Evija Unāma: «10 stāsti par... ». Vizīte.

Pirms pieciem gadiem man diagnosticēja ļaundabīgu audzēju. Šodien par šo faktu liecina vien rētas, daži lieki kilogrami un sliktas atmiņas. Ja kādam smaga saslimšana ir traģēdija un dzīves beigas, man tā nāca kā atspēriena un atskaites punkts. Kā robežšķirtne. Tā bez ceremonijām sašķērēja dzīvi divās daļās - pirms un pēc. Vai ir iespējama skaista, pilnvērtīga dzīve pēc smagām slimībām? Uzdrošinos apgalvot, ka jā. Ja atrodas iedvesmas, cerības un mīlestības avots. Jo cilvēki visbiežāk slimo vien tad, kad šī veldzējuma trūkst…Šis laiks ir piedzīvots ar brīnišķīgām atklāsmēm un arī secinājumiem. Ar dažiem šobrīd dalos. 

7. Vizīte.

Ikreiz, kad sēžu poliklīnikā pie ārsta kabineta, klusi pie sevis skaitu mantru – es esmu vesela, es esmu vesela, es esmu vesela…

Šīs obligātās pārbaudes ir kā zobu sāpes – smeldzīgi pulsē un apstādina dzīves virpuli. Visbiežāk manās mantrās ielaužas arī no kabineta plūstošās slāpētās balsis. Ārsta un pacientu. Pacientiem parasti ir klusākas. Nedrošākas. Šīs netīši noklausītās sarunas allaž spiež ar interesi aplūkot to, kurš iznāk no kabineta. Kā nekā esmu piedalījusies viņa vizītē un zinu teju visu tās iemeslu.

Kabinetā smaidīga sagaida māsiņa. Izprašņā. Saraksta kārtējo mistisko veidlapu un laipni iestumj blakus telpā. Tur pie galda sēdošais doks intensīvi datorā kaut ko drukā. Gaisā virmo iepriekšējās pacientes saldās smaržas. Vai varbūt ārsta. Man jāpagaida. Apsēžos. Kamēr taustiņi vaid zem doka pirkstu triecieniem, ar acīm klaiņoju pa kabinetu. Tas īpaši no citiem neatšķiras. Kušetīte, kas pārklāta ar vienreizējo paladziņu, "Ikea" skapis, pāris plakātu rāmjos pie sienas, galds un milzīgs logs. Bez žalūzijām. Ārā ir sācis krēslot. Pretējā nama gaišajos logos rosās ļaudis. Pie viena var redzēt, kā pāris jauniešu žestikulējot sarunājas un pīpē. Ārsts, pabeidzis savus rakstu darbus, pievēršas man.

Pēc nelielas aprunāšanās viņš aicina izģērbties. Grib aplūkot problēmzonu. Vaicājoši uz viņu skatos un gaidu, kad paskaidros – kur man šo pasākumu veikt. Viņš neizpratnē sarauj uzacis un atkārto aicinājumu. Nosarkstu un neveikli prasu – kur?

Viņš nespēj noslēpt pasprukušo smīniņu – te. Bažīgi palūkojos uz logu. Jaunieši pretējās mājas logos joprojām pie sava loga risina globālus jautājumus. Aina ar manu striptīzu, iespējams, ka puišu sarunu nepārtrauktu, bet man liek justies kā uz skatuves. Ārsts demonstratīvi pievērsies datoram, klusē un gaida. Es nesteidzos. Jautāju, vai aizslietnis un īpašs apmetnis, kā esmu redzējusi filmās, nav? Nav… pauze ieilgst.

Esmu iedzīta stūrī. Jūtu, kā kāpj dusmas. Ne es pirmā te sēžu.

"Dod pieci" akcija

Laikā no 15. līdz 21.decembrim jau trešo gadu norisināsies Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības akcija „Dod pieci”. Šogad akcijā vāks ziedojumus onkoloģijas pacientu psiholoģiski sociālajai rehabilitācijai. Vairāk te.

Todien par vizīti samaksāju 35 eiro. Bet neizģērbos.

Nomainīju ārstu. Pret tādu, kuram ir kabinetā žalūzijas, aizslietnis un cieņa pret pacientu. Tiesa, šim procesam nācās ziedot no savas dzīves trīs mēnešus.

Toties tagad došanās pie ārsta nav pazemojoša. 

Pārējie stāsti: 

1. Diagnoze. 

2. Ome

3. Lakats.

4. Knopočka 

5. Mati 

6. Lēmumi 

7. Vizīte 

1 komentārs
Man veicās
Man veicās. Ar visiem brīnišķigajiem ārstiem un māsiņām, un sanitārēm, ko sastapu ārstējoties un arī tagad - ejot uz pārbaudēm. Latvijas Onkoloģijas centrs ir pārpilns šādu profesionālu speciālistu un reizē iejūtīgu cilvēki, kuru ikdienas darbs rit ar pacientiem, kuriem noteiktas onkoloģiskās diagnozes. Paldies!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Esejas
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti