Mazbērni, mazmazmeita un audžubērni – viņi visi ir savējie – uzsver Riebiņu novada Rušonas pagasta iedzīvotāja Anna Verze. Šī gada maijā apritēs 10 gadi, kopš viņa kļuvusi par audžumammu un savās mājās izlolojusi jau 16 dažādu likteņu skartos bērnus. Arī šobrīd saime ir ļoti kupla. “Meitas savas ir trīs. Audžubērni ir pieci. Tā ka mēs te kopā, kad saejam, tad mums sanāk 21. Meitām divām ir audžuģimenes, tām arī ir audžubērni,” stāsta Verze.
Arvien “Rītiņu” mājās dzīvo pirmā meitene, kuru Anna sākotnēji pieņēma aizbildniecībā. Gadiem ejot, vidēji vienlaikus audžumamma rūpējas par pieciem bērniņiem. Viņas galvenā panākumu atslēga ir mīlestība, to sajūtot, atveras pat vissāpinātākās mazās sirsniņas. Tā, piemēram, pat žurnālistus, pirmo reizi satiekot, bērni aizrautīgi iepazīstina ar mīļākajām rotaļlietām.
“Mīlestībai ir jābūt te – sirsniņā pret invalīdu, pret pamestu bērniņu, pret savu bērniņu, pret audžubērnu un vispār pret cilvēku,” norāda Verze.
Anna par ieguldīto darbu un audžubērniem radīto ģimenes sajūtu regulāri saņem apbalvojumus. Ar to lepojas visa ģimene. “Kā viņa saka: “Es esmu vienkārša sieviete, tur laukos kaut ko…” Bet es uzskatu, ka cilvēkiem ir jāzina, ka Latvijā mums ir tik labi cilvēki, tik sirsnīgi un ar tik plašu sirdi,” norāda Annas Verzes mazmeita Jolanta Vanaga.
Audžuģimene šobrīd ļoti gaida, kad tiks apstiprinātas pārmaiņas sociālajā jomā un audžubērnu aprūpe būs iekļauta darba stāžā. “Vismaz garantijas būs. Vismaz jaunajām ģimenēm ies stāžā. Būs tāda kā darba alga jau. Varbūt tas būs kā stimuls pieteikties par audžuģimeni. (..)
Tik daudz bērniņu, kuriem vajag tās mīlestības, ģimenes, siltumu.
Bērnunams to nevar iedot. Nekā nevar iedot, vajag uzdrošināties,” saka Verze.
Anna cer, ka audžuvecāku pulks turpmāk kļūs lielāks, lai katram likteņa varā pamestajam bērnam dotu iespēju izaugt par pilnvērtīgu cilvēku.
