Silts un saulains laiks, parkā viens otra apskāvienos sēž jauni pārīši. Divi vīrieši palīdz meitenītēm izķeksēt badmintona mušiņu, kas iesprūdusi kokā, bet puišeļi skraida apkārt un nevainīgi spēlē kariņu. Ieraudzījuši, ka viņus filmē, ākstoties sāk tēmēt uz mūsu operatoru Aini Kupču. Idilliskas ainas, kas varētu iederēties vasarīgā dienā jebkurā postpadomiskā, diezgan sakoptā un zaļā pilsētā, un tieši šādas ainas bija redzamas mūsu viesnīcas apkārtnē Doņeckas centrā. "To vienu "stand-up'u" gan varbūt vajadzēja ierakstīt nedaudz savādāk, citādi izskatījās, ka esat aizbraukuši uz kūrortu," vēlāk kritiski noteica producente.
Taču tieši tāda arī ir realitāte, grūti saprotama, brīžiem pat neiedomājama - dažus kvartālus no parka, kur kariņu ar ūdenspistolēm nevainīgi spēlē bērni, tiek vākti līdzekļi reālai karadarbībai, gan balstoties uz brīvprātīgu pienesumu, gan bandītisku visatļautību. Kā gan tas var būt, ka no šī parka nepilnu desmit (!) kilometru attālumā notikušas asiņainas cīņas par Ukrainas lidostu, kurās bijuši desmitiem bojāgājušo?
Ierasto darbu turpina ari pilsētas mērija un mērs – vietējo iedzīvotāju ļoti cienīts cilvēks, kuru satikām un intervējām vēl tālajā 2007. gadā šajā pašā amatā. Separātistu kaujinieki viņu liek mierā, jo citādi no Kijevas neienāktu nauda pusotra miljona iedzīvotāju ielās pilsētas normālai funkcionēšanai, cik nu normāla tā vien var būt šajos apstākļos.
Tomēr nav nekādu ilūziju – Doņeckas ielas kontrolē nevis mērs, nevis milicija vai kāda cita valstiska un likumsika struktūra, pilsēta ir separātistu kaujinieku kontrolē, tāpēc arī mums bija jārīkojas pēc noteikumiem, kurus diktēja automāti, nevis Ukrainas likumi.
Un tieši tā rīkojās arī visi citi žurnālisti no pārējām valstīm – visiem jādodas uz separātistu ieņemto adminisitrācijas ēku, virs kuras slejas visdažādākie karogi, bet dominē Krievijas “trikolors” un pašpasludinātās Doņeckas Tautas republikas karogs. Mums bija nepieciešama akreditēšanās tieši šajā neeksistējošajā valstī, kuru Kijeva sauc par teroristisku organizāciju, un arī daudzas citas valstis nav tālu no šāda formulējuma.
Administrācijas ēkas staļinisko arhitektūru pašlaik rotā dzeloņdrāšu, smilšu maisu un riepu josta, bet kronī minētie krieviskie, separātiskie, padomiskie un imperiāli panslāviskie drēbes gabali.
"Pirms 11 tur vēl neviena nebūs," apgalvo apsargs pie galvenās ieejas starp smilšu maisiem, kur regulāri pulcējas vismaz pārdesmit cilvēku. Izrādījās, ka cilvēka ar zīmoga tiesībām nebūs vēl līdz diviem, par laimi arī atnācām vēlāk. Bet bija vērts gaidīt - šis necilais zīmogs, faktisiki ir Doņeckas separātistu kontrolposteņu caurlaide (vai arī gandrīz, kā noskaidrojās vēlāk).
Lai to iegūtu, nācās skraidelēt augšā un lejā pa ēkas kāpņutelpu, kuras sienas rotā propagandas plakātu, karikatūru, praktisku aicinājumu un pat bērnu zīmējumu mikslis. Pa kāpnēm līdz ar mums augšā un lejā ātri pārvietojās šķietami nesavienojumu cilvēku mikslis - maskoti branga paskata tēvaiņi kamuflāžas tērpos ar zilganiem tetovējumiem uz pirkstiem, večuki un jaunieši, labi ģērbti cilvēki un absolūti skrandaiņi. Labi ģērbto koncentrācija augstākā bija pašpasludinātās Tautas republikas sēžu zālē, kā arī preses centrā, kur mums nācās aizpildīt dokumentus akreditācijai.
"Vai taisnība, ka jums tur Latvijā ir nepilsoņu pases?" iznirstot no apkārt esošajiem cigarešu dūmiem nojautā dokumentu aizpildītājs. "Tā, tagad sāksies," nodomāju es, atbildot apstiprinoši. Tomēr izrādījās, ka sīkāki paskaidrojumi cilvēkam nebija nepieciešami, varēja noprast, ka daudz lielāka uzmanība tika pievērsta haotiskiem, nepārtraukti ienākošiem zvaniem – tad jauna informācija par ievainotajiem, tad kaut kas nepietiek, tad kaut ko izdarījuši nepareizi.
Akreditāciju saņēmām un no redzētā secinājām – ja neesam ukraiņu mediju pārstāvji, izskatās, ka mūs liks mierā un ļaus strādāt. To apstiprināja arī citi žurnālisti un novērotāji – lielākās problēmas no ārvalstniekiem ir tiem ar ASV pasēm (daudzus glābj dubultpilsonība, žurnāliste no ASV mums stāstīja, ka mēģinājusi iegalvot, ka ir no Kanādas).
Vēlāk pamanīju, ka nepareizi uzrakstīts mans vārds - “Tomas”, taču nodomāju, ka godīga kļūda – specifiska mums tā valoda, un droši vien arī manis aizpildītā anketa krievu kirilicas kursīvā manam krievu valodas skolotājam godu nedarīja. Vēlāk izrādījās, ka tikai vienam kaujiniekam šī kļūme šķita aizdomīga, taču par laimi arī tas palika tikai pārdomu līmenī.
Tomēr separātistu kontrolposteņus šis necilais papīrītis tiešām ļāva šķērsot. Dažus posteņus izdevās izbraukt neko neuzrādot – tas noteikti notika, pateicoties vietējiem automašīnas numuriem, civilajam paskatam, un tam, ka kaujinieki iedzīvotājiem lielākoties ļauj brīvi pārvietoties un lieki nepārbauda. Tomēr brīžos, kad tikām apturēti, tas lieti noderēja. Īpaši pateicīgs biju par to, ka akreditācijā kā medijs bija norādīts “LTV”, sīkāk šo abreviatūru neizskaidrojot.
Situācija mainījās, tuvojoties kauju epicentram Slovjanskas apkārtnē uz šosejas H20, kur kontrolposteņu sargi bija acīmredzami uzvilkti. Saspringtā gaisotne bija gluži kā ar roku sataustāma spēcīgajā tveicē, kuru vēl vairāk pastiprināja apkārt gruzdošā zeme. “Kūlas ugunsgrēki,” nosmēja operators Ainis.
Apturot un uzzinot, ka esam no Latvijas, kontrolposteņa “saimnieks” paziņoja, ka jānoskaidro, vai mūs var laist tālāk. Tam sekoja pāris zvanu saniknotas vietējās kundzes komentāru fonā, kura, acīmredzot, nebija īpaši apmierināta ar mūsu klātbūtni, un secinājums – jums jāgriežas atpakaļ, latviešu televīziju tālāk nelaidīsim.
Mēģināju apelēt pie fakta, ka mums taču ir “Doņeckas Tautas republikas” akreditācija, taču mums ātri vien lika noprast, ka šeit svarīgāka izrādījusies saziņa starp kontrolposteņiem, nevis tas, ko domā Doņeckā. Izmēģinājām savu laimi, runājot par filmēšanas iespēju nākamajā kontrolpostenī jau atpakaļ Doņeckas virzienā, taču izrādījās, ka vismaz starp šiem posteņiem koordinācija notika zibenīgi, un mūs jau tur pazina. Pateica arī, lai vairāk tā nemēģinām.
Es biju pie stūres, Ainis gāja skaidroties un atnāca ar secinājumu, ka "avtomatčiks", no kura nesa pamatīga alkohola dvinga, viņu pavadījis ar vārdiem, ka mūsu (baltiešu) snaiperi šaujot uz viņiem, un lai mēs lasāmies prom.
Apbraucot Slovjansku no citas puses, aptuveni sešu kilometru attālumā no pilsētas centra (šoseja M03), sastapām jau krietni mierīgāku reakciju, taču tajā brīdī mūsu prioritāte bija tikt tālāk Harkovas apgabala virzienā un laikā atgriezties.
Tas noteikti bija ilgākais mājupceļš pie stūres, ņemot vērā to, ka no Harkovas apgabala tikām pavadīti ar vietējās, pro-Ukrainiskās “družinas” vadītāja vārdiem, ka pat vietējie šajā laikā vairs pa šo ceļu nebrauc. Iekšējās pārdomas par to, cik tomēr lieli idioti mēs esam, ka izlēmām braukt 209 kilometrus atpakaļ caur konflikta zonu, par laimi pārtrauca Harkovas virzienā braucošā Ukrainas armijas bruņutehnika, kura mums signalizēja ar lukturiem – rādot, ka aktīvas apšaudes kontrolposteņos pašlaik nenotiek.
Pēdējā lielajā kontrolpostenī pirms Doņeckas pie nemierīgās Gorlovkas pilsētas brīdī, kad saulaino tveici jau bija nomainījusi diezgan biedējoša krēsla, tikām pārbaudīti pēdējoreiz. Par šo vietu biju īpaši satraucies, jo tikko bija izskanējušas ziņas, ka Gorlovkā separātisti, iespējams, pakāruši vietējās milicijas šefu un nošāvuši uzņēmēju, kurš nebija gatavs sadarboties ar separātistiem. Pēc tobrīd mums pieejamās, grūti pārbaudāmās infomācijas, varēja noprast, ka tieši no turienes arī it kā bija izbraukuši kaujinieki, kuri apšaudīja Ukrainas armijas kontrolposteni pie Volnovahas, nogalinot 16 un ievainojot 32 Ukrainas bruņoto spēku karavīrus.
“Doņeckaja narodnaja?” par mūsu akreditāciju jautāja posteņa vecākais savam gados jaunajam padotajam, kurš pret mums izturējās diezgan agresīvi, jo laikam nebiju apturējis mašīnu tieši tā, kā viņš to gribēja. Saņemot apstiprinošu atbildi, vecākais mums pamāja un varējām doties tālāk, jau pilnīgā tumsā ierodoties atpakaļ viesnīcā Doņeckas centrā.
Tieši tajā brīdī sapratu, cik tomēr vērtīgs ir šis nevienas valsts vai legālas organizācijas neatzītā papīrīša zīmogs, kuru, kā iepriekš smēja Harkovas apgabala miliči, kad viņiem to parādījām – separātisti laikam izgriezuši no kurpes papēža.
