Māris Zanders: «Baltais plankums» pašā deguna priekšā

Kad mēs pukojamies par dažādām nebūšanām Latvijā, kā iemesli tām tiek minēta korumpētā, aprobežotā pašmāju elite, Krievija, Brisele un kas tik vēl ne. Negribu apstrīdēt šādus vērtējumus, tomēr, manuprāt, ir vēl viens cēlonis – tas, ka mēs nu jau 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas neesam izrunājuši kādu ļoti svarīgu tēmu. Proti, kāpēc tik daudzi no Latvijas cilvēkiem aktīvi veidoja karjeru un baudīja no tās izrietošos labumus padomju okupācijas gados.

Te nav runa par daudz cilāto “čekas maisu” tēmu, runa ir par daudzu plašāku jautājumu loku, kas turpina ietekmēt mūsu dzīvi. Esmu uzaudzis PSRS norieta periodā, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, un līdzības domāšanas veidā, ar kurām saskāros tolaik un saskaros tagad, man subjektīvi ir nepārprotamas.

Kad astoņdesmitajos gados jautāja cilvēkiem, kāda velna pēc viņi cenšas uzkalpoties kompartijā, bieži varēja saņemt atbildes – skaidrs, ka mēs nekādam komunismam neticam, mēs tikai izliekamies, bet ko tad darīt – gribas taču dzīvot labāk! Un ko mēs redzam pēc neatkarības atgūšanas? Cilvēki maina partijas kā zeķes, viņi paši netic šo partiju programmās rakstītajam, bet ko darīt – gribas taču dzīvot labāk!

Okupācijas gados šādi domājošie redzēja dažādas bezjēdzības un klusēja, šodien notiek tas pats – redz, bet klusē. Okupācijas gados teica: un kas mainīsies, ja iebildīšu, kāpēc man būt tam izlēcējam – un tagad saka tāpat.

Un man nez kādēļ liekas, ka ar šādu “apburošu” attaisnojumu šādi cilvēki pielāgosies jebkādai valdībai un jebkādai iekārtai. Galvenais ir atrast skaidrojumu, attaisnojumu.

Vai nu tāpēc, ka viņos joprojām “sēž” šāda pašu piekoptā prakse okupācijas laikā, vai arī tāpēc, ka viņi – tie, kuri gados jaunāki – redzējuši, ka šādu praksi piekopj par viņiem vecāki cilvēki. Un ne tikai nesaņem nosodījumu, bet pat skaitās tie veiksminieki. Pielāgošanās paradumi turpina dzīvot paaudzē, kas dzimusi jau neatkarīgā Latvijā.

Šķiet, te jāpaskaidro, ko es saprotu ar aktīvu pielāgošanos politiskajam režīmam.

Nav runa par cilvēkiem, kuri patiešām bija pārliecināti par PSRS valdošās iekārtas pareizību. Tādi bija. Piemēram, PSRS dzimušie, uzaugušie un Latvijā iebraukušie pēc Otrā pasaules kara. Šādi priekšstati, skatoties no šodienas viedokļa, var likties jocīgi, tomēr nosodīt nebūtu godīgi. Nu, ticēja cilvēki – mēs 21.gadsimtā arī ticam dažādām aplamībām.

Nav runa arī par situācijām, kad cilvēki pielāgojās režīmam, lietojot prasīto valodu, bet tas arī viss. Ilustrācijai minēšu piemēru. Juzefovas katoļu draudze 1961.gada 14.maijā vēršas pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja saistībā ar kavēšanos nodot dievnamu ekspluatācijā: “Mēs ar dziļu cerību un ticību gaidām Jūsu rīkojumu atbilstošajām organizācijām par visdrīzāko lēmumu atvērt dievnamu, lai draudze varētu mierīgi strādāt, dzīvot un lūgties par kopīgo lietu, visu darbaļaužu labklājību un tālāko progresu, un mūsu Dzimtenes uzplaukumu”. [1]

Protams, liekas, nejēdzīgi, ka ticīgiem cilvēkiem bija jāraksta tādas muļķības, tomēr kompromisa robeža bija valoda, bet ne rīcība.

Bet tagad parunāsim par rīcību.

Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) biedru un kandidātu skaits salīdzinoši īsā periodā gandrīz dubultojās – no 107 tūkstošiem 1967.gadā līdz 182 tūkstošiem 1988.gadā. Un nedomāju, ka tādu kāpumu nodrošināja tikai iebraucēji no citām brālīgajām republikām. Nē, latvju bāleliņi stājās.

Vai varēja nestāties? Protams, ka varēja. Tikai tad būtu jāsamierinās ar sarežģītāku dzīvi. Lai gan bija, kuri izvēlējās tieši šo ceļu.

Lai būtu, nerunāsim pat par komunistu partijas ierindas biedriem.

Daudzi šodien neuzticas pašreizējai elitei, jo uzskata to par melīgu un savtīgu. Droši vien daļa no elites tāda tiešām ir. Bet, vai tas nav daļēji arī tādēļ, ka tās rindās netrūkst cilvēku, kuri taisīja spožas karjeras okupācijas laikā, un

pēc neatkarības atgūšanas neviens viņiem neprasīja kaut paskaidrot viņu agrāko rīcību. Un viņi paši arī neuzskatīja par vajadzīgu kaut ko paskaidrot, kur nu vēl atvainoties.

Lai gan man būtu interesanti dzirdēt, piemēram, Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes LKP partijas komitejas sekretāra Aivara Endziņa [2] vai LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas atbildīgā sekretāra Māra Riekstiņa [3] atmiņas. Kā tad nu viņi vienā brīdī apķērās, ka ir lieli neatkarīgas Latvijas valsts patrioti un, vēl vairāk, ir īstie vīri, lai ieņemtu augstus – protams, atkal augstus – amatus pavisam citā valstī? Minēšu vēl kādu piemēru. 1946.gadā dzimušais Andris Strautmanis Latvijas neatkarības laikus sagaidīja kā VDK Izmeklēšanas daļas nodaļas priekšnieks. Nevis vienkārši čekists, bet čekistu priekšnieks. Un kas ar viņu notika tālāk? Vēlāk viņš bija LR Drošības policijas 1.galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks, kā arī iekšlietu ministra Mareka Segliņa padomnieks. [4]

Par ko mēs brīnāmies?

Es te vēl gribētu pieminēt dzirdētu argumentu, ka, lūk, mēs sākām taisīt karjeras okupācijas iestādēs, piemēram, astoņdesmitajos gados, kad Staļins jau sen bija miris, kad okupācijas režīms nebija vairs tik agresīvs. Tas ir mīts par maigajiem astoņdesmitajiem gadiem. Minēšu vienkāršu faktu. 1983.gadā VDK Latvijā arestēja 24 cilvēkus, kas bija lielākais arestēto skaits kopš 1972.gada.

Vēl ir dzirdēts arguments, ka es, lūk, taisīju karjeru okupācijas gados, jo neko nezināju par pašu okupācijas faktu, par izsūtīšanām utt.. Nu, pieņemsim, ka bija tādi gadījumi, kad nezināja par to, kas bija Latvijas valsts pirms okupācijas. Tomēr tad man ir jautājums šiem cilvēkiem: kāpēc jūs, balodīši, turpinājāt vairot savu mantu un ietekmi tādā pavisam svešā, jaunā valstī pēc pierastās (PSRS) izjukšanas? Normāli būtu vismaz paiet malā, nelīst atkal priekšā.

Daudzu nāciju vēsturē ir smagi posmi. Ir cilvēki, kuri aktīvi pretojas apspiešanai, nelietībām, bet tādu ir maz. Un patiesībā tas ir normāli – nevar prasīt no ikviena uzupurēšanos. Tomēr ir milzīga atšķirība starp nepretošanos un aktīvu sadarbošanos.

Piemēram, ir milzīga atšķirība starp vācieti, kurš nacistu laikā vienkārši klusi mēģināja dzīvot, un vācieti, kurš centās uzkalpoties nacistu varas hierarhijā. Pēc kara Vācija ilgstoši un mokoši tomēr šīs lietas izrunāja. Citām valstīm, piemēram, Francijai, okupācijas perioda neērtie jautājumi neatbildēti palika ilgāk, tomēr galu galā tiem pieķērās.

Austrumeiropā, to skaitā Latvijā, izņemot šauru vēsturnieku slāni, ar šiem jautājumiem netiek strādāts joprojām. Nodevības pret savu valsti inde turpina netraucēti darboties. Mēs varam skatīties padomju laika kinohronikas, kur rūpnīcas partijas organizācijas sekretārs biedrs Ozoliņš kaut ko muld, un mēs varam ziņu raidījumā redzēt, kā Ozoliņa kungs kaut ko muld. Jo biedram/kungam Ozoliņam par paradumu kļuvis, ka svarīgākais ir viņš pats, iespēja paātrināti nopirkt žiguli vai iespēja vēlreiz atpūsties Taizemē, un viņš pielāgojās, pielāgojas un pielāgosies, lai šādas iespējas nezaudētu.

Vēlreiz. Nav runa par to, ka bijušie komunistu nomenklatūras augsti darbinieki būtu jātiesā. Vai pat kaut kā īpaši jākaunina. Runa ir par mierīgu sarunu, par pagātnes nepaslaucīšanu zem tepiķa. Izrunājot, kā mēs uzvedāmies padomju okupācijas gados, mēs varbūt labāk sapratīsim sevi šodien. Un mazāk vainosim citus - “krievus”, imigrantus, Maskavu, Briseli, “svensonus” - bet uzņemsimies paši par sevi atbildību.

_______

1. VDK Zinātniskās izpētes komisijas raksti. 3.sējums. “Lielais Brālis tevi vēro: VDK un tās piesegstruktūras.”. 109.lpp.

2. Latvijas Universitātes LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas pētījumu krājums “Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas”. 437.lpp.

3. Turpat, 691.-693.lpp.

4. Turpat, 100.-102.lpp.

75 komentāri
Lea
Varbūt pienācis laiks Jums pašam ,Zandera kungs,paskaidrot ļoti daudzīem apkrāptajiem Latvijā un arī citur,kāpēc sadarbojāties Gromuļa kungu viņa nelietīgajās darbībās un musinājāt cilvēkus atdot šim bezgodim pat pēdējo kreklu?Un cik pats nopelnījāt ?Kad skatos uz Jums,tad tiešām "baltais plankums pašā degungalā".
Raimonds Bekeris
Zanders malacis, sen jau bija laiks sadarboties ar Latvijas Radio!
Alexis
Pilnīga taisnība- Latvija no Baltijas valstīm bija visuzticīgākā komunistu ideologojai, un patiešam, kamēr viņi lems, mēs būsim pakaļā
nav viegli, tomēr
Šajā diskusijā runā pārsvarā par sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem. Tomēr nebūtu slikti, ja jaunieši darītu tā, kā darīja vāciešu pēckara paaudze. Viņi prasīja saviem vecākiem: kur jūs bijāt?
Verners Pudāns
Paldies Māri ! Tā bija ,tā tas arī turpinās ..... Skumīgi -kas ir latvietis?-Tas pats lietuvietis tikai vairāk nobijies...., Māri ! Ļoti vēlētos satikties-var rakstīt uz e-pastu -vernersp eta inbox.lv . Ar cieņu -Verners
buļbuļ
kaut kas sāk pielekt no reālās dzīves? Neparasti... ēterā un Dienā jau tikai burbuļoja
didzis
Cilvēki vai nu nemainās vai slikti mainās, un jo vecāki kļūst, jo sliktāk mainās. Atvainoties un paskaidrot viņiem nevar prasīt, jo viņi paši nezina par ko būtu paskaidrojums jāsniedz, padomju audzināšanas sekas ir iedzītas mentalitātē, psihē, apziņā. Ja padomju laiki turpinātos vēl 25 gadus, tad nebūtu neviena, kurš vēlētos brīvu Latviju, vai režīma gāšanu. Vienkārši nevar pilnībā ticēt tam, ko viņi dara vai saka. Tas ir briesmīgi, kā tādi 'guļošie aģenti'. Bet mīļi.
Zaiga
Dzirdēju ēterā, šķita reti cilāts temats un labi uzrakstīts. Bet - ko turpmāk darīt citādi, lai izdzīvošana,pielāgošanās,paklusēśana esošajā sabiedrībā piebremzētos? Es pat neceru uz samazināšanos. Pretestība un atklāta runa prasa drosmi .Tā nav izplatīta īpaśība. Un tā apdraud labklăjību,lai cik pieticīga tā būtu. Šai jautăjumā esmu pesimiste.
profils (dažkārt arī O.M.©)
;) Ir sacīts: "Šajā Dieva pasaulē kopumā un, īpaši jau, ar mums pašiem notiek TIKAI un VIENĪGI tas, ko mēs PAŠI pieļaujam. Inerti truli noskatoties, nožēlojami gļēvi "klusējot lupatiņā", vai pat apzināti uz to "parakstoties" un +/- "aktīvi ņemot dalību" - nav būtiskas atšķirības." Un, arī: "Absolūti bezjēdzīga un jebkurā izpratnē nelietderīga cīņa (jeb, visbiežāk, pat tikai "vētrainas rosības" imitācija) ar SEKĀM, nespējot saskatīt vai pat apzināti ignorējot to patiesos CĒLOŅUS, ir viena no lielākajām muļķībām un viens no galvenajiem iemesliem tam, kāpēc "esam tur, kur esam, un ārā netiekam"."
fzss
vel ir viens nodoms tai "iluminatu ' cunftei pret LV, gaidu kad to beidzot kāds pateiks skaļi :DDDD
Haralds Elceris Elceris
par DDD skaidrs, ko nozīmē. 4-tais D par Dena†uralizāciju?, tobiš par pilsonības atņemšanu nepamatoti na†uralizētajiem "pilsoņiem"?
remi
Es arī padomjzemē dzimusi, augusi un dzīvojusi 26 dzīves gadus. Neviens no ģimenes nebija represēts, bet nebija arī KP biedrs vai kāds padomju silei pietuvināts cilvēks, kam jāslavē diženā iekārta. Bet neviens arī īpaši neko nestāstīja. Bija apkārt vecas grāmatas, ko paskatīties un pašiem palasīt, atradās 80. gadu sākumā arī vecā malkas šķūņa skapī noslēpts karogs. Skolas vēstures programmā nebija nekas no tā, par ko var runāt un rakstīt šodien. Tikai tagad , kad dzīve jau iet uz otru galu, cītīgi lasu grāmatas par vēstures notikumiem, kuras izdotas nesen, un atklājas, cik sarežģīti ir vērtēt daudzus notikumus. Nemanāmi paaudzēs tiek ieaudzināta īpašība noklusēt, melot un noliegt pat acīmredzamus faktus, lai tikai paliktu dzīvs un neskarts, un daudzos gadījumos tikt un palikt pie siles, un tas ir priekšnoteikums, lai nekas nespētu iet uz priekšu taisnu un platu ceļu. Un pagaidām lielākoties viss rullē pa vecajām, mazajām, līkajām taciņām.
Kvadrāts
"Cīnīties, cīnīties un cīnīties! Cīņu nedrīkst atlikt, nedrīkst!" k/f Rainis, 1949. Skolu vēstures un latviešu literatūras programmas galvenais motīvs bija cīņa, cīņā saukšana. No senlatviešu (baltu) cīņām līdz 1905.g. revolūcijai un kaujām Kurzemes katlā - no mītiskā Lāčplēša līdz pat latviešu strēlniekiem. Visu to 1988.g. "dziesmoto revoļūciju" ar auseklīšu barikādēm 1991.g. varēja īstenot tikai padomju izglītības sistēmā sagatavotie kadri, tāpēc nav brīnums, ka 1990.gados tika likvidēts Latviešu strēlnieku muzejs, no skolu programmām svītrota "obligātā literatūra" - daudzo dumpinieku vārdi un darbi:" Pret ko mēs esam" / Pret tādu iekārtu, kas visu atļauj jums, / pret tādu likumu, kas rakstīts tikai mums, / pret jūsu kariem, kuros mēs tik plokam, (..) pret jūsu veikaliem un jūsu biržām, / kur darbs par nedarbu caur zeltu tiek,.../ Leons Paegle.
profils (dažkārt arī O.M.©)
Interesanti, patiešām - un kur tad biedrs / kunKs zanders PATS bija visus iepriekšējos 27 gadus (!!!), t.i. kopš tā dēvētās "atmodas" un kopš tā dēvētās šīs pašreizējās "valsts" izdzimšanas - jau jau TIKAI TAGD šķietami ir beidzot pamodies un pēkšņi ieraudzījis VISU to, par ko nu ir gaužām jau sašokējies un, pārsteidzošā kārtā, tomēr beidzot pat ir sadūšojies izvērsti sašutināties aktuālajā publikācijā? Labrīt, pēc 27 gadu ilgtspējīgas letarģiskas krākšanas ačas slinki pavārstījušais "žurnālist" zander! Kā ta' labi gulējās visus šos iepriekšējos "lupatiņā klusēšanas" gadus? ;)))
Sima
"1946.gadā dzimušais Andris Strautmanis Latvijas neatkarības laikus sagaidīja kā VDK Izmeklēšanas daļas nodaļas priekšnieks. Nevis vienkārši čekists, bet čekistu priekšnieks. Un kas ar viņu notika tālāk? Vēlāk viņš bija LR Drošības policijas 1.galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks, kā arī iekšlietu ministra Mareka Segliņa padomnieks. [4]" Dabiski. Tāpēc, ka viņš bija profesionālis. Ko tad liksi drošības policijā - kādu pļāpātāju-bāleliņu? te tāpat ir pilns ar ārzemju spiegiem, un viņš, visticamāk, tos visus pēc sejas pazīst...
Kvadrāts
Zander, nepļāpā par Ozoliņu - izlasi liecības:" Kārlis Ozoliņš un Arvīds Pelše, abi LKP CK biroja, tātad visaugstākā vietējās politiskās un saimnieciskās rīcības lēmējorgāna locekļi. Dienai un naktij ir vairāk kopīgā nekā šiem abiem komunistiem. Kas viņus tik krasi atšķīra? Patriotisms! Latviešu nācijas nacionālās intereses. Ozoliņš dzīvoja un darbojās ar domu par latviešu likteni. Pelše – tipisks pārkrievojies latvietis, kuri pārāk bieži bija Latvijai ļaunāki par jebkuru citas tautības pārstāvi. Savējo nīcinātāji. Garīgs ļaundabīgs audzējs tautas ķermenī. Kārlis Ozoliņš vairāk nekā 10 gadus bija atsēdējis neatkarīgās Latvijas cietumos. Tomēr neienīda šo valsti. Domāja par tautu un zemi. Centās sargāt. Atbilstoši reālu iespēju robežās – rīkojās. Tas būtu vēsturnieku cienīgs izpētes jautājums." L.Purs "Uzdrīkstēšanās" ( Jaunā Gaita nr. 268-271. 2012)
reālists
Varas cilvēki, domāšana, struktūra- tā ir tā pati LPSR. Būtu tā kā laiks ko mainīt, ja gribam uz augšu.
Notars
Es tāpat kā lielākā daļa Latviešu gribētu redzēt čekas maisu saturu, lai vismaz zinu ar ko man labāk nesarokoties ... ja nu pielīp!
Buks
Zinātniekiem nav jēga šo tēmu pētīt, jo tad nav publicēšanās iespēju – likums neļauj minēt vēl dzīvus notikumu dalībniekus, savukārt neviens cits nav spējīgs pētīt.
haralds elceris
jāgaida līdz tam, ka visi 3.14-peles kolaboracionis†i nosprāgs? kurš tādu marasmu izdomājis?
Klucis
Ir tāds pētījums - Evas Eglājas-Kristsones monogrāfija " Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti" (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013). Autores darbā neparādās pat jēdziens „kolaborācija”, jo nav pamata piedēvēt kādu kolaborāciju cilvēkiem, kuri reāli strādāja pret padomju režīmu (saviem maizes devējiem).
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti