Pēc nelaimes gadījuma 2008.gadā Arturs nokļuva ratiņkrēslā, tomēr ar paša spēkiem un trenera atbalstu viņam izdevās atgūt interesi par dzīvi un šobrīd viņš ir viens no četriem Latvijas parabobslejistiem.
„Mēs sākām nodarboties no 2012.gada, un tad lēnā garā mēs to sportu attīstījām. Mēs sākām ar vienu – viens bobs mums bija uz visiem no Šveices, un tad lēnā garā. Lai nebūtu tā, ka mēs te latvieši varam Siguldā trenēties katru dienu, bet lietuvietis Lietuvā jau nevarēs trenēties, jo viņiem trases nav, tad mēs trenējamies pa vasaru fizisko, un ziemā ir nometnes, tad tur visas valstis nedēļas laikā trenējas, un pa sestdienām svētdienām notiek sacensības,” stāstīja Arturs.
Savu pirmo braucienu Arturs atceras kā šodien, turklāt arī katra jauna trase vienmēr ir kā jauns piedzīvojums.
„Pats pirmais brauciens bija ļoti bailīgs, nezināju ko darīt īsti, bet mums nebija tik traki, mums bija lēna trase, un viss notika lēni, lai varētu mācīties, kā pareizi stūrēt, kas jādara virāžā,” atcerējās Arturs.
Pēc boba vadīšanas iemaņu apgūšanas sekojušas arī pirmās starptautiskas sacensības.
„Pirmais starts bija Austrijā, Īglsā, tas sākums, kad tu mauc un uzreiz tāds kritums lejā un tad viss iekšās tev tā... tajos pirmajos pāris braucienos, pēc tam jau pieradu,” stāstīja Arturs.
Šis gads Arturam aizsācies darbīgi – sākumā sacensības Lillehammerē, pēc tam Eiropas čempionāts Oberhofā, kur izcīnīta pirmā vieta, visbeidzot arī Santamorica un pasaules čempionāts.
„Visos četros braucienos es uzrādīju labākos braucienus un vinnēju. Tas tāds panākums baigais, es nebiju gaidījis, ka tik labi startēšu, tā nevar pateikt vārdos, kādas sajūtas ir, kad tu uzvari, kaut ko tādu izdari,” atzina Arturs.
Arturs pilnīgi izstaro apņēmību, un šeit liels paldies jāsaka tieši Artura treneriem, kas viņu uzrunāja un piedāvāja uzsākt nodarboties ar sportu.
„Es esmu ļoti priecīga, ka Arturs ir paklausījis un kļuvis par parabobslejistu, tas ir milzīgs panākums, jāņem vērā, ka Artura invaliditāte ir viena no smagākajām, kāda vispār parasportā ir, viņš bez visām tām savām spējām spēj kļūt par pasaules čempionu tik sarežģītā sporta veidā kā parabobslejs, tas ir vienkārši izcili apsveicami un priecīgi,” sacīja trenere Vita Kotāne.
Šobrīd atšķirībā no tradicionālā bobsleja parabobsleja sacensībās piedalās tikai individuālie sportisti, un tas nozīmē, ka visa atbildība gulstas uz vienu cilvēku.
„Baigās atšķirības nav, vienīgais tas, ka tu esi pats pilots un arī bremzētājs, tu pats arī bremzē, tā ir vienīgā atšķirība,” skaidroja Arturs.
Arturs norāda, ka liela loma ir regulāriem treniņiem, jo sacensībās bez fiziskās sagatavotības neiztikt.
„Iekāpšana bobā - tas ir noteikumos, ka mums pašiem ir jātiek tur iekšā, ir jātrenējas, lai tu varētu kaut kā tikt iekšā, ja tu netrenēsies, tu neko nevarēsi izdarīt,” sacīja Artūrs.
Arturs ar nepacietību gaida arī nākamās sacensības – jo katrs izbraukums dod jaunu sparu nākamo mērķu piepildīšanai.
Bez valsts atbalsta
Neskatoties uz Artura lielajiem panākumiem un nākotnes mērķiem, praktiski viss ir sasniegts ar paša finansējumu un sponsoru atbalstu. Arturs nav saņēmis prēmiju un valsts atbalstu.
„Nu, tā ir, sākumā it kā forši, tev visi zvana, saka, ka tu malacis, bet tad, kad kaut kāds atbalsts vai tā, tad: piedodiet, mums te nesanāk. Tā nav forša sajūta,” atzina Arturs.
Neskatoties uz sasniegumiem un sporta veida straujo attīstību, valsts šogad nolēmusi Arturam prēmiju par iegūto vietu nepiešķirt. Artura trenere norāda, ka parabobslejs valstī netiek pienācīgi novērtēts.
„Mums latviešiem bobslejs jau ir tā kā nacionālais sporta veids, un, protams, tas nav tas lētākais prieks, bet tas ir visvīrišķīgākais un invalīdu sportā visnepieciešamākais, tiem vīriešiem, kas traumu smaguma dēļ nevar piedalīties tādos kustīgos sporta veidos kā ratiņbasketbols vai volejbols, bobslejs ir tas, kas atdod dzīvesprieku, ļauj dzīvot harmoniski un pilnvērtīgi,” stāstīja Kotāne.
Līdz šim valsts ir sniegusi vien 10% no parabobslejam nepieciešamā finansējuma, un naudas nepietiekot, pat lai pateiktu paldies pasaules čempionam.
Galvenais arguments ir, ka šis sporta veids vēl nav iekļauts parauolimpiskajās spēlēs, skaidroja Izglītības ministrijas pārstāvis Edgars Severs.
Diskusijas par šī sporta iekļaušanu vēl nav beigušās, provizoriski tas varētu būt ap 2022.gadu.
„Otrs arguments ir finanšu trūkums, jo, lai apbalvotu pilnīgi visus sportistus, kas mums ir izcili un labi un izcīnījuši sasniegumus šajā gadā, bija vajadzīgs finansējums vairāk nekā 1,66 miljoni eiro. Diemžēl finansējums, ko valdība var atļauties šajā brīdī sportistiem, ir nepilns pusmiljons,” skaidroja Severs.
Artura trenere norāda, ka arguments, ka parabobslejs pagaidām nav starp parlimpisko spēļu disciplīnām, esot absurds.
„Kā tad viņi to var iekļaut, ja mēs nesportosim, nepierādīsim pasaulei, ka tas ir nopietni. Tie cilvēki, kas lemj par finanšu piešķiršanu parlimpiskajam sportam un invalīdu sportam, vai vispār sportam, es uzskatu, ka viņi nav kompetenti,” sacīja trenere.
Valkas novada dome un bobsleja federācija ir nosūtījušas oficiālu vēstuli gan premjeram, gan izglītības un zinātnes ministram ar lūgumu pārskatīt lēmumu par prēmiju piešķiršanu, taču pagaidām ir rasts vien simbolisks kompromiss - valdība rada iespēju papildus piešķirt finansējumu tieši parlimpiskās komitejas attīstībai 25 000 eiro, un no šīs summas aptuveni 6000 ir paredzēti parabobslejistu dalībai janvāra un februāra pasaules kausa posmos.
