaut kas jāatved no Rīgas. Atbraukušo izmitināšana, tiesnešu darba samaksa, kausi, veidlapas… Līdztekus savu turnīru organizēšanai jāved audzēkņi uz čempionātiem. Turklāt, lai attīstītu meistarību, jābrauc arī uz sacensībām ārzemēs. Neparedzētus izdevumus arī neviens nav atcēlis.

Šaha klubs strādā katru dienu, izņemot trešdienas. Turklāt gadās, ka mēnesī pat 50 eiro neizdodas savākt. Pašvaldība piešķir vidēji 2000 eiro gadā, bet tas nesedz pat pusi izdevumu.

“Par apkuri vasarā es nemaksāju,” spriež Krivihs. Krāju naudu. Reizēm tiesnešiem jāsamaksā, reizēm vēl par kaut ko. Kā vien māku, tā atlieku – tas man komunālajiem izdevumiem. Bet pēc tam nāk rēķini par apkuri. Par oktobri – 500 eiro, pēc tam 700 eiro. Decembrī un janvārī aizgāja līdz 900 eiro. Traks var palikt! Izdzīvojam, zobus sakoduši. Šahu mīlu, bērnus mīlu. Bet kas te būs pēc manis, pats nezinu. Esmu pavēlējis sev dzīvot.”

Staņislavs Aleksandrovičs aizslēdz muzeju. Kāpņu laukumiņā ir visu pasaules čempionu šahā portreti. Virs tiem Starptautiskās šaha federācijas devīze “Gens una sumus” – “Mēs visi esam viena ģimene.”

“Mēs ar vienu mammu braucām uz Rīgu,” pēkšņi atceras vecais treneris. “Aizstāvējām, ka mēs esam sabiedrībai noderīga organizācija. Un tur viens no jautājumiem bija – kas ir mūsu sponsori. Bet mūsu sponsori ir vecāki. Ja viņu nebūtu, tad arī kluba nebūtu.”

Rakstu krievu valodā lasiet rus.lsm.lv!

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti