12 gadus vecā Jāņa stāsts jeb kā uzvarēt vēzi ar loku

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

12 gadus vecais Jānis Valdmanis ir zēns no Bolderājas un ir viens no labākajiem loka šāvējiem sava vecuma grupā Latvijā. Taču bērnībā viņš cīnījās ar vēzi, kas jau bija sasniedzis ceturto stadiju. Nepiekāpīgais jaunietis ar ticību sev šajā cīņā uzvarēja.

Gandrīz vienmēr medaļa

Šobrīd viņš vismaz divas reizes nedēļā pēc skolas dodas trenēties uz klubu “Amazones”. Ikdienā viņš šauj ar dažādiem lokiem, tomēr vistuvākais esot olimpiskais loks, jo tas ir "vairāk sportistāks".

Jāni ikdienā trenē Eduards Lapsiņš, kuru Jānis raksturo kā "Latvijas labāko šāvēju".

Jānis piedalās visās sacensībās Latvijā, kur vien iespējams. Mamma Iveta Valdmane cenšas zēnu aizvest arī uz sacensībām Lietuvā un Igaunijā.

Viņš sacensībās gandrīz vienmēr izcīna pirmo vai otro vietu un parasti tajās piedalās ap 15 jauno šāvēju.

Vismīļākā un skaistākā ir medaļa no Baltijas čempionāta - uz tās redzami visu triju Baltijas valstu karogi. Šad tad viņš piedalās arī pieaugušo sacensībās. "Dažreiz pat sanāk dabūt kādu vietu," stāsta Jānis.

Patlaban viņam ir pirmā jaunatnes sporta klase saušanā ar tradicionālo loku un pirmā juniora sporta klase olimpiskajam lokam. Treneris Lapsiņš Jāņa talantu atzīst, taču ir piesardzīgs.

"Man ir pārāk liela pieredze. Pie [laba] rezultāta ir jāpierod. Vienu, otro, trešo reizi iešauj [mērķi] un tad jau cilvēks sāk domāt.. redz sevi uz pjedestāla un medāli kaklā. Tad gribot, negribot būs norauts šāviens un zaudēti punkti," saka Lapsiņš, uzsverot, ka loka šaušanā tieši spēja nepārtraukta koncentrēties ir nenovērtējama īpašība.

Arī pats Jānis atzīst, ka loka šaušana viņam ir iemācījusi tieši spēku, pacietību un prasmi koncentrēties.

Slimība iemāca dzīvot un nekad nepadoties

Jānim bija pieci gadi, kad viņam kaklā atklāja vēzi ceturtajā stadijā. Audzējs bija arī vēderā. Bija daudz operāciju un ķīmijterapijas seansu. Zēns toreiz gadu pavadīja slimnīcā.

Notikušo kā grūtu laiku atminas viņa māte. "Tas ir neiedomājams satricinājums saskarties ar kaut ko tādu (..) Īstenībā viņam ļoti maz izredžu. Bet es izdomāju, ka ir jānotic, ka uzvara būs. Vispirms bija jānotic pašai.  Jo bērni jūt. Vispirms noticēju pati, un tad arī noticēja viņš un izdarījām visu," atminas Iveta Valdmane.

Tagad vēzis ir izārstēts. Piecus gadus Jānis bija onkoloģisko pacientu uzskaitē. Tagad no tās noņemts. Arī invaliditāte noņemta. Mamma gan atzīst, ka nav viegli arī tagad.

"Nekad nevar zināt vai tas nevar atkārtoties. Tāpēc es visu laiku dzīvoju pastāvīgās bailēs, kuras, protams, vairs nav tik spēcīgas. It kā viss ir kārtībā .. bet mani nekad nepametīs tā sajūta, ka vienmēr ir jādomā, ka jebkurā brīdī atkal var..." viņa saka.

Lai arī zēnam uz visu mūžu ir sirds nepietiekamība, tomēr viņš ar šo kaiti ir sadzīvojis. Jānis atzīst, ka ir sapratis, ka nekad nedrīkst padoties. "Es sapratu, ka nevajag padoties, ka ir jācīnās līdz galam, ka vienmēr sanāks, ja nepadosies.. tagad es esmu vesels," viņš atzīst.

Tieši ticot tam, ka var uzvarēt slimību, sācis nodarboties ar sportu. Paralēli apmeklē mākslas skolu, kur zīmē un glezno.

"Tieši slimojot viņš saprata, cik vērtīga ir dzīve, un ka ir jādara šodien nevis kaut kad

... Tas bija grūts process ..  Tas viss radīja priekšnosacījumus viņa tālākai dzīvei un šī brīža nostājai pret dzīvi," bilst Iveta Valdmane, norādot, ka dēls kļuvis ļoti apņēmīgs un ļoti pacietīgs.

Loka šaušana disciplinējusi Jāni mācībās

Jānis mācās Rīgas 19. vidusskolā, 5. klasē. Ir viens no labākajiem skolēniem klasē. Pavisam maz pietrūcis, lai būtu saņēmis zelta liecību.

Skolotāja Jana Stuģe uzteic Jāņa spēju koncentrēties, kad nepieciešams. "Es viņu raksturotu kā cilvēku ar gribasspēku, kā cilvēku, kurš ir ļoti nopietns savam vecumam. Tajā pašā laikā šīs īpašības sadzīvo ar vētrainu temperamentu un vēlēšanos izpausties," norāda Stuģe.

Klases audzinātāja piekrīt - aizraušanās ar loka šaušanu Jānim nākusi par labu.

"Piepildīju mazu sapni, aizbraucu vienreiz līdzi paskatīties kā to dara..  un man atļāva šaut ar loku. Man tas ļoti patika. Es ļoti labi sapratu, ka loka šaušana trenē pacietību... Ja nebūtu loka šaušanas, tad viņš sava temperamenta dēļ būtu pilnīgi cits cilvēks," pauda Stuģe.

Mātes ziedošanās: Viņš man ir vissvarīgākais

Mamma dēlu audzina viena. Ivetai vienmēr ir bijis mazais bizness.

Taču, kad dēls saslima, viņa firmu pārdeva. Visa nauda aizgājusi zālēs, un līdzekļi izsīkuši. Tagad Iveta ir palikusi bez darba. Bet, kā viņa uzsver - finanšu grūtību dēļ bērna talants nedrīkst ciest.

"Arī man ir mainījušās dzīves prioritātes. Es sapratu, kas ir svarīgāks. Cik vien iespējams, cenšos veltīt laiku dēlam, jo viņš man ir vissvarīgākais dzīvē," norāda Iveta.

Viņa neslēpj, ka loka šaušana ir dārgs sporta veids. "Olimpiskais loks maksā vairāk nekā 1000 eiro. Bultas. Bultas ir jāpērk jaunas. Izmaksā apmēram 300 eiro par 12.  Tās lūst un plīst. Mainās arī to garums, jo bērnam rokas aug. Paliek garākas rokas, vajag garākas bultas. Finansiālā ziņā tas ir ļoti dārgs prieks, bet mums ir draugi, kas palīdz," saka Iveta.

Tikmēr Jānis, vaicāts, kāds ir viņa sapnis, mirkli apdomājies, saka: "Braukt uz olimpiskajām spēlēm un uzvarēt!" norādīja Jānis.

Sapnis - lai būtu uz ko dzīvē iet

Treneris Lapsiņš gan nosaka, ka Jāņa sapnis "ir liels un diezgan ambiciozs". "Tas ir labi. Sapnim ir jābūt. Tad ir uz ko iet," norāda Lapsiņš.

Tomēr viņš saglabā piesardzību. "Mums ir ik daudz negatīvu piemēru, kad talantīgi jaunieši ir beiguši. Jančukam vismaz piecas reizes nedēļā vajadzētu nodarboties ar loka šaušanu pa divām stundām, tad mēs varētu kaut ko sākt prognozēt," viņš pauž.

Lapsiņš gan uzsver, ka Latvija nav loka šaušanas lielvalsts. Dienvidkorejā ar loku šaujot vien pieci miljoni.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti