Elvīrai 18.novembris ir ļoti mīļš datums, lai arī pēc padomju laika ierēdņu ieraksta pasē apaļā jubileja būtu tikai 21.datumā.
“Man ir tā, redziet, 1916.gadā dzimusi, tajā kara laikā un arī 18.novembrī, tāpēc es pie tā 18.novembra turos, kaut gan dokumentos ir 21.novembris,” stāsta kundze.
Dzimšanas datuma izmaiņas parādās pasē, kuru Elvīrai izsniedz pēc atgriešanās no Sibīrijas. Bet tas, kā stāsta dēls Ilmārs, nav liedzis svinēt mammas jubileju tieši 18.datumā.
Tobrīd, kad Latvijas Radio ciemojas pie Elvīras, pie viņas viesojas arī brālis Ēriks, kuram pavisam drīz paliks 98 gadi. Zīmīgi, bet abu sarunā nav žēlošanās par kaitēm, vien Elvīra atzīst, ka acis vairs nav tik gaišas: “Dienā jau es jūtos labi, vakarā, kad nāk krēsla, tumsa, tad man ir pavisam grūti. Televizoru es nevaru [skatīties], es redzu, ka tur viss kustas, bet redzēšana man nav ne ar brilli, ne ar ko.”
Arī brālis atzīst, ka no rīta “motorītis kustās labi”, viņš tīra sniegu, atnes malku un sakurina māju.
“Nu es jau arī cenšos strādāt, lai kustētos, ja es nekustēšos, tad jau es sastingšu. Krāsni ar es pati esmu kurinājusi, vārdu sakot, jākustas,” nosaka Elvīra.
Arī dēls Ilmārs apliecina, ka mamma vēl savos gados ir visai rosīga: “Jā, iet un rušinās pa dārzu un ņemas, tagad ziemā ir savādāk, kad neiet ārā pa tiem sniegiem, bet tā viņa pati kustas un tajā ziņā viss ir kārtībā.”
Taujāta par to, kāds bijis mūžs, Elvīra atzīst, ka sūdzēties nevarētu, tikai izsūtījums gan ir bijis ļoti smags pārbaudījums.
“Sliktums ir tas, ka tā trakā izvešana bija 1949.gadā, tas jau vissliktākais. Dzimtenē tikai 1956.gadā atbraucām Otrajos Ziemassvētkos Rīgā. Tas jau likās sapnis, un kad atbrauca janvārī uz Valmieru, tad likās vēl labāk, Gaujiņa bija tik šauriņa. Mums tur bija lielās Zeja un Amūra, milzīgi platas, Zejai pāri redzēja Ķīnu. Bijām jau pie vainas mēs abi, vecākais brālis bija tiesāts un es tiesāta. Bija jau abi brāļi arestēti un tētis arī bija citiem nevēlams, tāpēc jau mums bija jāaizbrauc,” stāsta kundze.
Elvīras brāli Ēriku Tomsonu arestēja par latviešu bēgļu pārcelšanu uz Zviedriju.
Astoņos braucienos, viņš riskējot ar savu dzīvību, pāri Baltijas jūrai pārceļ ap 1000 cilvēku. Un, protams, arī pats nopelna Sibīriju.
“Bija man stingrāk vēl, kā māsai, visstingrākais sods, kāds bija Padomju Savienībā par Tēvijas nodevību,” stāsta brālis.
Lai cik smagi ir bijuši pārbaudījumi, šajā dzimtā nevar arī sūdzēties par mūža garumu - tā Elvīrai jau 100, bet brālim Ērikam pavisam drīz 98. Viņiemir stingrs mērķis sagaidīt gan savu, gan Latvijas simtgadi.
Zinot sirmā vīra paveikto un to, ka gara stingrība viņam palīdzējusi iziet cauri čekas pārbaudījumiem un Sibīrijai, arī simtgadi ir jāizdodas sagaidīt reizē ar Latviju.