Māris Zanders: Mežu veido ne tikai priedes un egles

Valsts svētkos vai – kā šogad iegadījies – arī tuvojoties valsts simtgadei, publiskajā telpā tiek pieminēti cilvēki, kuriem ir nopelni. Valsts izveidē, attīstībā, kultūrā utt. Un tas, protams, ir pareizi.

Cita lieta, ka cilvēka, nācijas atmiņa laikam iekārtota tā, ka vieglāk paturēt prātā tos, kurus mēs esam atzinuši par, ja tā drīkst teikt, pirmā plāna aktieriem. Vienlaicīgi ir tā, ka procesi nevar notikt – ja nu turpinām salīdzinājumu ar izrādi - arī bez otrā, trešā plāna aktieriem, kora, apgaismotājiem. Bet tos atceramies mazāk vai nemaz. Tas nav pārmetums, jo tā vienmēr ir bijis un būs.

Tomēr es izmantošu šo iespēju, lai nedaudz haotiski pieminētu dažādas epizodes Latvijas vēsturē, kurās parādās šie otrā un trešā plāna cilvēki viņu nozīmīgumā.

Epizodes, kas, manuprāt, apliecina to, ka svarīgi ir ne tikai, kā saka, hrestomātiskie uzvārdi.

Bez šaubām, 4.maijs, valstiskuma atjaunošana ir pieminēšanas vērta tēma, tomēr skaidrs, ka ceļš uz valsts atgūšanu aizsākās jau agrāk. Un, protams, arī astoņdesmito gadu beigas radīja savus, saku to bez ironijas, varoņus. Diez vai jāatkārto šie, piemēram, ar Latvijas Tautas fronti saistītie uzvārdi.

Bet ne mazāk interesantas ir citas epizodes. 1985.gads. Īsi pirms Dziesmu svētkiem no programmas tiek svītrota gan dziesma “Gaismas pils”, gan diriģents Haralds Mednis. Kas notiek tālāk? Okupācijas režīma pārstāvis, t.s. kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs jau norunā noslēguma runu, bet...  Kopkoris izsauc publikā sēdošo Medni, un “Gaismas pils” tiek nodziedāta. Padomāsim.

Kāds, kādi – kuru vārdus un uzvārdus mēs nezinām – taču pavēra mutes, lai sāktu iemīļotā diriģenta aicināšanu? Kāds, kādi varbūt bija iepriekš vienojušies pavērt mutes, noriskēt.

Spītējot funkcionāriem, kuriem droši vien slikti palika no šādas “pašdarbības”. Šie anonīmie cilvēki nenobijās, un tas ir ļoti būtiski. Koris tiešā un pārnestā nozīmē dod zīmi, kas rūgst.

Tagad paskatīsimies uz posmu, kad Latvijas valsts veidojās. Te arī ir nostabilizējies pieminamo personu loks – Kārlis Ulmanis, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Čakste, varbūt vēl daži. Atkārtošos – nav jau šaubu par šo cilvēku nozīmi.

Es vienkārši aicinu mēģināt iedomāties, ko, piemēram, nozīmēja ar ļoti ierobežotiem naudas līdzekļiem aizstāvēt dažus mēnešus pēc valsts proklamēšanas Latvijas intereses Parīzes miera konferencē 1919.gadā.

Kaut tādēļ, ka sabiedrotie nebūt nedega vēlmē atzīt Latvijas valsti. Citāts no Latvijas delegācijas 1919.gada 20.jūnija sēdes protokola: “Pēc amerikāņu domām, Ulmanis esot spējīgs darbinieks, bet nepietiekoši tālredzīgs. (...) Latviešu tauta cenšoties pēc brīvības, bet, ja Krievija būtu īsta demokrātija, tad viņa [latviešu tauta] ietilpinātos Krievijas Federācijā. (...) Sabiedrotie tagad proponējot nodibināt koalīcijas ministriju [valdību], sastāvošu no 7 Ulmaņa kabineta vīriem, 1 konservatīva latvieša, trīs vāciešiem un viena krieva vai ebreja”. Francija bija vēl atturīgāka. Runa ir par to, ka šo cīņu par Latvijas starptautisko pozīciju delegācijas sastāvā veica ne tikai labi zināmais Meierovics, bet arī jau sliktāk zināmais Marģers Skujenieks un vēl sliktāk zināmie Oļģerts Grosvalds un Jānis Seskis.

Jēdziens “latviska Latvija” daudziem saistās ar Kārli Ulmani, kādam ar Kārli Skalbi, vēl kādam rodas ar mākslu saistītas asociācijas, bet es gribu pieminēt, pieņemu, krietni mazāk zināmu cilvēku - Ati Ķēniņu. Jāsaka, šī sabiedriskā darbinieka un dzejnieka biogrāfija vispār ir, ja tā drīkst teikt, romāna vērta, bet šoreiz runa ir par to, ka Ķēniņš, pildīdams izglītības ministra funkcijas, 1932.gada pavasarī – tātad pirms t.s. Ulmaņlaikiem - rosina, ka nacionālo minoritāšu skolās latviešu valodu vajag mācīt, sākot ar pirmo klasi. Jāpiezīmē, ka Saeima šo Ķēniņa priekšlikumu kā pārāk radikālu noraidīja, bet tas nu tā. Tieši ar Ķēniņu par to, kas īsti ir Satversmē minētā “Latvijas tauta” publiski debatē izcilais vācbaltiešu politiķis Pauls Šīmanis. Te nav runa par to, kura interpretācija pareizāka – Ķēniņa vai Šīmaņa.

Runa ir par to, ka advokāts Atis Ķēniņš “latviskas Latvijas”, atvainojos par žargonu, diskursam bija ne mazāk nozīmīgs kā dzejnieki vai mākslinieki, kuri prātā nāk vieglāk.

Ja runā par brīvvalsts periodu, atsevišķa tēma ir tas, kāds ir priekšstats arī par tām personībām, kas vismaz pieminēšanas līmenī zināmas labi. Piemēram, latviešu strēlnieku, tā teikt, garīgais tēvs, Krievijas domes deputāts, vēlāk Latvijas Pagaidu nacionālās padomes valdes loceklis, zemkopības ministrs neatkarīgās Latvijas pirmajā valdībā Jānis Goldmanis. Ja īsi – Goldmanim divdesmitajos gados pasliktinājās attiecības ar Ulmani, Ulmaņa kontrolētā Zemnieku banka pieprasīja atmaksāt aizdevumu, Goldmanis atmaksāt nevarēja, vēl dažas kļūmes, un galu galā Goldmanis ar tādu CV, kāds retajam bija tolaik, uz gadu nonāca cietumā. Nav runa par to, cik pamatoti, runa ir par to, cik krāsām bagāti ir šo “slaveno valsts vīru” portreti šodien, vai tie nav pārāk vienkāršoti un attiecīgi neizteiksmīgi.

Starp citu. Goldmani pieminēju kā gadījumu, kad tautā ilgstoši cienītam valstsvīram kaut kas noiet greizi.

Bet vēl ir tāda tēma kā cilvēki, kuriem ir bijusi būtiska ietekme kādā Latvijas vēstures posmā, bet, ņemot vērā, ka viņi savu laikabiedru vairākumu pamanījušies nokaitināt operatīvi un pamatīgi, nelāgā reputācija kavē arī mūsdienās šo ietekmi objektīvi izvērtēt.

Kā piemēru var minēt Andrievu Niedru. Te, protams, var teikt, ka Niedra bija pret 18.novembra politisko projektu, ka viņam bija citi priekšstati par Latvijai ejamo ceļu, bet tas nemazina viņa kā latviešu literatūrai būtiska cilvēka nozīmi.

Paskatīsimies vēl tālāk pagātnē, kad valsts vēl nav, toties ir jautājums par latviešu kā tautas veidošanos.

Politiskais aspekts. Nu, tur viss it kā skaidrs – jaunlatvieši, savukārt pirms viņiem viena bēdu leja.

Jaunlatvieši, protams, ir ļoti svarīgs posms, tomēr, pirmkārt, nepiedodami aizmirsti, manuprāt, ir tādi personāži kā ar Rīgas Latviešu biedrību saistītie Bernhards Dīriķis un Rihards Tomsons. Otrkārt, nevajag vispār pārspīlēt ar tēzi, ka līdz 19.gadsimta beigām latvieši bija, kā saka, melni un maziņi. Daudzi vismaz vārda pēc zina Raņķa dambi Rīgā. Bet runa būs par Raņķu dzimtu. Īsi sakot, 1785.gadā – 1785.gadā! - Rīgas zvejnieku eltermanis Sīmanis Raņķis noslēdza līgumu ar cara galmu Pēterburgā par kūpinātu lašu piegādi. Kā mēdz teikt, spēcīgi! Turklāt Raņķi jau veiksmīgi rosījās arī līdz Sīmanim, jo vispār kāds Jēkabs Raņķis izpirkās no dzimtzemnieka statusa Piņķu muižā un pārnāca darboties uz Rīgu jau 1670.gadā...

Literatūra. Arī viss skaidrs – Auseklis, Pumpurs, Alunāns. Ja kārtīgi saņemas, tad vēl Garlībs Merķelis, un ja vēl saņemas – Stenders. Ļoti labi. Bet – vispār latviešu valodā literatūra pastāvēja arī krietni agrāk.

Ņemot vērā, ka šobrīd Latvijā pilnā sparā ir priekšvēlēšanu kampaņas, nevaru nenocitēt kādu Dundagas mācītāja Johana Višmaņa dzejoli: “Tā pasaulīt / uz blēņiem krīt / Ir čakla citu gānīt / Bet akla metās, kad tai būs / Tās acis mest uz savu pus': / Tā velns māk savus mānīt”. Manuprāt, burvīgi. Un, starp citu, runa ir par 17.gadsimta beigām.

Es gribu teikt, ka 16. - 17.gadsimtā izveidojās lielākoties vācbaltiešu inteliģences ekosistēma, augsne, kas baroja jau tos uzvārdus, kas mums labi zināmi.

Igauņu rakstniece Ene Mihkelsone romānā “Mēra kaps” raksta: “Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tik mazai zemei, kāda ir Igaunija, vēstures ir par daudz”. Dažbrīd man liekas, ka šī it kā paradoksālā, skarbā atziņa lielā mērā attiecas arī uz Latviju. Bet tad, kad sastopos ar šiem ārkārtīgi interesantajiem otrā, trešā plāna aktieriem vai tiem, kuri vispār negrasās uz skatuves kāpt, tad rakstnieces teikto līdzsvaro varbūt bērnišķīga interese “kas tik mums te nav bijis!”.

 

Izmantotā literatūra

Anita Čerpinska. Pārcēlāju Raņķu dzimtas vēsture 18.-19.gadsimtā. Latvijas Arhīvi, 2014.gada Nr.3.

Ene Mihkelsone. Mēra kaps. Mansards, 2014.

Jānis Šiliņš. Zināmākais latvietis Petrogradā. Latvijas Arhīvi, 2015.gada Nr.3/4

Latvija Parīzes miera konferencē. Latvijas Nacionālais arhīvs, 2017.

Māra Grudule. Latviešu dzejas sākotne 16. un 17.gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017.

Vācbaltieši Latvijā (1918. - 1941.). Latvijas Universitāte, 2016.

 

1 komentārs
Daina Dīva
Paldies!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti