Vita Anstrate: Neklausieties medijos - pārdomas par «sistēmas bērniem» pēc sēdes Saeimā

Par „sistēmas bērniem” jeb bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības un tāpēc dzīvo bērnunamos, veidoju materiālus nu jau astoņus mēnešus, un par padarīto esmu saņēmusi gan labus vārdus, gan kritiku un pārmetumus. Tomēr vērtēju, ka kopā ar kolēģiem esam panākuši ļoti daudz. Tāpēc turpinām un noteikti vēl turpināsim. Šī gada labdarības maratons „Dod pieci!”, kas norisināsies no 17. līdz 23. decembrim, ir veltīts „sistēmas bērniem”, un tā sauklis vēsta „Salabo bērnību!”.

Šo ierakstu gribēju uzrakstīt jau kopš pusdesmitiem rītā, kad Saeimas Pieprasījumu komisija bija ilgusi nedaudz vairāk nekā pusstundu. Arī par „sistēmas bērniem”.

Bērnunamu tematika kopš aprīļa, kad sākām ierakstu sēriju „Sistēmas bērni”, ir regulāra daļa dienaskārtības politikas veidotājiem. Gan Labklājības ministrijā, gan arī deputātiem Saeimā. Šodien apmeklēju Pieprasījumu komisijas sēdi, kurā bija plānots runāt par bērnunamu un audžuģimeņu jautājumiem. Sēdei nebija konkrēta mērķa, piemēram, izstrādāt grozījumus likumā vai izvērtēt kādus pieprasījumus, tā vairāk bija „parunāšanās” par to, ka bērnunamu durvju aizklapēšana ir nereāla, un arī audžuģimenes pārkāpjot bērnu tiesības. Un jāsaka, ka diametrāli pretējs bija deputātu noskaņojums un vēstījums komisijas sēdes pirmajās un pēdējās minūtēs, un neizpalika arī bez žurnālistu izvērtēšanas.

Saeimas Pieprasījumu komisijas sēde par sistēmas bērniemVita Anstrate
    Pašā sēdes sākumā komisijas priekšsēdētāja vietniece Inguna Rībena (Nacionālā apvienība) atsaucās uz vakardienas Radio raidījumu „Īstenības izteiksme”, kurā stāstīju par kādu mammu, kas cīnās par savu vecāku tiesību atjaunošanu Salacgrīvas novadā. Deputāte pauda viedokli, ka bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem maksā, lai ģimenēm palīdzētu, nevis izturētos augstprātīgi. Kritikai par „sistēmas” darbinieku darba objektivitāti un kvalitātes novērtējumu pievienojās arī citi deputāti, līdz ārkārtīgi emocionālu runu teica Bāriņtiesu darbinieku asociācijas prezidente Baiba Meldere, kas absolūti izmainīja kopējo sēdes satura virzību. „Nost ar „sistēmas bērniem” un „sistēmas” vērtēšanu. Parunāsim par žurnālistiem.

    Man personīgi turēt rūpes par šo tēmu un diendienā klausīties smagajos pieredzes stāstos, kas patlaban skan arī Radio ēterā darba dienu rītos, prasa ļoti daudz.

    Par to un tēmas nozīmīgumu sabiedrībā liecina neskaitāmās vēstules sociālajos tīklos un zvani ārpus darba laika, arī vēlos vakaros un brīvdienās. Rakstot šīs pārdomas, saņēmu zvanu no kādas ģimenes Auces novadā. Vecmāmiņa stāsta par mazmeitu, ar kuru ģimenei bāriņtiesa neļauj tikties. Pēc Salacgrīvas stāsta esot bijusi sajūta, ka runā arī par viņiem. Arī Aucē bāriņtiesa ģimenei nozīmējot neskaitāmas psihologa konsultācijas un kursus, bet zvans Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai noslēdzies ar inspekcijas atbildi – kā bāriņtiesa teiks, tā būs. Ar šo ģimeni plānoju arī satikties.

    Cilvēku atsaucība ir liela, un ar medijiem tagad runā daudzi bijušie „sistēmas bērni”, kas agrāk savu pagātni vienkārši noklusēja. Tomēr pašlaik atrodos situācijā, kad daļa „sistēmas” darbinieku vienkārši par tēmu vairs runāt nevēlas, un tas apgrūtina darbu. Šeit ir stāsts arī par pieminēto Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, kas pārmet žurnālistu mēģinājumu, vēstot par Adamovas internātskolā ierosināto kriminālprocesu, komunicēt ar reģionālajām inspektorēm. Strādājot pie šī materiāla, ar kolēģi runājām, vai vērts rakstīt iesniegumu Labklājības ministrijai par šo slepenību, ar ko piesedzas inspekcija, bāriņtiesas un pašvaldības? Ja neminam bērnu vārdus un citas svarīgas detaļas, ko mums aizliedz likums, tad kāpēc nevaram gūt padziļinātu ieskatu konkrētajā problēmā? Šeit atsaukšos uz Jelgavas gadījumu. Aprīlī domes Sociālo lietu pārvaldes priekšniece dižojās, ka inspekcija pārbaudēs brīdinājusi – no 1000 sūdzībām pārkāpumiem gūt pierādījumus izdodas vien 7% gadījumu. Kāpēc sabiedrība neuzzina arī par šiem 7%?

    Daudzu valsts iestāžu prakse, arī tādu, kas strādā ar valsts noslēpumu, ir atskaitīties, piemēram, par iepriekšējā gada progresu, panākto, taču šajā jomā šādas prakses nav. Nerunāšana varbūt arī rada priekšstatu par vienas puses viedokļa atspoguļošanu.

    Pēc Baibas Melderes vārdiem, bāriņtiesu prestižu žurnālisti pēdējā laikā esot absolūti sagrāvuši, un jāsaprot, ka arī bāriņtiesās strādā tikai cilvēki, kuriem arī ir ģimene.

    Pirms analizēšu šodien izskanējušos viedokļus konkrēti par maniem materiāliem, nevaru nepieminēt, ka Meldere emocionālo uzrunu sāka ar atsauci uz žurnālu „Ir”, kur esot bijis citāts par it kā par to, ka 50% bāriņtiesu vajadzētu apliet ar benzīnu un… Pati žurnālu neesmu lasījusi, jo tur rakstīto esmu pētījusi jau mēnešiem ilgi. Un nevaru nepiekrist, ka naida kurināšana vai šāda agresīva komunikācija, manuprāt, nav profesionāla.

    Astoņus mēnešus, diendienā strādājot ar šo tēmu, arī man diemžēl nācies secināt, ka bāriņtiesas darbojas ciešā sazobē ar pašvaldībām, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, un prakse Salacgrīvā ir sistēmiska, nevis unikāla. Citāts no tiesībsarga Jura Jansona teiktā vienā no pašiem pirmajiem tēmai veltītajiem analītiskajiem materiāliem, kas raksturo šodienas realitāti.

    Viņš norāda, ka kopīgajos pasākumos vai konferencēs, kur ir pašvaldības bāriņtiesu, pašvaldību sociālie darbinieki, bērnunamu darbinieki vai vadītāji, “viņi ir tā kā tāda liela draudzīga kompānija”.

    “To es salīdzinātu, iedomājieties, izmeklētājs, prokurors un tiesnesis, apsūdzētais un cietušais, visi draudzīgi, roku rokā, tā teikt, ballē,” nosaka tiesībsargs.

    Tomēr visvairāk pārsteidza asociācijas prezidentes meli par to, ka bāriņtiesu durvis vienmēr ir atvērtas, un otrdienas raidījumā „Īstenības izteiksme” es neesmu iekļāvusi Salacgrīvas novada bāriņtiesas elektroniskās atbildes e-pastā. Es tādas vienkārši nesaņēmu, lai gan darbiniekiem bija vesela nedēļa, lai atbildētu uz pieciem līdz sešiem vienkāršiem jautājumiem.

    Un kas notika tālāk? Runas par to, kā mediji ar savu darbu maina sabiedrības attieksmi pret „sistēmu” un tās bērniem, pārmetās uz pavisam citu gultni.

    Vispirms deputāta Veiko Spolīša („Vienotība”) citāts: „Tagad jūs redzat, kādā vidē atrodamies mēs, politiķi, ikdienā. Medijiem nevar pavēlēt, ko rakstīt. (..) Šeit ir akmens mediju dārziņā, jo laba žurnālistikas prakse, jo šeit ir arī vairāki bijušie žurnālisti un arī, kas ir, zina, ka vismaz ir abas puses. (..) Šajā gadījumā tas nav ņemts vērā. Cerams, ka žurnālisti spēs parādīt objektīvu bildi, kāda tā ir, jo mēs dzirdējām, ka darbs tiek veikts un daudzkārt viņš ir nepateicīgs.”

    Runa atkal bija par otrdienas „Īstenības izteiksmi”, kurā dzirdams mans mēģinājums gan sarunāt interviju caur domes preses sekretāri, gan došanās uz domi pieņemšanas laikā, kā arī nosūtīt interesējošos jautājumus elektroniski. Tā kā sēdes sākumā komisijas priekšsēdis brīdināja, ka jautājuma par bērnunamiem un audžuģimenēm apskatīšanai atlicināta vien nepilna stunda, mani izbrīna 15 minūšu gara diskusija, veltīta konkrēti man. Spolīša teiktajam steidza pievienoties Jānis Ādamsons („Saskaņa”), sakot, ka mediji raksta pēc tā, kāds bijis žurnālista garastāvoklis konkrētajā dienā. Vai vispār ir pieļaujami šādi izteikumi par sabiedriskajiem medijiem?

    Sēdes nobeigumā arī Inguna Rībena (Nacionālā apvienība) un Astrīda Harju ("Vienotība"), kas abas ierosināja šo diskusiju, secināja – bāriņtiesas darot svētīgu darbu. Malači. Tad jāsecina, ka tas jau nekas, ja darbu dara augstprātīgi, kā pati deputāte sēdes sākumā teica? Man pašai pēc komisijas sēdes vienkārši bija kauns. Par to, ka darot darbu pēc savas izpratnes par augstākajiem profesionalitātes un ētikas standartiem, beigās sanāk, ka esi it kā ažiotāžu un skandālu cēlājs. Lai gan vēlreiz uzsvēršu, es nekad neesmu bijusi par agresīvu un naidu kurinošu komunikāciju. Savukārt par otrdienas raidījumu „Īstenības izteiksme” man jāsaka: uzmanību pievērst nopietnai problēmai, kuras ķīlnieki ir nepilngadīgi bērni, gan izdevās.

    Saistītie raksti
    2 komentāri
    Liene Liepina
    Daudzmaz sekoju “Sistēmas bērni” rakstiem. Labi, ka beidzot ir runa arī par šiem dzīves pabērniem. Tomēr - visus kritizēt pēc kārtas nav grūti, it sevišķi, ja pats jūtas aizskarts. Bāriņtiesas, protams, nevar sabāst visas vienā maisā. Ir gan ļoti labas bāriņtiesas, kuru darbību var tikai apbrīnot, un ir tādas, kurām nav ne kompetences un, šķiet, pat ne vēlēšanās savu darbu ņemt nopietni. Tiesībsarga salīdzinājums nav gluži korekts. Pašvaldību, sociālo dienestu, bāriņtiesu un citu institūciju interesei un mērķim vajadzētu būt vienam – atrast labāko risinājumu nepilngadīga cilvēka dzīvē. Viņiem ir jāsadarbojas, lai šo mērķi sasniegtu. Problēma ir sociālo dienestu un bāriņtiesu lēmumu atkarība no pašvaldību finansējuma.
    Jānis Lietavietis
    Tā problēma nav tik daudz ar bāriņtiesām, kā pašvaldībām kā tādām. Diemžēl, bet Latvijā ir iegājies ģimenes biznesa modelis pašvaldību pārvaldībā un lielākoties radniecība un pazīšanās ar domju vadību nosaka tikšanu darbā, nevis profesionalitāte vai vispār kaut mazākā sajēga par veicamo darbu. Protams, kad visās iestādēs strādā radi un draugi, kādu gan kvalitātes kontroli vai sodus var gaidīt, šāda ģimenes pašvaldība aizsargās pati sevi visās situācijās. Ne velti es saku, ka Latvijā ir aristokrātiskā pārvalde, nevis demokrātija. Kas attiecas uz žurnālistu darbu, tad šis jautājums nav viennozīmīgs, ir gan gadījies redzēt tendenciozas ziņas, kad problēmas ir izskatītas šauri un vienpusīgi un noteikti žurnālistu darbs nav bijis kvalitatīvs, bet tāpat ir arī situācijas, kad viena no pusēm atsakās jebko komentēt, bet pēc tam pārmet, ka viņu viedokļa nav - žurnālistiem nav jābūt ekstrasensiem un jālasa kāda domas, svarīgi gan parādīt, ka citi viedokļi ir meklēti, bet nesniegti.
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
    Ārpus ētera
    Ārpus ētera
    Jaunākie
    Populārākie
    Interesanti