Edijs Šauers: Vai tiešām bailēm lielas acis? Par propagandu, tumsu un dzīvi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Lai gan satraucoši un biedējoši izteikumi un notikumi liek mums dzīvot trauksmē par savu un citu drošību, tomēr, ieskatoties bailēm acīs, nereti atklājas to iluzorais vai pat manipulējošais efekts, jo – bailes atbildības, savstarpējās uzticības un brīvības priekšā ir bezspēcīgas.

Bailes no bēgļiem, kuri patiesībā ir teroristi, un bailes no viņu kā teroristu sprādzieniem. Bailes no citu valstu agresijas un iebrukuma. Bailes no Eiropas Savienības sabrukuma. Bailes no Trešā pasaules kara. Bailes no nacionālās identitātes zuduma un vērtību sabrukuma. Bailes no alianses aizstāvības trūkuma. Tās ir tikai dažas ar starptautisko politiku saistītās baiļu tēmas, kas tikušas starptautiski apspriestas pēdējā pusgada, gada laikā gan medijos, gan sociālajos tīklos un sabiedrībā kopumā, vēl jo vairāk — katrai no tām varam uzrādīt kaut vai vienu apliecinošu faktu, kas parādītu to leģitimitāti. Vairāk vai mazāk jautājums par to,

kā mazināt bailes, proti, palielināt drošību, bija nule kā notikušās ''Rīgas konferences 2016'' tēma. Tas ir arī jautājums, kas virmo Latvijā saistībā ar ASV prezidenta vēlēšanām un Donalda Trampa izteikumiem par ASV atbalstu Baltijai.

Viennozīmīgi, baiļu sarakstu varētu turpināt – ikdiena taču pilna ar tām – bailes zaudēt darbu, bailes nenokārtot eksāmenu, bailes publiski uzstāties, bailes no tumsas, slimības un nāves utt. Vai ne tā?

Laipni lūgti šausmu istabā jeb baiļu runas labirints

Vārds “bailes” ir visnotaļ aptuvens vārds, tāpēc viegli iekrist tā lamatās un apmaldīties baiļu labirintā. Baiļu aptuvenību vairo ne tikai to objektu daudzveidība, no kuriem baidāmies, bet arī valodas bagātība un neskaidrība par mūsu pašu iekšējiem stāvokļiem, kas šķietami var būt atšķirīgi un ne vienmēr mums pašiem būs pietiekami skaidri pieejami un nošķirami. Te daži piemēri – vienā gadījumā sakām “Es baidos. Man žēl to atzīt”, citos — “Es baidos — tagad, kad man jābūt bezbailīgam!” vai arī “Mani nomoka visādas baiļu sajūtas”. Lai labāk uztvertu šo baiļu izpausmju neviennozīmīgumu, iztēlosimies, ka minētās frāzes uz skatuves dažādās intonācijās izteiksmīgi deklamē aktieris. Vai tās tiešām būs vienas un tās pašas bailes?

Taču nozarēs, kas meklē baiļu psihiskos cēloņus un risinājumus cilvēku dzīves atvieglošanai, ierasti tiek nošķirti divu baiļu veidi – reālās un neirotiskās bailes. Ar reālām bailēm saprot reakciju uz ārējām briesmām – gaidāma, paredzama kaitējuma uztveri, un tās ir saistītas ar bēgšanas refleksu, kas saistīts ar pašuzturēšanas dziņu.

Reālās bailes ir atkarīgas no mūsu zināšanu stāvokļa un varas izjūtas attiecībā pret ārpasauli.

Jo vairāk mēs zinām par pasauli, jo mazāk varam par to baidīties, piemēram, ja zinām, ko nozīmē pērkona dārdoņa, jo mazāk no tā baidīsimies. Tiesa, citkārt zināšanas var tieši darīt pretējo un veicināt baiļu rašanos, jo ļauj laikus atpazīst briesmas.

Savukārt neirotiskās bailes, pirmkārt, ir saistītas ar “baiļu gaidām”, un tās pavada vispārējs bailīgums, kas ir “brīvi plūstošas bailes, kas gatavas pievienoties jebkuram kaut kādā veidā piemērotam priekšstata saturam, ietekmē spriedumu, izraugās gaidas, uzglūn jebkurai izdevībai, lai attaisnotu sevi” (Z.Freids. “Ievads psihoanalīzē”). Tās ir “baiļu gaidas” vai “bailīgās gaidas”. Personas, kurām piemīt šī veida bailes, vienmēr paredz visnegatīvāko iznākumu, ikvienu nejaušību iztulko kā norādi uz nelaimi.

Otrkārt, neirotiskās bailes ir saistītas ar jau pazīstamiem un zināmiem objektiem un situācijām, un parasti tās dēvē par “fobijām”, piemēram, tās ir bailes no zirnekļiem, pelēm, asinīm utt.

Vēl trešās neirotiskās bailes ir bailes, kas saistītas ar ļoti neparastām darbībām, kas nekādas bailes mūsos nevar raisīt, bet citos raisa, piemēram, ja sievietei kļūst neprātīgi bail, jo viņai gar kāju noglaudies kaķis.

Un vēl taču ir dzirdēts par trim izteiksmju veidiem, kā izsakām bailes – bailes, baidīšanās un izbīlis. Arī tie nav viens un tas pats. “Bailes” attiecas uz stāvokli un novēršas no objekta, savukārt “baidīšanās” vērš uzmanību tieši uz objektu, bet “izbīlī” tiek uzsvērta briesmu iedarbība bez gatavības bailēm. Ar bailēm cilvēks savā ziņā aizsargājas no izbīļa. Un pirmās bailes, ko viņš savā dzīvē piedzīvo, ir viņa nākšana pasaulē, kad, pārgriežot nabas saiti, cilvēks piedzīvo skābekļa trūkumu un asinsrites izmaiņas. Tāpēc psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids bailes nosaucis par toksiskām.

Ja reālās bailes var rasties no tieša uzbrukuma vai draudiem, tad kas raisa neirotiskās bailes? Tās aizsākušās jau mūsu agrīnajā bērnībā, kad neesam sajutuši drošību un mīlestību no saviem vecākiem. Tā ir viena no atbildēm, ko plašākā nozīmē varētu interpretēt, ka bailes raisa mūsu iekšējo alku realizēšanās trūkums, kas rezultējas sevis apspiešanā, nebrīvē, atbrīvotības trūkumā.

Bet kāds te varētu jautāt – pag, bet kā tad ar šausmu filmām un šausmu istabām, kuru baudīšanu cilvēki izvēlas labprātīgi? Līdzās psiholoģiskajai motivācijai te viena no atbildēm būtu rodama cilvēka fizioloģijā – cilvēkam, izjūtot bailes, asinīs izdalās adrenalīns, no kura cilvēkam var veidoties atkarība. Līdz ar to līdzīgi, kā ir cilvēki, kas pārmērīgi lieto sāli un piparus kā garšas pastiprinātājus, tā ir cilvēki, kuriem jau vajag “asākas izjūtas”, lai stimulētu savu nervu sistēmu – šausmu istabas un šausmu filmas u.tml. Baiļu bagātība ir neizsmeļama, un bieži tās ir saistītas tieši ar mūsu iztēli – ar iedomātiem draudiem, nevis reālo pasauli.

Bailes un sabiedrība – disciplīna, vienaldzība vai tomēr atbildība un uzticēšanās

Bez bailēm, iespējams, nebūtu pasaulē kārtības, un mēs sevi daudz vairāk apdraudētu. Bailēm ir sociāla loma, viennozīmīgi. Tās ir klātesošas disciplīnas un kārtības uzturēšanā sabiedrībā, lai viss nepārvērstos vilku cīņā pret vilkiem, piemēram, mēs daļēji atsakāmies no savas brīvības drošības dēļ un ievērojam likumus, par kuru pārkāpumiem draud sods. Bailes arī sargā mūs vai mūsu tuvāko dzīvības, piemēram, kad neļaujam bērnam rāpot pa palodzi pie atvērta loga. Tāpēc mēdz teikt, ka labas bailes var būt pat vairāk vērtas nekā labs padoms.

Diemžēl sabiedriskajā dzīvē bailes nereti iet roku rokā ar vienaldzību. Tās barojas viena no otras.

Jo ir bailes, kas mēdz rasties no tā, ko nevis izvēlamies paši un par ko iepriekš esam uzņēmušies atbildību, bet no kaut kā pēkšņa, negaidīta un šķietami neprognozēta un nevēlama. Tāpēc pirmatnējo senču atturība no darbībām mūsdienās ir pārvērtusies par atbildību. Uzņemoties atbildību par savu rīcību un izteikumiem, es ierobežoju baiļu pēkšņo parādīšanos.

Vēl kāds baiļu sociālais aspekts. Bailēm ir cieša saikne ar cilvēku savstarpējās uzticības trūkumu. Ja man ir bail lidot ar lidmašīnu, tad, iespējams, man ir bijušas kādas psihiskas traumas. Taču līdzās tām manī ir visnotaļ skaidri saskatāms uzticēšanās trūkums cilvēkiem – šajā gadījumā, uzticības trūkums simboliskajām attiecībām, proti, es neuzticos pilotam, kurš, esot vien tāds pats cilvēks kā visi citi, tomēr, ietērpts uniformā, simbolizē zināšanu un prasmju kopumu pārvaldīt un vadīt lidaparātu. Ja es viņam spēju uzticēties (plašāk – arī lidaparātu ražotājam utt.), tad man nebūtu jābaidās lidot ar lidmašīnu. Līdzīgi tas notiek, man nonākot saskarsmē ar ārstu.

Nāves bailes un slimība uz nāvi

Vissenākās bailes vienmēr ir bijušas bailes no nāves – no nāves kā stāvokļa un miršanas kā procesa, ko pavada priekšstati par sāpēm un milzu ciešanām u.tml. Jau izsenis meklēti veidi, kā pārvarēt nāves bailes. Viens no veidiem ir bijušas zināšanas par to, kas ir un kas nav mūsu varā šajā dzīvē – ko nevaram ietekmēt, no tā nav jābaidās, bet jāpieņem kā pašsaprotams dzīves nosacījums. Proti, šo baiļu pārvarēšana un baiļu objektu saprašana un atmešana raksturojusi gudru, apdomīgu un tikumisku cilvēku, kas pelnījis cieņu.

Piemērs, kā varam mēģināt pārvarēt nāves bailes racionālā ceļā, ir kāds sens arguments pret tām – proti, nāve tiek pielīdzināta stāvoklim pirms mūsu dzimšanas. Ja reiz neko neatceros par to, kas bijis pirms manas piedzimšanas, tad diez vai kaut kas būs pēc manas nāves. Kā teicis kāds sengrieķu domātājs, kad es esmu, nāves nav, kad nāve ir, manis nav. Viegli to pateikt, grūti to pieņemt. Jo cilvēka iesakņotība pasaulē nav tikai caur prātu, bet arī caur emocijām. Ja nāves baiļu pārvarēšana būtu tik vienkārša, tad profilakse pret nedziedināmām slimībām būtu daudz augstāka. Tam vēl varētu piesummēt atbildību par savu rīcību, to skaitā atbildību par savu veselību un nekaitēšanu tai, kas mazinātu bailes no smagām slimībām nākotnē.

Tas ir tik vienkārši, bet reizē sarežģīti un grūti. Tieši tāpēc nāves baiļu pārvarēšanas māka ir tikusi atzinīgi vērtēta visos laikos un cildināta kā drosmes tikums.

Bailes no nāves taču ir gļēvums, bet gļēvo dēļ var ciest vai pat mirt tūkstoši, drosmīgā dēļ – tikai viens.

Iebiedēšanas loģika

Tie, kas gribēs mūs iebiedēt, saskatīs un atradīs baiļu objektus un reālās bailes pierādošus faktus, pat ja starp simtiem tas izrādīsies tikai vienīgais pretējais fakts. Tāpēc, lai cik neapgāžami būtu kādi fakti vai argumenti, arī tur var iezagties bailes, šoreiz, caur faktu un argumentu kļūdām, radot maldīgu iespaidu par reālajiem draudiem, piemēram, par dažādiem sociālpolitisko notikumu prognozēm.

No vienas puses, ikviens ar mediju darbību saistīts profesionālis te atcerēsies sensacionālo ziņu veidošanas aksiomu “if it bleeds, it leads”, ko latviskojot varētu tulkot kā – ja tas asiņo, tad tas aizies, proti, jo ziņa ir šokējošāka, jo vairāk uzmanības tai veltīs lasītājs, klausītājs, skatītājs, līdz ar to tā būs “ejošāka”. No otras puses, ikdienā daudz saskaramies ar dažādiem spriedelējumiem un kļūdainiem argumentiem, kuriem ir spēcīgs emocionālais spēks, bet nav loģiskā seguma. To mērķi var būt dažādi, arī likt mums pēc iespējas mazāk aizdomāties par to pareizumu un to izteikumu patiesumu. Risinājums te tikai viens – pašiem uzņemties atbildību par savām pārliecībām un rēķināties ar to sekām, to skaitā, ja domājam neprecīzi, jo –

ja domājam neprecīzi un ļaujamies citu neprecīzās domāšanas vilinājumam un lamatām, tad - kā reiz teicis kāds gruzīnu domātājs - ar mums sāk spēlēties velns. Vai tas ir tas, ko vēlamies?

Vai bailes ir mūsu centienu ienaidnieks? Bailes ir ar asu redzi – tās redzot lietas pazemē un daudz ko arī debesīs. Taču neviens nav kļuvis drosmīgs, ja reiz nav baidījies. Ir teiciens, kas saka, ja nirējs baidītos no haizivīm, viņš nekad neturētu rokās pērles. Dzīvojot tikai vienreiz dzīvojamo dzīvi (lai gan arī par to uzskati dalās), mēs cenšamies sasniegt pērles vai dzīvojam ar nožēlu. Tāpēc vienīgais, no kā mums tik tiešām būtu vērts dzīves laikā baidīties, ir tas, ka būsim nodzīvojuši dzīvi tā, ka mums tā būs jānožēlo.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti