Dmitrijs Sokolovs, kas uzaudzis bērnunamā „Laubere” Ogres novadā, stāsta, ka paša pieredze neesot tik rūgta kā citiem „sistēmas bērniem”. Vienlaikus viņš aicina ģimenes uzņemt bērnunamu audzēkņus un aicina valsti domāt par to, kas ar šiem bērniem notiks pēc pilngadības sasniegšanas, jo daudziem grūtības sagādā mājokļa un darba atrašana. Šis jautājums šomēnes aktualizēts arī Saeimā, diskutējot par to, vai atļaut vai aizliegt bērnu adopciju uz ārzemēm.
"Mani sauc Dmitrijs Sokolovs un es bērnunamā „Laubere” nodzīvoju savus dzīves 16 gadus. Nonācu bērnunamā „Laubere”, man bija kāds gads un desmit mēneši, ja nemaldos, bet no pašas mātes es biju nošķirts jau, kad man bija trīs mēneši, jo manai mātei bija palikuši nesen 16 gadi. Man ne reizi nav bijis nosodījums pret māti, ka viņa nav spējusi par mani rūpēties un tā tālāk. Tagad, kad es jau esmu pilngadīgs, es ar māti, protams, satiekos. Mums tās attiecības ir tīri normālas," stāsta Dmitrijs.
"Kopā mums bija divas ēkas bērnunamam. Pašos pirmsākumos mēs tur bijām kādi 70. Lielākie bērni bija citā ēkā. Mēs neviens tur nebijām tādi baigie paraugbērni. Ģimenē uzreiz varbūt nepiesaista policiju, un ģimenē māca, ja būs kaut kas, sūdus, tā teikt, savārīsi, tad viss būs slikti. Mums jau nebija tas. Mums bija nosacīti, no vienas puses, tāda kā visatļautība. Mēs zinājām, ka mūs neviens pērt nedrīkst," turpina puisis.
"Pret mani personīgi nav bijusi nekāda vardarbība. Es zinu vienu gadījumu, kas bija vēl manā laikā. Par to es šodien baigi nerunāšu, bet tas arī bija tāds diezgan skaļš atgadījums, kur mēs piesaistījām arī Bērnu tiesību inspekciju. Tā diezgan grūti cīnīties, ka tev personāls mēģina to visu noklusēt, izlikties, ka nav redzējuši to konfliktu, kas tieši notika. Tad tu cīnies tā kā ar tādām vējdzirnavām. Tas bija tikai viens tāds gadījums. Tā mums nebija sistēma kā tāda," atklāj Dmitrijs.
"Tā sistēma, kas man baigi nepatika, ka tad, kad tev paliek 18 gadi, tevi tajā brīdī, nu, neteikšu, ka izliek uz ielas, bet vienkārši izmet uz to patstāvīgo dzīvi. Reāli lielā daļā gadījumu tu nemaz neesi iemācījies ne savas finanses plānot, tu neesi iemācījies norēķināties par komunālajiem maksājumiem. Tev jau tajos 18 gados vēl pat nav nekādas darba pieredzes. Pa vasarām varbūt esi strādājis turpat bērnunamā, ja ir kaut kādi bijuši darbi," skaidro Dmitrijs.
"Ja arī tie bērnunami ir, tad ir jābūt arī kaut kādam mehānismam, kas tev pēc tam, kad tu izej, nu kaut vai trīs mēnešus ir kaut kāds uzraugošs cilvēks, kas vienkārši tev varbūt piepalīdz, tīri viedokļa ziņā. Jo ne visiem mums, bērnunamā uzaugušajiem, ir kaut kādi kontakti, kur tu, izejot no bērnunama, vari lūgt palīdzību. Ne visiem tas tā ir, un ir diezgan grūti, un arī mana laika bērni ļoti daudzi šobrīd ir ārzemēs. Izejot no bērnunama, viņi šeit, Latvijā, nevar atrast tādu darbu, kur viņus paņems arī bez pieredzes," stāsta puisis.
"Ja es nebūtu bijis bērnunamā, tad es teiktu, ka tos bērnunamus nevajag. Tā kā es biju un man ir bijusi pozitīva pieredze tieši saistībā ar bērnunamu, tad es uzskatu, ka viņus vajag. Ne jau tādā formulējumā kā bērnunams, bet vairāk kā tādas jauniešu mājas," uzskata Dmitrijs.
Dmitrijam šobrīd ir 26 gadi. Viņš jau astoņus gadus nedzīvo bērnunamā. Ir dibinājis nelielu uzņēmumu un saka, ka "ir, kuri var izsisties, ir, kuriem tas varbūt ir grūtāk".
