Tā rezultātā
daži laureāti izrādījās dīvaini, citi nepelnīti aizmirsti, bet trešie - vispār lieki šajos dzīves svētkos.
Manuprāt, tāds vakars ar katru nākamo gadu pārvēršas par notikumu ķeksīša pēc. Lūk, vajag atzīmēt labākos un pasniegt viņiem statuetes tādēļ, ka tā iegājies. Šogad nebija pat statuešu pasniegšanas galvenajiem laureātiem, jo tenisiste Aļona Ostapenko un basketbolists Kristaps Porziņģis gada beigās nekad nav sastopami. Bet bez viņu personiskas klātbūtnes tā pati ceremonija būtiski zaudēja (sveiciens no tālienes - videosūtījums uz ekrāna - situāciju diez cik neglāba).
Manuprāt, visvērtīgākā šī "laureātu" daļa ir balva par mūža ieguldījumu sportā. Tā ir reta iespēja atcerēties mūsu slavenos veterānus, kas gadu desmitiem pašaizliedzīgi kalpojuši sportam. 2017.gadā tika godināts
mehāniķis Arkādijs Svece, kurš velosportam atdevis 60 savas dzīves gadu. Bail pat iedomāties - riteņbraukšanā viņš ir kopš 1957.gada.
Tātad par gada sportisti "Splendid Palace" notikušajā ceremonijā kļuva tenisiste Aļona Ostapenko. Kurš gan par to būtu šaubījies... Pēc tā, ko viņa sadarīja jūnija sākumā Parīzē, uzvarot Francijas atklātajā čempionātā, laureāti sieviešu konkurencē itin droši varēja uzminēt jau vasaras vidū. Nonāca pat tik tālu, ka sākās diskusijas, vai uzvara "Grand Slam" turnīrā ir kas vairāk par olimpisko zeltu.
Taču par vīriešiem kategoriski nepiekrītu. Nenoliedzami, basketbolists Kristaps Porziņģis ir pelnījis. Taču nevis otro gadu pēc kārtas kļūt par valsts labāko sportistu, bet saņemt, piemēram, Latvijā populārākā balvu. Te nepārprotami ir sajukuši jēdzieni. Vai nu basketbola lobijam mūsu valstī ir tāds spēks un maģija, vai eksperti vispār nestādās priekšā, kas ir profesionālais bokss (sliecos drīzāk tā uzskatīt) un domā, ka vienā no prestižākajām profesionālā boksa organizācijām WBC Mairis Briedis čempiona jostu ieguva bez lielas piepūles. Sak, vinnēja aprīlī cīņu Dortmundē pret vācieti Marko Huku, un lieta darīta. Taču viņu, prasti sakot, izšūpoja. Nesaprotu, kāpēc.
Sakiet lūgtum, par ko Porziņģim iedeva labākā balvu, ko viņš izcīnīja 2017.gadā?
Man vienmēr ir šķitis, ka par labāko var kļūt, kaut kur uzvarot (pasaules un Eiropas čempionātos, prestižos turnīros, utt.), kaut ko izcīnot (titulus, piemēram). Tad kāpēc te Porziņģis? Cilvēks spēlē NBA - pasaulē spēcīgākajā līgā, viss skaidrs. Tad ko, tuvākajos 10 gados viņu tikai tādēļ uzskatīt par labāko? NBA ar vienu no vājākajiem līgas klubiem Ņujorkas "Knicks" viņam pagaidām ir tālu līdz iekļūšanai izslēgšanas spēlēs. Neapstrīdams fakts, ka Latvijas izlasē viņš teicami sevi apliecināja Eiropas čempionātā Stambulā. Taču Ainara Bagatska vadītā komanda, ja kāds atceras, netika tālāk par ceturtdaļfinālu. Tas ir kas? Panākums?
Turpretim Briedis kļuva par Latvijai pirmo pasaules čempionu profesionālajā boksā. Tas ir vēsturisks sasniegums, unikāls fakts. Mums atvēlētajā laikā diez vai vispār ko tamlīdzīgu vēl piedzīvosim.
Latvijā ar tādu titulu tik un tā 2017.gadā nav "pirmais numurs". Kaut kā dīvaini, lai neteiktu vairāk, ka netālredzīgi un neprofesionāli.
Taču tas vēl nav viss. Ceremonijas laikā bija jābrīnās arī par ko citu. Patiesībā tikai vienā nominācijā - "Gada populārākais sportists" - ik gadu lemšana ir līdzjutēju ziņā. Balsot par savu mīluli var internetā, bet citās nominācijās izlemj īpaša sporta ekspertu komisija. Ja reiz tā, gaidiet negaidītus rezultātus, jo nav stingru noteikumu "viens cilvēks - viena balss". Te var balsot cik reižu gribi, no viena datora katru dienu. Tad arī rodas situācija, ka
objektivitāti uzveic noteikta loka organizētība. Uzvar tas, kurš spēj labāk noorganizēt balsu vākšanas kampaņu.
Šoreiz tāds triks palīdzēja motosportistam Paulam Jonasam, kurš tika atzīts arī par valsts labāko sportistu tehniskajos sporta veidos. Kāds vēl Briedis, Porziņģis vai Ostapenko? Izrādās, ka populārākais mums ir motokrosa braucējs. Tāds, lūk paradokss. Pat paturot prātā, ka puisis kļuva par pasaules čempionu motokrosā MX2 klasē un motosportam Latvijā ir dižas tradīcijas, tā ir kāda realitātes deformācija. Skaidrākam priekšstatam, izejiet uz ielas un pajautājiet cilvēkiem, ko viņi zina par augstāk minētajiem sportistiem, un kurš no viņiem ir populārākais. Visi ir dzirdējuši par Ostapenko, kura pilsētā vairs nevar pārvietoties bez miesassargiem, kā arī par Liepājas miljonāru un ņujorkiešu elku Porziņģi, kuru nevar nepamanīt auguma dēļ. Vai bijāt septembrī "Arēnā Rīga", kad Mairis Briedis tur 13 000 skatītāju priekšā cīnījās ar kubieti Maiku Peresu? Jonasa gadījumā vismaz puse jums pajautās: "Kas viņš ir?". Tādējādi saprotamu apstākļu dēļ šī ir pati nenopietnākā un neobjektīvākā no visām nominācijām. Ja reiz tā, pret to arī atbilstoši jāatiecas.
Nepārliecināju? Vēl viens šīgada piemērs. Tikai kādu pussimtu balsu Jonasam balsošanā zaudēja spīdvejists Andžejs Ļebedevs. Te līdz zināma brīdim var rasties jautājumi, kamēr neuzzināsiet, ka informāciju par balsošanu internetā par Latvijas populārāko sportistu savā mājaslapā ievietoja Polijas spīdveja klubs, ko pārstāv Ļebedevs. Tad, lūk, poļi pacentās... Ja viņiem tāda informācija būtu pāris dienas iepriekš, populārākais būtu Ļebedevs. Šķiet, kādreiz pēc tādas pašas sistēmas par populārāko kļuva orientēšanās meistars Mārtiņš Sirmais, kas izraisīja tikai smaidu. Tātad vēsture jeb precīzāk - farss ar "vispopulārākā" nomināciju atkārtojās arī šogad.
Par citām nominācijām man jautājumu nav - viss ir pelnīti. Taču šīs divas nesakritības ar boksera ignorēšanu un "vispopulārākā" komēdiju kopējo ainu izbojāja. Žēl. Jo vairāk tādēļ, ka
aizejošais 2017.gada Latvijas sportā pēc gūtajām uzvarām bija viens no vispiesātinātākajiem pēdējās desmitgadēs un nepārprotami prātā paliekošs.
Nākamais - 2018.gads - ir olimpiskais. Ceru, ka Latvijas sportistiem visas veiksmes kvotas vēl nav izmantotas, un Dienvidkorejas Phjončhanai kas vēl ir pietaupīts.
