203.numuriņā grāmatas rakstījusi Agata Kristi. Alepo leģendārā viesnīca «Baron» nu izmitina bēgļus

No Sīrijas otrās lielākās pilsētas Alepo, kas ir ļoti cietusi jau sešus gadus ilgstošajā karā, Latvijas Radio korespondentei Inai Strazdiņai līdzi atceļojis stāsts par kādreiz spozmes un mutuļojošas dzīves pilno viesnīcu “Hotel Baron”. Tajā grāmatas rakstījusi Agata Kristi un nakšņojis Jurijs Gagarins.

Decembrī aprit gads, kopš beidzās Sīrijas otrās lielākās pilsētas Alepo bombardēšana. Sīrijas prezidenta Bašara al Asada armija kopā ar Krievijas militārajiem spēkiem iznīcināja opozīciju un arī teroristu grupas, kas bija nobāzējušās lielākoties Alepo austrumos. Pilsēta cieta smagi, bojā gāja tūkstošiem iedzīvotāju un drupās sabira unikālas vēsturiskas celtnes.

Alepo ir kāda sena un pasaulslavena vieta, tiesa – jaunāka par gadsimtiem senajiem vecpilsētas mūriem. To Alepo zina parādīt ikviens tās iedzīvotājs. Tā spilgti pastāsta to, kādus cilvēkus agrāk pievilinājusi un apbūrusi Sīrija un kādā notikumu epicentrā šī zeme agrāk ir bijusi.

Durvis ir vaļā

Atzīšos - īsti nezināju, kā Sīrijā ir pieklājīgi pieteikties ciemos. Tur ir kara situācija un nav telefona grāmatu, kurās ieskatīties. Vienkārši kādā sutīgā septembra rītā cēlos un gāju pa Alepo sakrustotajām ielām, garām nomelnējušām riepu darbnīcām, eļļas un augļu tirgotājiem, cauri metāla vārtiem, garām pagalmam, augšup pa akmens kāpnēm, līdz apstājos pie majestātiska, pelēka vairākstāvu mūra nama. Lielās, smagās, tumšā koka parādes durvis bija vaļā, līdz galam atvērtas, un, tiklīdz parādījos uz sliekšņa, tā no vēsā, ēnainā vestibila dziļuma atskanēja laipns sauciens skaidrā angļu valodā: „Nāciet iekšā!”.

Alepo viesnīca "Baron".

Man priekšā pavērās liels, gaišām un tumši brūnām flīzēm šaha galdiņa formā sakārtots grīdas klājums, centrā - majestātiskas, platas koka kāpnes, kas veda augšup uz istabām, pie sienas – teju divus gadsimtus vecas kartes un apzeltītā rāmī iestiprināti plakāti ar uzrakstu „Alepo un „Hotel Baron”.  Pa labi dziļumā – pamatīga, tumšbrūna koka lete ar zvaniņu un kaudzē saliktiem papīriem, aiz kuras labajos gados būtu stāvējis viesu sagaidītājs. Bet tai priekšā uz vēsās grīdas nolikti un kopā sastumti divi vienkārši galdi ar metāla kājām. Pie tiem četri cilvēki – divi kungi  un divas dāmas –, visi pārtraukti pusdienu vidū.

Tā es satiku Rubinu Tašjanu (Roubina Tashjian), leģendārās viesnīcas „Baron” saimnieci, viņas māsu un ar dzimtu nesaistītus vīrus, kuriem šis nams kļuvis par patvērumu kara laikā.

Neliela auguma, smalka, tumšiem, viegli iesirmiem matiem, armēņu izcelsmes, aristokrātiska, skolotāja - cilvēks, kurš arī karā un visnožēlojamākajos apstākļos nav zaudējis cieņu.

Rubina ir pārņēmusi šī nama vadību pēc nesenās dzīvesbiedra un viesnīcas dibinātāja mazdēla Armena Mazloumiana nāves, lai gan pats nams pieder viņa māsām, kuru vairs nav valstī. Viņa tūdaļ, un Sīrijai tik tipiski, mani, gluži svešu cilvēku no ielas un tikko pāri slieksnim pārkāpušu, aicināja sēsties pie galda un ieturēt maltīti kopā.

Alepo viesnīcā "Baron".

Ērtāka naktsmītne eiropiešiem

Par viesnīcu „Baron” uzzināju, pirms ierados Sīrijā, un ļoti vēlējos to redzēt. Es zināju, ka karš to nav saudzējis un tā ir slēgta apmeklētājiem, bet

arvien glabā liecības par to, kāda pasaules elpa ir plūdusi tagad sagrautās Alepo ielās un cik būtisks centrs pasaules kartē ir bijusi pati Sīrija.

Šī ir vecākā viesnīca visā Sīrijā, celta divdesmitā gadsimta sākuma (1911.gads) ar nolūku dot patvērumu Eiropas ceļotājiem, kam Alepo, kosmopolītiskajā Tuvo Austrumu tirdzniecības epicentrā, vienkāršās  karavānu naktsguļas nešķita pārāk ērtas. Viesnīcu uzcēla armēņu ģimene, un tā ir mantota paaudžu paaudzēs, kļūstot par simbolu pašai Sīrijai, kas atver durvis tautībām un reliģijām. Kā Rubina saka, Sīrijā allaž nav bijis pieņemts vaicāt – vai esat kristietis vai musulmanis, reliģiskajai piederībai te nav nekādas nozīmes.

Cauri gadiem šeit bija nakšņojuši spiegi un ģenerāļi, prezidenti, premjerministri un literāti. Sīrijas iedvesmota, te ilgstoši uzturējās slavenā kriminālromānu autore Agata Kristi. Istabā ar 203.numuru viņa uzrakstīja „Austrumu ekspreša” visu pirmo daļu.

Slavenās kriminālromānu autores Agatas Kristi istabiņa Alepo viesnīcā "Baron".

Ilgas dienas te vadīja britu virsnieks un arābu sacelšanās dalībnieks un rakstnieks Tomass Edvards Lorenss jeb saukts par Arābijas Lorensu, par kuru pašu rakstītas grāmatas un sešdesmitajos gados uzņemta kinofilma ar amerikāņu aktieri un vispasaules siržu lauzēju Entoniju Kvinnu galvenajā lomā.

Šo slieksni pārkāpis un prezidenta apartamentos nakšņojis Francijas prezidents Šarls de Golls, amerikāņu miljardieris Deivids Rokfellers, krievu kosmonauts Jurijs Gagarins un daudzi citi.

Alepo taču bija centrs, ap kuru kūsāja Tuvo Austrumu un visas pasaules politiskā un kultūras dzīve.

Politika, bārs un bumbas

Mēs dzeram tēju, laužam plakanmaizi, cienājamies ar lēcu biezeni un iepazīstamies ar Rubinu Tašjanu. Es viņai stāstu, ka esmu no Latvijas un ka Sīrijā viesojos pirmoreiz, un ka esmu apmetusies dažus kvartālus no viņas viesnīcā „Rīga Palace”, kas vienīgā visā pilsētā ir vaļā. Un pie šā vienkāršā un viesmīlīgā galda saprotu, ka mana parādīšanās ir kā trausla saikne ar tām dienām vēl pirms dažiem gadiem, kad flīžu grīdas klājienu nepārtraukti dipināja soļi - gan garajā ceļā noputējuši apavi, gan smalki pucētas kurpes. Kad šobrīd aizslēgtajā bārā, kur kūpēja cigāri, mutuļoja politiskas runas un varēja iemalkot aperitīvu gadsimtu senās noskaņās, kūsāja dzīvība un rezervēt numuriņu šajā namā bija teju neiespējami, jo daudzi gribēji nakšņot vai nu tieši, vai vismaz blakus, piemēram, Arābijas Lorensa vai Agatas Kristi istabai.

Viesnīcu „Baron”, kuras nosaukumu varēja atrast teju visas pasaules ceļvežos un nozīmīgāko viesnīcu sarakstos, bilžu albumos un pat vēstures grāmatās, gluži kā daudzas citas tūristu mītnes Alepo aizvēra 2012.gadā. Daudzas no tām pilsētā tagad ir vai nu pilnīgos gruvešos un sastumtas kaudzē, vai arī izsistiem logiem un šāviņu un ložu izraibinātām sienām gaida savu likteni.

Viesnīca „Baron” noturējās, lai gan raķetes krita tuvu un šķembas šķaidīja jumtu, logus, sienas.

Rubina Tašjana sarunā ik pa laikam min, kā viņi - ģimene, darbinieki un te patvērumu radušie bēgļi - nakts melnumā gulējuši uz grīdas, gaidot nākamo triecienu.

Rakstnieces aura

Pēc pusdienām Rubina Tašjana mani ved izrādīt augšstāvu, vēsturiskos gaiteņus un apartamentus. Kāpnes ir platas, cēlas un vecas. Te viss smaržo pēc divdesmitā gadsimta sākuma, pēc stāstiem, pēc vēstures, pēc piedzīvojumiem. Tikai karam ir spēja visu padarīt bālu un pelēku, un arī to nevar nesajust. Kāpnes ved uz plašiem gaiteņiem, kuru galos un visas sienas garumā redzamas augstas, baltas, pamatīgas koka durvis, kas ved uz istabām, un pie tām piestiprināti apzeltīti numuri.

Ar lielu atslēgu saišķi rokā Rubina cenšas atslēgt 202. numuriņu, kur savulaik uzturējies britu virsnieks Arābijas Lorenss. „Nu, re, tas ir tas, ko jums stāstīju. Durvis veras slikti vai vispār neslēdzas,” viņa rāda. Tas ir pēc raķešu uzlidojuma, kad triecienos vēsturiskās viesnīcas durvis visas kā viena izsitās no eņģēm.

Un, kad beidzot durvis padodas, mums paveras neliela, mazliet krēslaina istaba ar divām gultām, kas pārklātas ar tumši brūnu, biezu audumu, naktsskapītis, lampa un dzeltens, vecs galda telefons ar griežamo ripu, stūrī minibārs un pamatīgs, stūrains televizors, kādu arī Latvijas mājās varēja atrast vismaz pirms divdesmit gadiem un kāda Arābijas Lorensa laikos nu gan noteikti nebija.

Rakstnieka Arābija Lorensa istabiņa Alepo viesnīcā "Baron".

„Šī ir Lorensa istaba. Mēs salabojām šo logu, kas bija izsists, bet tagad desmit dienas nevaram to aiztikt, kamēr te viss sažūst. Katram numuriņam ir balkons, kas ved uz ielu. Un šis pie sienas ir Lorensa portrets. Vienu reizi te palika britu atašejs un pamanījis, ka istabā nav slavenā virsnieka bildes, viņš uzzīmēja Lorensu un atsūtīja šo attēlu kā dāvanu." Rubina pārlaiž skatu iedzīvei, kas atgādina nelielu, mazliet svinīgu muzeja ekspozīciju, un mēs ejam tālāk.

Blakus ir slavenās detektīvu rakstnieces Agatas Kristi apartamenti. Arī šī istaba ir līdzīga iepriekšējām - ar divām guļvietām, pamatīgu koka skapi, tikai to smalkāku dara tumša, ķiršsarkana koka spoguļgaldiņš. Rakstnieces istaba. To uzreiz var sajust. Vaicāju, vai tas ir tiesa, ka Agata Kristi šeit arī rakstījusi grāmatas.

„Jā, jā, šeit viņa rakstīja grāmatas un bieži agri no rītiem mēdza nokāpt lejā un sēdēt āra terasē. Bet pa dienu, kad ārā bija ļoti karsts, viņa patvērās šeit, istabā, kur darbojās arī atvēsinātāji. Viesnīcai tolaik bija pašai ar roku griežami ģeneratori un, ja nemaldos, tad tieši šeit visā Alepo pirmo reizi parādījās elektrība,” saka Rubina.

Un mēs ejam tālāk, izstaigājot vēsturisko, plašo ēku. Ielūkojoties arī prezidenta apartamentos, no kuriem toreizējais karalis Faisals bin Huseins pasludināja Sīrijas neatkarību no Osmaņu impērijas. Piemirstu viņai pavaicāt, kurā istabā diez nakšņojis kosmonauts Gagarins.

Pa ceļam Rubina rāda, ka dažas durvis pēc triecienviļņiem vairs nav slēdzamas, kur logi turas teju vai diegos. Sienās, griestos izrauti milzīgi robi.

„Katru reizi, kad meta bumbas, trīcēja un raustījās pilnīgi visa viesnīca,” viņa atceras. 

Viesnīca ir plaša, bet tagad bez iemītniekiem tā izskatās pēc krastā noenkurota, pamesta burinieka.

Nav spēka atjaunot

Izstaigājušas plašo ēku, mēs iznākam saulē, sēžam uz lielas, ar pelēkām akmens plāksnēm noklātās āra terases, kuru no ielas atdala vidēji augsta mūra siena. Uz tās pašas, kur dzestros rītos savas grāmatas rakstīja Agata Kristi.

Pie terases malas novietots neliels, ar mežģīņu drānu noklāts galdiņš. Mazās, smalkās porcelāna tasēs smaržo kafija. Līdz terases apmalei uztraucas atvēsinoša rasa. Tā ceļas no ūdens laistāmās mašīnas, kas ar dzeltenu cisternu uz muguras lēnām kā gliemezis slīd pa Barona ielu un garām ūdens ūsām aizskalo vakardienas putekļus. Jā, Barona iela, tā sauc šo asfaltēto, murdošo artēriju, uz kuru noraugāmies no terases augstumiem. Savu nosaukumu tā ir guvusi tieši no šīs valstī un pasaulē slavenās viesnīcas, pie kuras namdurvīm tagad sēžam.

„Pirms kara tās brauca katru dienu, tagad tikai reizi nedēļā,” nopūšas Rubina Tašjana, ar skatienu pavadot ūdens mašīnu.

Arī tagad, kad jau gadu Alepo vairs nebombardē un Sīrijā aizvien vairāk ierodas ārzemnieku, „Baron” atsākt darbu tomēr nespēj.

„Daži draugi saka: kāpēc jūs tērējat savu naudu? Pārdodiet dārglietas, sagatavojiet dažas istabas; ja jums būs pieci klienti, tas palīdzēs jums izdzīvot un pamazām visu atjaunot. Varbūt vasarā es to varu, bet ziemā man vajag mazutu, un tas patlaban ir ļoti dārgs. Turklāt man nevajag piecus, bet piecdesmit litrus, lai atsāktu sildīšanu. Ja nebūs siltuma, silta ūdens, neviens šeit nevēlēsies palikt,” viņa saka.

„Kā jūs izdzīvojat?” vaicāju Rubinai Tašjanai, un viņa viegli pieskaras tukšajām ausu ļipiņām un rokām, kurās kādreiz bijušas rotaslietas: „Tās visas ir prom.”

Atvērta bēgļiem

Sīrijas kara laikā viesnīca „Baron” aizvēra durvis tūristiem, bet atvēra tās bēgļiem,

pašu cilvēkiem no malu malām - gan kristiešiem, gan musulmaņem. Arī no tāliem laukiem, kuri cerēja atrast glābiņu pilsētā.

„Jā, mums bija bēgļi. Viņi nemaksāja par nomitināšanos. Viņiem līdzi bija pašu mazās krāsniņas, ar kurām apsildīt istabas, gatavot ēdienu vai uzsildīt ūdeni, lai reizi nedēļā vai divās varētu nomazgāties. Viņiem ļāvām dzīvot tāpat.”

Rubina stāsta, ka arī tik pēkšņa un liela cilvēku uzņemšana vēsturiskajai ēkai bija liels pārbaudījums, ja ēkas ārieni sabojāja bumbas, tad arī interjers cieta, lielam skaitam cilvēku nomitinoties mazās istabās un izmantojot tās gan kā guļasvietu, gan kā virtuvi, kurinot līdzi paņemtās krāsniņas. Bombardēšanas dienās daudzas Alepo mājas, kas vēl turējās, bija šādas – pilnas svešu cilvēku, kas glābās un lūdza jumtu virs galvas.

Arī tagad viesnīcā vēl dzīvo dažas ģimenes, un, kad runājam ar Rubinu, viņa laipni uzsauc mazam zēnam, kurš nāk mājās no skolas.

Viesnīcas durvis ir vaļā, un, ja pa tām vairs neienāk prezidenti un rakstnieki, tad kara bēgļi gan.

Tālākais liktenis – nezināms

Alepo patlaban ir kā cilvēks, kurš mostas no komas. „Bet, no komas modies, uzreiz nevar saprast, kas notiek un ko lai dara,” Rubina saka, bilstot, ka tādēļ arī viesnīcas liktenis ir pilnīgi neskaidrs. Iespējams, to pārdos, lai gan kara dēļ Sīrijā īpašumu cenas patlaban  ir smieklīgas.

Tā nu sanāk, ka dienās, kad esmu Sīrijā, Alepo viesnīcā „Baron” viesojos vairākkārt. Rubina mani aicina, un es neatsaku. Mēs iedraudzējamies. Man patīk viņā klausīties par vecajiem laikiem un to, kā šajā namā un cauri pilsētai plūdusi vēsture. Mēs dzeram tēju, ēdam maizi, Rubina mani cienā ar turku zirņu biezeni, maziem cepumiņiem, sūkstoties, ka tas tāds nabagu ēdiens un ka galdu nevar servēt, kā pienākas.

Ļoti vienkāršu un gardu ēdienu mēs baudām no ārkārtīgi smalkiem, ar ģerboni iezīmētiem traukiem, kas atgādina par viesnīcas bijušo godību. Bet es nojaušu, ka daudz ko ir nācies pārdot, lai šo vietu aizvien saglabātu. Rubina saka, ka ik pa laikam kāds iegriežas, piemēram, ANO darbinieki, un apvaicājas, vai būtu iespējams pārnakšņot vai sarīkot pieņemšanu.

Dzīve pēc sešiem mokošiem Sīrijas kara gadiem pamazām atgriežas, bet šobrīd Rubinai tam nav nedz rocības, nedz spēka.

Tikai dienā, kad man jau jādodas atceļā, viņa uzliek baltas pērļu krellītes un piekrīt nofotografēties pie lielajām, smagajām ārdurvīm. Un ļoti simboliski – uz sliekšņa.

Alepo leģendārās viesnīcas „Baron” saimniece Rubina Tašjana.

Iepriekšējā vakarā ilgi domājusi, baidoties viņu aizvainot, es tomēr riskēju un pasniedzu viņai nelielu dāvanu – garā, baltā aploksnē ieliktas Sīrijas mārciņas, ar kurām, manuprāt, vajadzētu pietikt vismaz viena loga iestiklošanai. Bet Rubina, atvērusi aploksni, tās tūdaļ noraida: „Nē, ne, nekādā gadījumā! Paldies! Naudu mēs neņemam. Nākamreiz, kad brauksiet, atvediet man lūdzu šokolādi. Tumšo. Tādu te tagad nevar dabūt. Itāļu un vācu nē, franču, tā man vislabāk garšo.”

Mēs atvadāmies ļoti ilgi, stāvot uz mūra kāpnēm, Rubina – pakāpienu augstāk, es – vienu zemāk. Es nezinu, vai tad, kad šeit atbraukšu atkal, viņa būs vēl te, kas būs noticis ar „Baron” viesnīcu, slavenajām istabām, vai ēnainajos apartamentos būs Agatas Kristi spoguļgalds, vai Arābijas Lorensa nenomaksātais rēķins, kurš ierāmēts svinīgi stāv pirmā stāva viesu atpūtas zālē, gigantiskais Stīvensa termometrs no 1917.gada un citi unikāli priekšmeti. Vai te vēl vēdīs tas trauslais un bezgalīgi interesantais vēstures gars, kas ļauj saprast un ieraudzīt pasauli tās attīstībā un ko tik brutāli un spēji var nolīdzināt karš un pāris naidā mestas bumbas?

Jau atgriezusies Latvijā, es bieži atceros „Baron” viesnīcu un visvairāk Rubinas Tašjanas sīkstumu, mieru un atvērtību, un cieņpilno attieksmi pret ikvienu, kas pārkāpj viņas pasaulslavenā nama slieksni.

Ir 2017.gada decembris. Sīrijā un Alepo jau gadu nebombardē un ir klusums, tāds pietiekami stiprs, es ceru, lai tam būtu augšāmcelšanās spēks.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti