1941.gada 14.jūnija naktī savā namā Rīgā tiek apcietināta Melānija, viņas vīrs un dēls. Skan pavēle visiem kāpt kravas mašīnā. Stacijā viņi tiek izšķirti. Vīrs atvadoties stiprina Melāniju: „Audzini dēlu”. Visi trīs viņi vairs nekad nebūs kopā. Tādi ir vēstures patiesie fakti. Filmā mēs tālāko traģisko sešpadsmit gadu notikumus redzam Melānijas acīm.
Filmas veiksme – Melānijas tēlā ir šveiciešu aktrise baletdejotāja Sabīne Timoteo. Neliela auguma, trauslu, stipru un enerģētiski spridzinošu – tādu es viņu iepazīstu „Kultūras Rondo” intervijā. Režisors Viesturs Kairišs šo spēcīgo aktrisi atklājis Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla filmās.
Es filmu „Melānijas hronika” uztveru kā eseja par mātes sūtību un viņas pasauli, kur pats svarīgākais ir nosargāt dēla dzīvību, lai dotu viņam pašu labāko, kas Sibīrijas badā un aukstumā ir mātes spēkos. Izturēt. Soli pa solim darīt to, kas jādara. Nekam citam nav ne enerģijas, ne nozīmes.
Atgādinot pārlaicīgo, laiku pa laikam filmā ieskanas Čo-Čo-sanas dziedājums no Džakomo Pučīni operas „Madame Butterfly”. Šī mūzika Melānijai ir prieka un spēka avots.
Filma „Melānijas hronika” paņem līdzi cilvēka pazemojuma ceļā. Sākotnēji lopu vagonā, kas, lēni klabot, dodas nezināmā virzienā. Ir karsti un smacīgi. Nav gaisa. Operatora Ginta Bērziņa kamera seko lopu vagona notikumiem. Melānija ir viena no jaunajām sievietēm, kura kopā ar dēlu tiek varmācīgi vesta prom no mājām un dzimtenes. Braucēji neiederas noplukušajā vagonā. Izskatās, ka viņi ir saposušies vasarīgai pastaigai pa Rīgas bulvāriem. Arī tā sieviete, aktrises Baibas Brokas veidolā, kas neiztur psihisko spriedzi, un viņas paceltais nazis atņem pašas bērniem dzīvību. Pēc tam iznīcina arī pati sevi. Visu acu priekšā. Melānija saudzējoši aizliek roku priekšā dēla acīm, lai pasargātu no briesmīgā skata.
Vilcienā ir tik klusu. Klusumā vēlāk visi mazgāsies duļķainā grāvī uzbēruma malā, klusējot izkāps savā pirmajā nometinājuma vietā. Neviens nekliedz, nedusmojas. Koncentrējas, lai saprastu, kādi būs turpmākās dzīves noteikumi. Un rīkojas ar nolemtības zīmi sejā. Klusumā sievietes un bērni iekārtojas pussabrukušā guļbaļķu ēkā uz salmiem.
Kāda sirma un cēla dāma (Lilita Ozoliņa), izkāpusi no zirgu pajūga, mirkli domās pakavējusies, neiet vis uz mājvietu, bet dodas iekšā bezgalīgajā taigā. Droši vien viņa tur atradīs mūžīgu mieru.
Klusums ir biedējošs un visaptverošs.
Šveices aktrise Sabīne Timoteo Melānijas lomā skatītāju uzrunā ķermeņa valodā. Tā ir meditatīva saziņa ciešanu ceļā, kurā nepietiek enerģijas, lai dusmotos.
Melānijai ir vajadzīgs milzīgs spēks, lai dēls ne tikai izdzīvotu, bet arī nezaudētu cilvēka cieņu. Skatītājs, sekojot filmas notikumiem, ir aicināts būt kā pati Melānija. Kopā ar viņu un viņas dēlu Sibīrijas dzīvē badā, aukstumā un pazemojumā. Tur jāsagādā naglas zārkam, lai izsūtījuma biedrene (Guna Zariņa) varētu godam apglabāt savu mazuli. Nepanesamajās bēdās sapošot desmitgadīgo dēlu vienu tālajā ceļā uz Latviju. Vai viņi vēl kādreiz satiksies? Kas to lai zina. Melānija rīkojas. Viņa nav upuris. Viņa uzņemas atbildību un dara. Emocijas ir greznība Sibīrijas dzīvei. Un tomēr, tās ir tik klātesošas filmā „Melānijas hronika” – par varmācīgo deportāciju, par skarbajiem sešpadsmit gadiem Sibīrijā un atgriešanos Latvijā.
Es esmu šo emociju varā.
