Māris Zanders: «Slavenību» un «ekspertu» laiks

Jo juceklīgāka ir pasaule mums apkārt, jo biežāk dzirdama nožēla, ka sabiedrībā pietrūkst autoritāšu, kuru viedoklim varētu uzticēties. Jo īpaši vidējā un vecākā paaudzē Latvijā ir viegla nostaļģija par valstiskuma atgūšanas sākumperiodu, kad gan bijušas personības, kuru teiktajam bija svars.

Savukārt šodien mēs dzīvojam slavenību, bet ne autoritāšu laikā.

Jāpiezīmē, ka slavenība var būt arī piemērs atdarināšanai, bet slavenība nav cilvēks, kura viedoklis mums ir ne tikai interesants, bet arī svarīgs VISPĀR. Piemēram, es domāju – pareizāk sakot, es ceru – ka arī vislielākie Porziņģa fani negaida no viņa vērā ņemamu viedokli par politiku vai ekonomiku.

Tātad, ja mēs vienojamies par situācijas aprakstu – ka ir slavenības, bet nav autoritāšu, – jautājums ir par šādas situācijas cēloņiem.

Viens no tādiem, manuprāt, ir saistīts ar to, ka mūsu sabiedrības locekļu individuālās prioritātes pēdējo divdesmit gadu laikā objektīvi ir sazarojušās un kļuvušas visnotaļ atšķirīgas.

Mēģinājums atcerēties savas izjūtas kādā pagātnes posmā, godīgi sakot, ir diezgan riskanta nodarbošanās, tomēr pieņemu, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās tiem, kuri vispār iestājās par neatkarīgu valsti, bija salīdzinoši līdzīgas izejas pozīcijas, un šī neatkarīgā valsts faktiski arī bija centrālais mērķis, ap kuru jau tad apauga citi. Un saturiski viendabīgā jautājumu, tēmu lokā autoritātei ir vieglāk parādīties un funkcionēt.

Savukārt šodien katram no mums ir savas pilnīgi saprotamas rūpes, šodien pretinieks arī vairs nav tik monolīts, līdz ar to ir būtiski mazāka iespēja, ka parādās un funkcionē autoritāte, kas spēj uzrunāt visu šo interešu dažādību vai, ja vēlaties, raibumu.

Vēl viens cēlonis varētu būt tas, ka kāda cilvēka autoritāti veido viņa darbu atbilstība viņa vārdiem. Piemēram, skaidra autoritāte bija un ir Lidija Doroņina-Lasmane, cilvēks, kurš par saviem uzskatiem bija gatavs saņemt visnotaļ, maigi sakot, nepatīkamas sekas.

Šodien mēs redzam, ka vārdi var būt pareizi, iedvesmojuši, bet to izteicēji tā īsti nav gatavi riskēt, tos aizstāvot.

Piemēram, mana darba joma, prese. Situācija arvien vairāk atgādina veco padomju laiku anekdoti. “Kurš teica, ka PSRS nav vārda brīvības? Ir! Ikviens var iziet Sarkanajā laukumā Maskavā un nesodīti pateikt, ka ASV prezidents ir nelietis!”.

Mēs esam gatavi nesaudzīgi vērsties pret ikvienu politiķi vai uzņēmumu ar nosacījumu, ka mēs neesam no kritizētajiem atkarīgi, ka “mums par to nekas nebūs”.

Līdzīgi ir ar inteliģenci, kuras pārstāvju autoritāte Atmodas periodā nereti tiek nostaļģiski piesaukta. Es negribu būt riebīgs, apspriežot, cik šis īpašais inteliģences statuss bija pamatots arī tolaik, tomēr vismaz bija skaidri atskaites punkti. Piemēram, nebija nekādu problēmu par autoritāti uzskatīt Knutu Skujenieku, kurš apzināti bija turējies pa gabalu no okupācijas režīma mēģinājumiem iekārdināt ar labumiem un, tā teikt, inkorporēt padomju inteliģences pamatmasā.

Savukārt šodien daudzi pretendenti uz autoritātes statusu grib gan vienlaicīgi būt tribūni – cīņā saucēji, gan saskandināt glāzes ar pašu kritizēto eliti dažādos rautos, saņemt apbalvojumus, finansiālus piešķīrumus utt.

Taisnības labad gan jāsaka, ka līdzīgi ir arī citur Rietumos, kur nereti tie dedzīgākie cīnītāji pret netaisnīgo sistēmu ir visnotaļ komfortabli iekārtojušies šīs netaisnīgās sistēmas ietvaros.

Visbeidzot, es ceru, ka nav nepieciešams īpaši pierādīt, ka autoritāte neizriet no cilvēka ieņemamā amata.

Tiktāl aina izskatās nelāgi. Tomēr varbūt problēmas patiesībā nav, jo tādu vispārēju autoritāšu vietā nu ir speciālisti – eksperti, kuri mums ir autoritātes konkrētās jomās? Piemēram, es uzticos ārstam X, un viņš savā jomā man ir autoritāte, man ir būtisks vēsturnieka Y viedoklis, jo viņš man arī ir zināmā mērā autoritāte – savā jomā. Un tā tālāk. Normāli.

Tomēr vienalga ir sajūta, ka ārpus individuālajām dzīvēm ir nepieciešams arī kaut kas tāds, kuram var uzticēties kopīgi, uz ko var paļauties jautājumos, kas skar mūs visus.

Un te man ir hipotēze, kas vienlaicīgi izklausās cerīgi un ne visai.

Proti, iespējams, ka nav nepieciešams, ka autoritāte ir konkrēts cilvēks, nepieciešams, lai šāds statuss ir kādai institūcijai.

Piemēram, lai kādi trakumi notiktu, mēs varam paļauties, ka šī institūcija saglabās uzticību noteiktām vērtībām, saglabās vēsu prātu un spēju rīkoties. Runa ir par institūcijām, kuras veidojošie indivīdi, atvainojos par neveiklu valodu, katrs par sevi nav nedz slavenība, nedz nācijas sirdsapziņa, bet pati struktūra bauda sabiedrības uzticību.

Citiem vārdiem sakot, varbūt tā ir nobriedušas sabiedrības pazīme, ka cilvēki orientējas nevis uz kāda cita cilvēka, indivīda viedokli, bet pieņem, ka drošāk ir, ja konkrētajā valstī morāla autoritāte ir kādai kolektīvai institūcijai,

kas nav atkarīga no tā, vai cienījamai morālajai autoritātei, kā saka, nesakāpj galvā vai varbūt tā sajūtas nepietiekoši novērtēta un kļūst žultaina.

Es tik labi nezinu citas valstis, bet nojaušu, ka šāds statuss dažās ir, teiksim, konstitucionālajai tiesai, centrālajai bankai, varbūt baznīcai. Līdz ar to hipotēzes cerīgais aspekts ir tas, ka personību – autoritāšu trūkums nenozīmē, ka autoritātes jēdziens ir Latvijā neiespējams. Savukārt drūmākā puse hipotēzei izriet no jautājuma, vai kāda no institūcijām šodienas Latvijā var uz autoritātes statusu pretendēt un, ja nevar, tad, sasodīts, kā tā ir sanācis?

Pieņemu, ka šāda statusa iegūšanai ir nepieciešams vairāk par desmit gadiem. Labi, divdesmit gadiem. Respektīvi, vēlos būt optimists un pieņemt, ka kāda no institūcijām Latvijā ir ceļā uz autoritātes statusa iegūšanu.

Vai šādam piesardzīgam optimismam ir pamats? Es varu balstīties tikai subjektīvos novērojumos.

Manuprāt, beidzas periods, kad tie, kuriem vispār bija un ir kaut cik jēdzīgi ienākumi, bija, teiksim tā, apmulsuši patēriņa iespēju priekšā. Visu var dabūt! Un attiecīgi man arī vajag to, to un vēl to. Ļoti saprotami. Problēma ir tā, ka, jo vairāk tavu dzīvi ietekmē patēriņš, jo nedrošākā situācijā ir tavas vērtības un principi. Tas nav nosodījums vai moralizēšana, tāds vienkārši ir mehānisms. Jo vairāk tev vajag, jo lielāka ir tava atkarība no ārējiem faktoriem.

Šodien es redzu arvien vairāk cilvēku – dažādām vecuma grupām un profesijām piederīgu – kuri pret šo patēriņa pusi dzīvē izturas mierīgāk.

Iemesli šādai attieksmei var būt dažādi, kopīga ir atsacīšanās no nebeidzamiem mēģinājumiem uzlēkt augstāk par savu sēžamvietu. Un, iespējams, tieši šādi cilvēki – kuri nav nedz slavenības, nedz baigās izcilības vispār – galu galā veidos vidi, kurā ir institucionālas saliņas, kurām var uzticēties.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti