Aizbildne Maija: Par palīdzību bez vecāku gādības palikušajiem bērniem jāatceras arī pēc Ziemassvētkiem

Maija Branta kopā ar vīru audzina trīs bioloģiskos bērnus, meitu un divus dēlus, kā arī bez vecāku gādības palikušu zēnu, kurš dzīves pirmos gadus pavadījis bērnunamā un vairākās audžuģimenēs. Jau svētdien sāksies „Dod pieci”, bet nākamnedēļ svinēsim Ziemassvētkus, un Maija saka, ka tieši šajā gada laikā sabiedrība izrāda lielāku gatavību palīdzēt bērniem, taču tas nepieciešams arī ikdienā. Katra ģimene var dot mājas vismaz vienam vecāku pamestam bērnam.

“Mani sauc Maija Branta un es esmu aizbildne četrus ar pusi gadus vecam puikam, un, tiklīdz viņš kļūs juridiski brīvs, mēs viņu arī adoptēsim. Viņš mūsu ģimenē ir divus ar pusi gadus, tas nozīmē, ka viņš bija nepilnus divus gadus vecs, kad viņš nonāca pie mums. Viņš nonāca pie mums, pateicoties „Zvanniekiem”. „Zvannieki” man zvanīja un pateica, ka ir viens puisītis, kuram vajag ģimeni.”

“Cik es sevi atceros, es vienmēr zināju, ka es gribēšu savus bērnus un arī pieņemt kādu bērnu ģimenē.

Protams, mans vīrs to zināja, mani bērni to zināja, un mani bērni ik pa laikam man prasīja, nu, kad tad mums būs tas vēl viens bērniņš. Ar „Zvanniekiem” es sakontaktējos, es pat īsti nezinu, kā. Es internetā meklēju, kā es varu kādreiz palīdzēt kādam bērnam. Tā aizbildnība, kad „Zvannieki” man to izskaidroja, man likās, tas tiešām ir ļoti loģisks solis,” atceras Maija.

Taču ceļš līdz aizbildnībai nebija viegls:

“Process bija grūts. Process bija ilgs. Nebija tā, ka man tagad teiktu – jā, cik jauki, ka jūs gribat kļūt par aizbildni.

Tas viss apstājās uz vairākiem mēnešiem, jo man neļāva kļūt par aizbildni. Un tad, kad bija šis konkrētais bērns, tad vairs nebija ko iebilst. Un tad es kārtoju papīrus par tieši šo konkrēto bērnu.”

Maija stāsta, ka puisītis pirms tam jau pabijis vairākās ģimenēs: “Viņš bija bērnunamā mēnesi, tad viņš bija divās dažādās audžuģimenēs. Tā pirmā audžuģimene no viņa atteicās tāpēc, ka viņš naktīs slikti gulēja. Viņš daudz ēda, un viņš ļoti kustīgs, tāpēc tā pirmā audžuģimene no viņa atteicās. Tas bija brīdis, kad „Zvannieki” pieslēdzās un zvanīja man.

Viņam deva nomierinošās, tās stiprās tabletes. Un pēc tam man sociālā darbiniece stāstīja – kad braukusi apraudzīt, viņš skrējis sienās iekšā, jo viņš vienkārši bija tik apdullis no tām zālēm. Man arī deva tās zāles, un es teicu, ka, nē, šīs es viņam nedošu. Viņš arī tiešām kliedza naktīs, sākumā ļoti, ļoti, un tie kliedzieni jau bija ļoti dažādi. Viens veids, ka viņš kliedz un tiešām var redzēt, ka viņam fiziski sāp, un otrs bija tas emocionālais.”

“Es viņam esmu stāstījusi, ka viņš ir piedzimis citai mammai un ka viņa nespēja par viņu parūpēties un nemācēja, tāpēc mēs viņu ļoti, ļoti gaidījām. Viņš ir mūsu dēliņš, mūsu brālītis. Tad viņš tā apdomā to un saka – es piedzimu citai tantei vēderā. Es saku, jā. Tad viņš tik noprasa – neatdosi mani citai tantei? Es saku, ka neatdošu.”

Bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai bērns iedzīvotos ģimenē: “Kustīgs, jā, viņš ir ļoti kustīgs. Kā man „Zvannieki” saka, priecājies, ka viņš ir kustīgs, ka viņš nav kļuvis apātisks, dzīvojot tur, kur viņš ir dzīvojis.

Viņš ir pilns ar tādiem cietiem, cietiem akmentiņiem. Viņš vispār neraudāja sākumā. Pilnīgi vispār nemaz.

To pat mans sešgadnieks tagad saka – atceries, viņš nemaz neraudāja sākumā.

Jā, tagad, kad ir pagājuši tie divarpus gadi, viņš ir… tas ir, kā man „Zvannieki” teica –  ja tu paņem viengadīgu bērniņu, paiet gads, kamēr tas izlīdzinās. Ja tu paņem desmitgadīgu, paiet desmit gadi. Tā arī ir. Mēs paņēmām divgadīgu, un tagad ir divi gadi pagājuši, jā.

Brīnišķīgs, fantastisks, foršs puika! Un tikpat ļoti mūsējais kā pārējie trīs mūsu bērni.”

Maija ir pārliecināta, ka Latvijas ģimenes spēj palīdzēt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem: “Visiem palīdzēt mēs nekad nevarēsim, bet vienam, ja visi sadotos rokās un palīdzētu katrs vienam… Es esmu pārliecināta, ka Latvijā ir tik daudz ģimeņu, kas varētu palīdzēt. Es esmu pilnīgi pārliecināta.

Es nezinu, no kā daudzi baidās. Baidās, bet es nezinu, no kā. Bet dzīvo ar to domu, un tā doma mierā neliek, un,

protams, ka ir žēl, bet viņiem jau tas neko nedod, ka mums ir žēl.

Man ir žēl, ka viņam ir grūti. Jā, nāk Ziemassvētku laiks, tad kaut ko atceras un palīdz. Tas ir tā, kā man „Zvannieki” toreiz teica – vienam konkrētam bērniņam jūs varat palīdzēt, kļūdama par aizbildni.”

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti