4. studija

Izrāpies no atkarību bezdibeņa, nu palīdz dzīvot citiem

4. studija

Dzeltenā suņa gadā - divu dzeltenu suņu stāsts

Lielākais gandarījums - kalna virsotnē plīvojošs Latvijas karogs

Peru Andus iepazinušie alpīnisti Liepiņi kalnos paļaujas tikai viens uz otru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Ikviens vēlas sasniegt jaunas virsotnes. Kristapam un Kristīnei Liepiņiem pagājušogad tas izdevās burtiski - pāris pabija kalnos Dienvidamerikā. Ir virkne dažādu iemeslu, kāpēc cilvēki kāpj kalnos. Līdzīgi ir ar mīlestību - ja esi iemīlējies, tad atbildēt kāpēc, ir neiespējami.

Liepiņi uz Peru devās pašu rīkotā ekspedīcijā, organizējot visu loģistiku, nesa savas somas, neizmantoja nekādus vietējos pakalpojumus. Tāpēc varēja paļauties viens uz otru, atzīst Kristīne, piebilstot, ka kalni Peru ir brīnišķīgi un skaisti, pilnīgi savādāki nekā Eiropā. Arī tehniski kalni ir savādāki nekā citur pasaulē, tur ir biezāks sniegs un atšķirīga tā struktūra. Arī tehniski nav bijis viegli tikt galā ar ļoti stāvo reljefu, lieliem serakiem, izaicinošām plaisām un, protams, pamatīgo augstumu, kas visu vēl vairāk sarežģī.

Peru kalnos, kuros kāpts, virsotnes bija gandrīz sešu kilometru augstumā līdz pat 6700 metriem, pastāstīja Kristaps. "Bija, ko darīt, un ir, ko atcerēties," viņš saka.

Lai īstenotu šādu ekspedīciju, pamatīgs darbs jāiegulda iepriekš, jo visam jāsagatvojas laicīgi.

Uz kalna jāpaļaujas tikai vienam uz otru, un nekādiem kašķiem vairs nav vietas. Pāris ir pārliecināts, ka kalnos ir daudz svarīgākas situācijas par savstarpējo attiecību risināšanu. Drīzāk jādomā, kā izdzīvot, kā fiziski izturēt un izdarīt ieplānoto.

Reizēm, protams, plāni pamainījās uz vietas. Liepiņi plānoja uzkāpt Peru augstākajā virsotnē Huaskarānā, vienā no pasaules skaistākajām virsotnēm Alpa Maijo. Abi nebija pārliecināti, vai šajā ekspedīcijā kāps vienā no sarežģītākajām virsotnēm ar milzīgu, gandrīz kilometru augstu klinšu sienu vairāk nekā piecu kilometru augstumā. "Uz vietas ieraudzījām un teicām, mēs kāpsim. Nācās vēl papildu ekipējumu sarunāt tur uz vietas, lai varētu to darīt, un mēs to izdarījām," atceras Kristaps.

Lielākais gandarījums esot brīdī, kad no kalna nokāpts lejā, nevis sasniegta virsotne.

Brīnišķīgākais punkts ir saprast, atskatoties atpakaļ, ka esi tur bijis virsotnē, kur brīžiem nav nekāda brīnišķīgā sajūta. Pirmkārt, tas ir tikai pusceļš un vēl jātiek lejā, otrkārt, tai brīdī ir nespēks, aukstums, bailes un joprojām nepadarīta darba sajūta. Kad nonāc lejā, viss jau ir savādāk. "Reizēm tas ir pilnīgi neticami saprast, ka ir bijusi iespēja tur pabūt augšā," paskaidro Kristaps.

Liepiņi ir Latvijas patrioti, tāpēc visās ekspedīcijās līdzi ņem Latvijas karogu, ko atstāj virsotnē.

Viņi vienmēr cenšas nest Latvijas vārdu pasaulē. Arī stāstīt par to, kur ir Latvija, kas ir Latvija, ka abi ir no Latvijas. Pirms mēneša abi atklāja fotoizstādi ar kalnu bildēm. "Tur uz bildēm paskatieties, tur var redzēt gan Latvijas karogu pasaules virsotnēs, gan Latvijas karoga krāsas pie mugursomām - tādi mēs esam," saka Kristaps.

Liepiņu ģimene nākamā gada sākumā plāno atgriezties Dienvidamerikā, šoreiz viņu plānos ir uzkāpt Amerikas augstākajā virsotnē Akonkagvā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti