Normunds Laizāns uz interviju ierodas priecīgs un ieintriģēts par lielo arhīva materiālu skaitu un ar vēlmi redzēt fragmentus, pirmkārt, jau no aktiera karjeras pašiem pirmsākumiem – diplomdarba izrādēm. Arī skatītāji redzēs, kā jaunais Laizāns, kaut gados mazliet vecāks nekā pārējie kursa biedri A. Reinfelds, J. Rudzītis, V. Liepiņš u.c., spēlē vecāku vīru A. Čehova lugā “Trīs māsas ” (1991).
LTV arhīvs glabā arī otru N. Laizāna aktieru kursa diplomdarba izrādi - M. Zīverta “Karātavu komēdiju” režisora Ģ. Nagaiņa režijā (1990). Gan par minētajām izrādēm, gan fragmentiem no citiem iestudējumiem un koncertiem aktierim ir bagātīgi aizkadra stāsti. Nu, piemēram, kā rīkoties aktierim, ja dramatiskā izrādes brīdī (izrāde “Dziedoņi ērkšķu krūmā”) skatītāju zālē ielido viena no aktiera kurpēm? Visa zāle smejas, izrādes līdzsvars ir izjaukts, režisors nav apmierināts…
Ārpus teātra aktieris pazīstams arī kā daudzu pasākumu vadītājs un Nacionālā teātra aktieru grupas "Greizais ratiņš" dalībnieks.
Normunds Laizāns: "Pamatā jau tas darbs ir teātrī, tā dziedāšana - tāds papildu rūpals, vēl viena iespēja izpausties. Atceros, ka pirms gada Madonas bibliotēkā bija tāda sanākšana ar novada lasītājām un teātra skatītājām, un bija atbraukusi arī mana dziedāšanas skolotāja Vizbulīte no Jumurdas skolas. Tad es teicu - Vizbulīt, es kā tagad atceros, ka tu mani izmeti no kora 1.klasē, jo rūcu kā lācis. Un redz, man bij tāds mērķis, ka es dziedāšu."
Normunds Laizāns: "Es vairāk sliecos pie tiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas uzskata, ka divi gadi Padomju armijā nebija velti zemē nomesti. Pirmo reizi es 1982.gadā lidoju ar lidmašīnu, ko es pirms tam nebiju darījis. Pirmo reizi es ieraudzīju kalnus Almatā (Kazahstāna). (..) Tie, kas mēs filmējāmies Graubas filmā "Rīgas sargi", pavadījām trīs mēnešus Ādažos bataljona daļā. Protams, ja tu neesi reāli, praktiski sapratis, kas ir armija, tad no teorijas vien labi nenospēlēsi karavīra lomu. Tas jau tā kā stāsts par vienu mūsu režisoru, kurš kolēģei, kurai jādzemdē bērns un kurai dzīvē jau ir divi bērni, skrien uz skatuves klāt un saka, ".. tā neviena nedzemdē, es tev parādīšu, kā tas jādara..."
Normunds Laizāns: "Es biju jauns gurķis teātrī, kad Lāsma Kugrēna jau bija prīma. Un es atceros mēģinājumā izrādei Makkalova “Dziedoņi ērkšķu krūmā” mīlas ainās, es mulsu un ņēmos. Bet tā ir izrāde, tas ir darbs un tur nav nekā personiska. Vai starp tiem kolēģiem uz skatuves valda brīvība vai ne, to baigi jūt. Izrāde bija gara - kādās četras stundas. Es atceros - reiz uz skatuves epizodē, kur jāpaņem savas mokasīna tipa kurpes ar muguru pret skatītāju, es liecos un ņemu, un man viens apavs iekrīt skatītājos. Tā vietā, lai publika dzīvotu līdzi Megijas tēlam un domātu, cik tas Lūkass ir briesmīgs, tā vietā šie smejas par šo situāciju, kad kurpe ir kaut kur skatītājos. Starpbrīdi man garderobistes teica, ka tā kundzīte, kas to kurpi bij noķērusi, bij teikusi: "..mākslinieks jau nu pats varēja atnākt tai pakaļ..". Ir bijis izrādē "Indulis un Ārija", ka nazis ielec skatītāju rindā, par laimi tukšā vietā. Pēc tam mēs secinājām, ka tam nazim no biežās mētāšanas skatuves grīdā bija tas gals mazliet atliecies un tas nevis iedūrās, bet atlēca."
Normunds Laizāns: "Režisors Elmārs Seņkovs bieži piemin izrādi "Zvejnieka dēls" E.Freiberga režijā 1998.gadā, kurā es atveidoju Oskara tēlu. Viņš tajā laikā pirmo reizi esot teātrī bijis, un tā izrāde iegūlusi atmiņā; iespējams, ka tā pamudinājusi nodarboties ar teātri. Iespējams, ka viņš bija no tiem skolniekiem, kurus dzina skatīties obligāto literatūru. Izrāde bija ļoti laba, bet spēlēt to bija ļoti grūti, jo vidusskolnieki ir "fantastiska publika". Ir bijis pilnīgs vāks - man ir bijis Indru Rogu, kas atveidoja Anitu, vienkārši jātur, lai viņa nepagrieztos un kaut ko nepateiktu zālei. Vienā izrādē bija tā, ka mēs tur tā uz tās laipas - mums tāda mīlas aina, - kad starp pudeļu šķindām atskan no balkona teksts: "Ko tu tur d...sies, tak bučo viņu nost, johaidī!"."
