Andrijas Likovas drosmes dēļ sabiedrība uzzināja par pārkāpumiem Jelgavas bērnunamā

Pateicoties psiholoģes un psihoterapeites Andrijas Likovas drosmei, pavasarī sabiedrība uzzināja par notiekošo Jelgavas bērnunamā - bērnu raušanu aiz matiem, barošanu ar varu un citiem fiziskās un emocionālās vardarbības gadījumiem. Andrija pusgadu valsts pasūtījumā vērtēja bērnu individuālās vajadzības bērnunamā un savus novērojumus fiksēja, vēlāk nodeva atbildīgajām iestādēm. Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas izmeklēšanu rezultātiem mainījies gandrīz viss bērnunama darbinieku kolektīvs, ieskaitot vadību.

Andrija Likova - cilvēks, kura drosmes dēļ sabiedrība uzzināja par pārkāpumiem Jelgavas bērnunamāVita Anstrate

    Ar ierakstiem par to, kas notiek Jelgavas bērnunamā, pavasarī sākās sabiedrisko mediju pētniecības cikls „Sistēmas bērni”. Tā laikā panāktas vērienīgas pārmaiņas, un šai tēmai veltīts arī šī gada labdarības maratons „Dod Pieci”. Andrija Jelgavas bērnunamā atgriezusies kā psihoterapeite. Intervijas dienā tikšanās notiek viņas pamata darba vietā Babītē.

    Šogad Latvijas Radio daudz stāstīts par „sistēmas bērniem”, kas palikuši bez vecāku gādības un ir spiesti uzaugt institūcijās. Pētniecības cikls sākās pavasarī, kad par būtiskiem bērnu tiesību pārkāpumiem Jelgavas bērnunamā uzdrīkstējās stāstīt psiholoģe-psihoterapeite un neatkarīgā eksperte, kas valsts pasūtītā projektā vērtēja bērnu individuālās vajadzības Jelgavas bērnunamā -  Andrija Likova. Savus novērojumus viņa publiski iepriekš raksturoja kā elli, tos dokumentēja kopumā septiņos iesniegumos, kurus nodeva atbildīgajām institūcijām.

    "Man nebija tāda jautājuma īsti, rakstīt vai nerakstīt. Es jau biju rakstījusi visu laiku. Arī no tās pirmās dienas fiksējusi savos dokumentos to, kas notiek, kas ir novērots. Gribējās ātrāku risinājumu, protams, ātrāku palīdzību bērniem. Ja man jāpadalās tajās savās izjūtās, tad faktiski bezmiegs un lielā trauksme, un palīdzības meklējumi pie daudziem dažādiem cilvēkiem, bet nebija tādas domas, ka darīt vai nedarīt," saka Andrija.

    Lai gan Andrijas runas veids ir piezemēts un var radīt priekšstatu par viņu kā klusu un pakļāvīgu sievieti, ar saviem iesniegumiem un intervijām medijos viņa pierādīja, ka ir cīnītāja.

    "Man ir droši vien jāatzīst, vienmēr ir bijis kaut kāds tāds, tāda vajadzība pēc taisnīguma. Iekšējo pārdzīvojumu un pieredzes rezultātā tas kaut kā ir veidojis to, ka man ir jāizdara tas labākais, ko es no sevis varu izdarīt. Tagad jāteic, es esmu varbūt rāmāka un pieņemošāka, un varu arī atslābt," atzīst psiholoģe.

    Laikā, kad Andrija klauvēja pie vairāku atbildīgo institūciju durvīm, citi psihologi neziņoja. Iespējams, ka citos bērnunamos šādu pārkāpumu nebija, bet tas ir tikai pieņēmums. Arī Andrijas komandas darbinieku vidū nebija vienprātības par to, vai par redzēto jārunā publiski, un tika uzdots jautājums, vai tas neaizskars pieaugušos?

    "Es domāju, ka pamatā vienkārši ir bailes. Cilvēkiem ir bailes pretoties kaut kam vai ziņot, vai būt uzmanības centrā. Tas bija pilnīgi skaidrs, ka tas nozīmēja iet pret daudzgadīgu sistēmu. Nekad nebija zināms ne man, ne maniem kolēģiem, kas bija manā komandā, nekādu garantiju par drošību par mūsu dzīvi pēc tam, nekas netika sniegts vispār," stāsta Andrija.

    Notikumu attīstības sākumā esot saņēmusi netiešas norādes jeb piebildes ar vēstījumu, lai apstājoties un padomājot, ka arī pašai ir ģimene.

    "Jutos uzmanības centrā un baidījos par to, ka tā uzmanība… es nezināju, kādas būs tam sekas. Vai tas, iespējams, būs tikai tāds liels troksnis uz īsu brīdi un tad būs pašai tās sekas kaut kādā mērā jāsaslauka... Nu, bažas bija nepārtraukti, un bailes arī tai skaitā. Un, ja man būtu vēlreiz tas jādara, droši vien es to darītu daudz ātrāk. Tūkstošiem reižu gan domās, gan pārdzīvojumos iets loku lokiem, lai saprastu, ko tas viss ir man nesis un tai skaitā arī manai ģimenei, un es esmu ārkārtīgi viņiem pateicīga par tādu izturību un spēju piedzīvot mani visos variantos," uzsver Andrija.

    Nākamgad janvārī Andrijai gaidāma tiesa par goda un cieņas aizskaršanu Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes psiholoģei, kuras vārds arī figurē Andrijas rakstītajos iesniegumos. Epizodē, kur Sociālo lietu pārvaldes psiholoģe apstiprina, bērni tiesībsargājošajās iestādēs pēc palīdzības tolaik neesot vērsušies, jo tādā gadījumā tiktu nogādāti atpakaļ bērnunamā. Labāk bērnus sūtīt ārpus Jelgavas, neviens ar viņiem daudz neņemoties.

    "Arī manu kolēģu vidū ir cilvēki, kuriem ir svarīgi iet un tiesāties par godu un cieņu, bet pat nepaskatīties uz tiem cilvēkiem, kas ir līdzās, ka tur ir dzīvi cilvēki, kas aiz visa tā stāv," saka psiholoģe.

    Pēc bērnunama jaunās direktores uzaicinājuma kopš novembra Andrija strādā arī Jelgavas bērnunamā. Divreiz nedēļā vada darbiniekiem apmācības, vada psihoterapijas bērnu ģimenēm. Bija arī tāda vajadzība pārliecināties, ka ar bērniem viss ir kārtībā, viņa saka. Gribējies palīdzēt, un labākā palīdzība esot viņas darbs.

    "Mani pārsteidza arī tas, ka es tur nebiju bijusi no marta, un, novembrī ienākot, tad jau pēc vārda atcerējās, protams, mans vārds izsauc parasti kādus sastrēgumus... Bērni bija ļoti atsaucīgi, un bija lielie bērni, ar kuriem man arī izdevās parunāt. Nu redzēt un piedzīvot to atgriezenisko saiti, tas nav tā vārdiem izstāstāms," atminas Andrija.

    Viņa atceras, pievakarē, kad jau satumsis un pēc vairāk nekā pusgada pārtraukuma, psiholoģe ieradusies bērnunama teritorijā, ārā bijušas dzirdamas bērnu balsis. Viņi skrējuši apkārt namam. To nevarot salīdzināt ar klusumu, kas valdījis aptuveni pirms gada tādos pašos ziemas, tumšos vakaros. Vaicāju, kāda ir šī stāsta morāle jeb mācība?

    "Tikai personīgi var katrs kaut ko izdarīt, uzņemoties konkrētu atbildību. Ja es kādreiz, arī kādu laiku atpakaļ domāju, ka lielās inspekcijas palīdzēs kaut ko tur kopumā risināt, un pārdzīvoju, un raudāju, ka tas tā nav un nenotiek. Nenotiek pietiekoši ātri vai vispār virspusēji, tad uz šo brīdi ir tāds apstiprinājums gūts, ka izmaiņas, protams, ir milzīgas, ja mēs palūkojamies, kas bija pirm gada. Tā personīgā atbildība, tā ir visnozīmīgākā. Arī tagad, kad mēs tur rosāmies un strādājam, ir pilnīgi visi iesaistīti," turpina Andrija.

    Intervija ar Andriju notiek Babītē, viņas pamata darba vietā. Šeit uz terapijas seansiem gandrīz katru dienu nāk ģimenes, pāri un arī bērni. Jautāju, vai arī viņi sekojuši notikumu attīstībai Jelgavā, laikā, kad Andrija bija mediju uzmanības centrā? Viņa atbild apstiprinoši. Vēl piebilst, viedokļu dažādības dēļ un brīžos, kad pašai terapeitei bija nepieciešams paņemt kādu papildu brīvdienu, neviens klients prom neaizgāja.

    "Lielākā daļa atpazina, un tad bija cilvēkiem arī savas domas un pārdzīvojumi, un es esmu arī pateicīga saviem klientiem par tādu spēju uzticēties un būt, un savā ziņā atbalstīt arī mani tajā visā, kas notika," saka psiholoģe.

    Tāpat aizvadītais gads esot savedis kopā ar daudziem līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un arī tas esot liels ieguvums. Sarunas nobeigumā Andrija steidz piebilst, ka priecājas par labdarības maratonam „Dod Pieci” šogad izvēlēto tematu „Salabo bērnību!”, kas aicina ziedot īpašai atbalsta programmai „Plecs”. Tā paredzēta to ģimeņu atbalstam, kas sniegs palīdzīgu roku institūcijās ievietotajiem bērniem.

    "Un vēl bija arī tikšanās ar „Pleca” cilvēkiem. Un tas mani tik ļoti saviļņoja, patiešām ieraudzīju un sajutu cilvēkus, kas to ideju un vajadzību iznesīs praktiski, un es tam arī ļoti ticu. Un es ļoti patiešām no sirds ceru, ka Latvijā reiz beigsies bērnunamu ēra," - tā Andrija.

     

    5 komentāri
    Karīna Cirse-Kļaviņa
    Man ir liels prieks, ka ir tādi cilvēki, kas nenobīstās un dara, kā tas būtu jādara jebkuram atbildīgam cilvēkam. Atminos, kad es biju maza, mūsu ciematā arī bija bērnu nams. Viena no audzinātājām kliedza uz pašiem mazākajiem tā, ka tas skanēja pat ārā! Jau tad tas likās drausmīgi, bet tagad bieži par to domāju un nespēju saprast tos līdzcilvēkus, kas par to neziņoja! Lai gan no otras puses - mājās tie līdzcilvēki bļāva un ne tikai uz savējiem arī. Nemaz tik nesen tas nenotika šķiet, ka tikai pirms 15 gadiem slēdza bērnu namu. Zinu, ka arî mūsu ģimene adoptēs vienu bērniņu, kad būsim atpakaļ Latvijā.
    Officce Delta
    Manuprāt vajadzētu šādus pētijumus veikt arī Valsts un pašvaldību iestādēs par attieksmi un kur tiek tērēta mūsu nodokļu maksātāju nauda.
    Marina Heniņa
    Liels PALDIES, tev, Andrija!
    Anonīms lietotājs 17890
    Andrija Likova ir lielisks paraugs visiem tiem, kuri nevēlas stāvēt malā un klusēt par nelikumībām un nejēdzībām. Latvijas sabiedrībai ir kā ēst vajadzīgi aktīvi cilvēki ar skaidru sirdsapziņu. Bailīgo savas ādās glābēju mums netrūkst. Fakts, ka Andrija ļāva žurnālistiem atklāt savu identitāti, tikai apstiprina viņas drosmi. Paldies, Jums, Andrija!
    Anonīms lietotājs 17725
    Zinot, cik daudz ļaunatminīgu cilvēku bija start tiem darbu zaudējušajiem, varbūt tomēr nevajadzēja izbazūnēt sievietes vārdu visur apkārt? Ka tikai ar ‘draudzīgu’ paziņu/kaimiņu palīdzību nabadzītei kāds neiemet akmeni stiklā vai nesagriež riepas.
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti