Toms Ancītis: Viltus ziņas un dopamīns

Manuprāt, visu šo "anti - viltus ziņu" kampaņu, raidījumu un kustību ir sazēlis krietni par daudz. Tā ir nepelnīti lielas uzmanības veltīšana pseidoproblēmai. Jā, pseidoproblēmai. Jo pierādījumus apgalvojumam, ka "viltus ziņām" piemistu kāda uztraukšanās cienīga negatīva un tādēļ tik braši apkarojama ietekme, neesmu manījis.

Teju vienīgais, ko mēs droši zinām: šādu ziņu ir daudz. Tās ir melīgas un daudzi cilvēki tās lasa. Daudzi – un to var fiksēt skaitļos – dalās ar tām sociālajos tīklos.

Ko no tā varam secināt? No tā vien principā neko. Daudzi cilvēki dara arī daudz visādu citu lietu. Un kas no tā? Lai uzzinātu, vai tas, ko viņi dara, atstāj kādas sekas un, ja atstāj, tad kādas tieši, ir vajadzīgs to kaut kā izmērīt.

Vai ir mērījumi par to, vai un kā mainījušās, piemēram, "viltus ziņu" regulāri patērējošo cilvēku politiskās preferences?

Vai ir zināms, kā krītas/palielinās viņu uzticība politiskajām institūcijām tāpēc vien, ka viņi izlasījuši, ka "samazinās pensijas", "plānots celt mūri ar Maskavas forštati" vai "bēgļi apēduši zirgus"? Vai mainās viņu domas par valsti/sabiedrību/ekonomiku utt.?

Es nezinu un tādus mērījumus neesmu redzējis. Un šķiet, ka dažādo kampaņu autori arī to lāgā nezina. Jauno "anti-viltus ziņu" video rullīšu veidotāji skaidro, ka "pieredze rāda, ka cilvēki ļoti nekritiski uztver informāciju un tic visam".

Kas tā par "pieredzi"? Kur tā ko rāda?

Es gan arī saprotu, kāpēc viņi nezina. Šādus datus ir ļoti sarežģīti iegūt. Tad burtiski "jāiekāpj" cilvēku galvās un vienlaikus datorvēsturēs. Jums jāizpēta, kā cilvēks juties, ko domājis, kam devis priekšroku tad, kad tādu ziņu nebija un kā tas ir mainījies vēlāk. Un jādara tas ar tūkstošiem cilvēku. Pat tad, ja izdodas savākt datus, interpretācija ir ļoti sarežģīta. Cēloņus viegli sajaukt ar sekām. Turklāt ne vienmēr tas, ko cilvēki saka vai domā, korelē ar viņu uzvedību ārpus datora ekrāna.

Līdzīgi jau ir noticis ASV vēlēšanu sakarā. Sākotnējās ziņas, ka "fake news" ir palīdzējušas Trampam uzvarēt vēlēšanās vēlāk pašas izrādījās ja ne "viltus ziņas", tad vismaz nepatiesa informācija un pārspīlējumi gan (lai gan es līdz galam nesaprotu ne to, kā kādi eksperti pie šī secinājuma nonāca, ne to, kā nonāca līdz tā noliegumam, jo balsu nodošana vēlēšanās, cik zinu, joprojām ir anonīma).

Kamēr pārliecinošas korelācijas nav izdevies pierādīt, es pieturos pie uzskata: viltus ziņas sociālajos tīklos nav īpaši bīstamas

(naida runa, personīgi apmelojumi – tas ir kas cits), jo tām ir sociāla, nevis informatīva funkcija. Tāpat kā sociālajiem tīkliem kopumā. Mēs taču šeit atrodamies sociālu iemeslu dēļ.

Varbūt rodas iespaids, ka es šo visu rakstu tāpēc, ka man ir kas svarīgs sakāms, ko es gribētu paziņot arī citiem, lai tad viņiem būtu interesanti un varbūt pat pasaule kļūtu vismaz par matu labāka. Labi, ja tā ir, jo radīt šādu iespaidu patiesi ir mans nolūks.

Tomēr mana patiesā motivācija ir daudz banālāka: tā ir fizioloģiska. Īstenībā es ar šo vēlos saņemt atzinību no sev līdzīgi domājošo grupas par to, cik gudrs un atjautīgs es esmu.

Es gribu likt iemirgoties sarkanajai lampiņai augšējā stūrī, saņemt "likes" un "shares" par manu tik lieliski izdevušos tekstu, jo katru reizi, ieslēdzoties lampiņai, manās smadzenēs izdalās dopamīns.

Tas pats efekts, kādu var gūt no azartspēlēm vai narkotikām. Uz īsu brīdi es sajūtos, novērtēts, pašapzinīgs, mans ego ir "pabarots". 

Dopamīna līmenis gan tikpat ātri krītas. Tad atkal vajag jaunu devu jeb "like". Tā veidojas atkarība, uz kuras arī šo sociālo tīklu popularitātes fenomens balstās.

Un dopamīnu balstās arī "fake news" dalīšanās mānija. Ja negribu vai nespēju uzrakstīt kaut ko pats, es līdzīgu efektu varu sasniegt, daloties ar citu cilvēku tekstiem vai bildēm. Arī "fake ziņas der, pat ļoti labi der. "Like", "share" un komentāri par tām taču vienalga tiks man.

"Paskatieties, ar ko es dalos! Redz, ko esmu atradis! Es piederu tiem, kas lamā valdību!" tas ir mans galvenais vēstījums, pat ja ne apzināts. Un tur klāt nāk vēl citas funkcijas": apstiprinājums, ka "es jau tā domāju, ka ir tā vai citādi, tagad šī ziņa manu viedokli apstiprina".

Kamēr nebija tik daudz īstu "viltus ziņu", cilvēki dalījās ar īstām, taču arī tādām ziņām, kas viņiem ir "emocionāli izdevīgas". Un to iznīdēt nevar. Ja vienā dienā pazustu visas "fake" ziņas, tad tie paši klikšķu portālu lasītāji, iespējams, pārietu uz "īstām" negatīvām ziņām. Tādu tak arī ir cik uziet, tikai tās ir mazāk šokējošas. Taču vai kaut kas ar to kvalitatīvi mainītos? Nez vai.

Emocionāli un "ego" stabilizēšanas procesi ir tas, kas pamatā nodarbina cilvēkus sociālajos tīklos, saturs ir tikai līdzeklis.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti