Agrāk pie profesores Daces Baltiņas bija jāmēro krietni tālāks ceļš uz Rīgas Austrumu slimnīcu, uz Latvijas Onkoloģijas centru. No šā gada vidus profesore strādā Starptautiskajā Viroterapijas centrā Teātra ielā Vecrīgā. Augšup ved šaurs lifts, kura sienas rotātas koka elementiem un durvīs var spoguļoties.
Baltiņa šogad ziņās nokļuva saistībā ar darba maiņu un jautājumu – vai ir ētiski vienlaikus strādāt privātā uzņēmumā, kas virza konkrētu medikamentu, un piedalīties veselības politikas veidošanā kā valsts galvenajai onkoloģei.
„Ziniet, es esmu pietiekami veca, lai šādas izjūtas vairs neradītu šoka stāvokli. Cilvēkiem ir tiesības uz savu viedokli, daži domā tā, daži domā citādi. Ja ministrija uzskatīs, ka es neko nepalīdzu, tad lai meklē citu,” iepriekš sacīja Baltiņa.
„Labākais un cilvēciskākais ārsts, kādu līdz šim esmu satikusi,” tā par onkoloģi Baltiņu saka biedrības „Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe.
Arī veselības ministre Anda Čakša Baltiņu slavē un sauc par „ārkārtīgi loģisku”.
Piesardzīgāks gan ir Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājs Romualds Ražuks (“Vienotība”). Komisijā, uzzinājuši par Baltiņas pāriešanu uz Viroterapijas centru, uz apakškomisijas sēdēm viņu nesteidz aicināt.
Jautāta, vai arī pati dzirdējusi replikas, piemēram, no kolēģiem, Dace Baltiņa pasmaida.
„Cik es esmu redzējusi sabiedriskajos medijos kādus atsevišķus izteikumus, bet man personīgi neviens neko nav teicis; ko saka aiz muguras - mēs neviens neko nezinām,” nosaka Baltiņa,
Pirmais redzamais Baltiņas un viroterapijas saskares punkts bija pērn. Viņas kā tobrīd Rīgas Austrumu slimnīcas onkoloģijas galvenās speciālistes vadībā speciālisti izstrādāja klīniskās vadlīnijas, kā ārstēt melanomas pacientus. Tās pasūtīja un apmaksāja Nacionālais veselības dienests. Jāpiezīmē, ka melanoma iepriekš nebija profesores padziļinātas interešu sfēras lokā, bet gan krūts veselības problēmas. Melanomas ārstēšanas vadlīnijās bija pieminēts viroterapijas zāļu nosaukums. Tās ir Latvijā radītas, reģistrētas, melanomas pacientiem valsts kompensētas zāles, ko arī virza Viroterapijas centrs.
Baltiņa saka – pāriešanai jaunajā amatā šajā centrā nav nekādas saistības ar šīm pirms tam izstrādātajām vadlīnijām, šis amats bijis jauns izaicinājums. Centra preses relīzē norādīts, ka profesore Baltiņa sekos viroterapijas lietošanas vadlīniju ievērošanai un pacientu uzskaitei. Kompetencē arī izglītojošs darbs, sekmējot viroterapijas atpazīstamību un iekļaušanu ļaundabīgo audzēju terapijas metožu kopā. Baltiņa arī pieņem pacientus viroterapijas ekselences centrā Jūrmalā.
“Nāk pārsvarā pacienti, kuri nav saņēmuši atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem. “Dakter, kā jūs domājat, kas man tagad būtu jādara”,” saka Baltiņa.
Viņa piebilst – problēma ir, ka ārsti ar pacientiem nerunā, un tas nav tikai Latvijas fenomens.
“Tas ir uzpūsts mīts, ka mēs te ķeram pacientus teju vai aiz rokas un visiem uzspiežam savas zāles. Absolūti tā nav. Arī tad, kad pacients atnāk pie mums, mēs ļoti kritiski vērtējam, un es arī godīgi pasaku, vai tur kaut kas sagaidāms vai nebūs sagaidāms,” stāsta āsrte.
Baltiņa arī atklāj, ka Starptautiskais Viroterapijas centrs saskāries ar klaji nedraudzīgu attieksmi no viņas bijušās darbavietas Latvijas Onkoloģijas centra. Literatūrā rakstīts, ka onkolītisko viroterapiju var kombinēt ar ķīmijterapiju un staru terapiju, lai būtu lielāka efektivitāte, taču onkoloģijas centrā vien atbildējuši – Eiropas un Amerikas vadlīnijās šī preparāta nav, tāpēc nelietosim.
„Šī negatīvā attieksme nav tikai izraksta vai neizraksta zāles, ārsts ir brīvs savās tiesībās izrakstīt. Bet šī attieksme jau robežojas ar tādu klaju nepieklājību. Jo mūsu kolēģi pārstāvji aiziet uz turieni, un tur negrib runāt, - tas ir tāds bērnudārza līmenis,” saka Baltiņa.
Profesores darbs Viroterapijas centrā esot absolūti nesaistīts ar Veselības ministrijas galvenās onkololoģes darbu – ministrijā viņa strādā pie stratēģiskās plānošanas. Lielā mērā bijusi krustmāte nozīmīgiem grozījumiem - gan attiecībā uz zaļajiem koridoriem – savlaicīgu vēža diagnostiku, gan arī grozījumiem, kas notiek pēc tam, kad pacients nonāk specializētā iestādē. Nākamā programma skars pacientu dinamisko novērošanu.
Baltiņa uzskata – kritiku par darbu arī Viroterapijas centrā viņa saņem, jo kāds nevēlas, lai viņa būtu ministrijas galvenā onkoloģe.
“Un galu galā, ja mēs tagad ņemsim un sāksim ķidāt katru galveno speciālistu, tad ne jau visi strādā valsts iestādēs. Tā ir - es pieļauju, - tā ir kāda ieinteresēta puse, kam liktos – ja Baltiņas tur nebūtu, tad būtu vieglāk to ceļu nogludināt,” saka Baltiņa.
Profesore Dace Baltiņa arī uzsver - kā valsts galvenā onkoloģe viņa nav ne ierēdne, ne valsts amatpersona, un par šo brīvprātīgo darbu ministrija algu nemaksā.
Turklāt nolikumā nekur nav teikts, kur drīkst vai nedrīkst strādāt. Profesore ir izbrīnīta par jautājumu, kas skar ētikas dilemmas - kā, strādājot abos darbos, ikdienā atšķir, kas ir ētisks un kas neētisks.
“Es domāju, tas ir ļoti neētisks jautājums. Tas spiež justies vainīgai, ka no valsts sektora esmu pārgājusi uz privāto,” saka Baltiņa.
